Senkrievu valoda (рѹсьскъ ѩзыкъ, baltkrievu: старажытнаруская мова, krievu: древнеру́сский язы́к, ukraiņu: давньоруська мова) jeb senaustrumslāvu valoda (krievu: древневосточнославя́нский язы́к, ukraiņu: давньосхіднослов'янська мова) bija 7. gadsimtā no slāvu pirmvalodas atdalījusies valoda, ko līdz 15. gadsimtam Kijivas Krievzemē un turpmākajās valstīs lietoja tur dzīvojušās austrumslāvu ciltis. Valodas pierakstam izmantoja kirilicu (iespējams, ka austrumslāviem pirmskristietības laikmetā bija pirmskirilicas rakstība, taču pierādījumi pašlaik netika atrasti, tomēr raksti glagolicā).
Līdztekus senaustrumslāvu valodai kā literārā valoda šajās zemēs lietota arī baznīcslāvu valoda, kuras rakstu paraugi ir saglabājušies kopš 10. gadsimta.[1]
Senaustrumslāvu valoda būtiski atšķīrās no mūsdienu austrumslāvu valodām ne tikai pēc skaņu struktūras, bet arī pēc gramatiskās sistēmas elementiem. Pirmsrakstniecības periodā notikušo fonētisko izmaiņu kopums bija tāds, ka pati senaustrumