Pāriet uz saturu

Saule (dievība)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Saules meitas)
Šis raksts ir par dievību. Par albumu skatīt rakstu Saules meita (albums).
20. gadsimta sākuma mitoloģiskās Saules tēls no Palūšes Ignalinas rajonā. Pašlaik atrodas Lietuvas Nacionālajā muzejā

Saule (lietuviešu: Saulė, senprūšu: Saule) ir Saules dievība latviešu mitoloģijā un citu baltu tautu ticējumos.

Vārda etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārdam saule ir acīmredzama līdzība ne tikai ar lietuviešu saulė, senprūšu saule, Narevas jātvingu sała, bet arī latīņu sōl, itāļu sole, franču Soleil, zviedru solen, krievu солнце, angļu sun, vācu: Sonne, sanskrita: सूर्य, Sūrja.

Uzskata, ka šī vārda pamatā ir indoeiropiešu pirmvalodas vārda sakne sāu-, no kuras darināti vārdi, kas apzīmēja kaut ko svelmainu, svilstošu, spīdošu. Senākā šī vārda forma varēja būt sāuel.[1]

Veidols latvju dainās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jaņa Rozentāla 1910. gada Rīgas Latviešu biedrības nama freska „Skaistums (sveiciens Saulei)”

Dainās Saules galvu rotā vainags ar zelta lapiņām vai zīlītēm. Saule tērpjas baltās, zelta vai sudrabotās sagšās, kas var būt izrakstītas zeltītiem dzīpariem. Saulei var būt zīda kleita, tomēr biežāk pieminēti svārki, lindraki vai brunči un priekšauts. Viņai ir sakta un gredzeni.

Viņa pārvietojas ratos vai kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, bet pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā. Atsevišķos dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū, aiz deviņām jūrām, viņā pusē Daugavai u.c.[2]

Baltu valodās visa īstenība (jeb "pasaule", lietuviešu: pasaulis) tiek saprasta kā vieta "zem saules", pretstatā "viņsaulei", kur mīt mirušo dvēseles jeb veļi.

Saules dievības godināšana notika visās saulgriežu svinībās, bet jo īpaši Zāļu vakara un Jāņu nakts rituālos. Saules simbols šajos svētkos ir Jāņu ugunskurs vai arī uguns kārts galā, ap kuru svinētāji veido apli. Viens no saules simboliem ir arī ziedu vai ozollapu vainagi svinētāju galvās un Jāņu (ķimeņu) siers. Pāreju jaunajā saules gadā simbolizē lēkšana pār Jāņu ugunskuru un mazgāšanās rīta rasā.

Jaņa Rozentāla glezna „Saules meitas”, ap 1912. gadu.

Saules vīrs un pavadonis ir Mēness, kas naktī mēdz pievilt Sauli ar tās meitām, ko mitoloģiski simbolizē planētas. Lietuviešu mitoloģijā Mēness mīļākā ir Saules meita un kalpone Aušrinė ("Ausmiņa", planēta Venēra), kam latviešu valodā atbilst Auseklis jeb Austriņš.

Lietuviešu ticējumos rīta zvaigzne Austra (Auseklis) ir Saules kalpone, kas no rīta iededz gaismu Sauli gaidot, bet vakara zvaigzne Vakarinė (Rieteklis) klāj Saulei gultu.

Saule latviešu teikās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Mēness sācis, pa naktīm apkārt staigādams, pie meitām iet. Saule esot teikusi, lai viņš vairs tā nedarot; bet šis nelicis neko lāgā un tūliņ nākošu nakti atkal gājis. Saule saskaitusies un, zobenu paņēmusi, nocirtusi Mēnesim pus galvas nost. Mēness, tāds nesmuks pataisīts, sūdzējies raudādams savam draugam vilkam. Tas atriebdamies, aiz drauga aizgājis, gribējis Sauli aprīt. Jau pusē bijis aprijis, tad uznācis Pērkons. Tikko šis šo tālumā pamanījis, tad metis klūdzeņu klūdzeņiem projām, lai nenosper. Pēcāk esot ir Mēnesim, ir Saulei vātis sadzijušas." (Pierakstījis K. Tarziers Druvienā, 1891.)

"Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spožo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi, nešķiŗami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvojuši arīdzan daudz bērnu: zvaigznes pie debesim. Bet te vienu jauku rītu Saulīte pamodusies apmanīs: vīra nav. Sāks uzlūkot šo, celdamās rītiem agrāki kā līdz šim, atron: Mēness neuzticams palicis, ielūkojis Saules meitu, Ausekļa saderināto līgavu. Sirds Saulītei iedegusies, kampusi asu zobenu, sakapājusi neuzticamo vīru gabalu gabalos. Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās ne vis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgūlusies, klusiņām ceļas augšā, iet mīļāko aplūkot. Saulīte turpretim aiz greizsirdības nopūlas savai meitai tuvumā palikt." (Pierakstījis J. Ozols Daugavas malā, 1873. gadā.[3])

Saule lietuviešu teikās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saule un Mēness bija sieva un vīrs. Mēness iemīlējās rīta zvaigznē Aušrinē, par ko Pērkons to sodīja, sašķeļot divās daļās. Tomēr viņš krāpa Sauli katru mēnesi, tādēļ tika sodīts ik reizi no jauna.

Pēc citas teikas Saule un Mēness ir šķīrušies vecāki, kas apciemo savu meitu Zemi dienā un naktī.

Saule latvju dainās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mīlē mani šī Saulīte,
Viņa Saule nemīlēja:
Šī Saulīte man zināma,
Viņa Saule nezināma.
27370

Zeltīts auga ozoliņš
Jūras kāpu maliņā;
Dieva dēli jostu kāra,
Saules meitas vainadziņu.
33742

Atsavēru Saules logu,
Pazavēru Saulītē:
Ne ilgs ir mans mūdiņš
Šī Saulē jādzīvo.
33744

Sidrabotis gailis dzied
Zeltupītes maliņā.
Auseklītis agri lēca,
Saules meitas gribēdams.
Lec, Saulīte, pate agri,
Nedod meitas Ausekļam!
33745-28

Bērziņš auga trim lapām
Saules taka maliņā.
Tai vienāi diena ausa,
Tai otrāi Mēnestiņš,
Tai trešāi lapiņāi
Lec Saulīte vizēdama.
33749

Dieva dēli namu taisa,
Zelta spāres galiņā;
Saules meitas cauri teka
Ar vizuļu vainadziņu.
33754-207

Ai, Saulīte māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.
33734

Kas to teica, kas redzēja,
Kad Saulīte meita bija?
Mēnestiņis, tas redzēja,
Tas nojēma vaiņadziņu.
33810

Saule brauca olu kalnu,
Div’ dzelteni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne tie kusa,
Ne ceļāi dusināmi.
33914

Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba zobentiņu.
- Ai, Saulīte, nekul mani,
Tev dieniņa, man naksniņa.
33925

Velk Saulīte zīda kleitu,
Liek sudraba vainadziņu,
Liek sudraba vainadziņu
Zeltītām lapiņām.
34027

Nu jiureņu izt'ecēje
Divi s'ērmi kum'ēl'eņi;
Vīnam beja zvaigžņu d'eč's,
Ūtram Saul'e mugorā.
33771-422

Ģērbies, Saule, sudrabā,
Nu nāk tavi vedējiņi!
Ūdens zirgi, akmens vāģi,
Sidrabiņa kamaniņas.
33784-28

Trīs rītiņi Saule lēca
Sarkanāja kociņā;
Meklē kungi, stārastiņas,
Tā kociņa neatrada.
Es atradu ganīdama
To kociņu lapojot:
Zelta zari, vaŗa saknes,
Sudrabiņa lapiņām.
33786-321

Kālab gaisi šovakari
Dūmonaiņi, mākonaiņi?
Dieva dēli Saules meitām
Noņēmuši vainadziņu.
33794-109

Kam tie ziergi, kam tie rati
Pie Saulītes namdorēm?
Dieva ziergi, Māŗas rati,
Saules dēli pūru veda,
Meža galus kārstīdami:
Liepai kāra zelta ziedus,
Priedei mēļu villainīti,
Mazajim bērziņim
Zelta grieztus gredzentiņus.
33804-181

Šodien lija silts lietiņš,
Saules meitei kāzas dzēŗa;
Priedei cimdi, eglei zeķes,
Bērzam zīda nēzdaudziņš.
54944-378

  1. K. Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. II sējums Rīga, 1992., 160.—161 lpp.
  2. Saule
  3. Fricis Brīvzemnieks. „Сборник антропологических и этнографических статей о России и странах, ей прилежащих” (1873)
  • H. Biezais. Seno latviešu debesu dievu ģimene. Rīga, 1998.
  • V. Vīķe-Freiberga. Trejādas saules. Kosmoloģiskā saule. Rīga, 1997.
  • V. Vīķe-Freiberga. Trejādas saules. Hronoloģiskā saule. Rīga, 1999.
  • V. Vīķe-Freiberga. Trejādas saules. Meteoroloģiskā saule. Rīga, 2011.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]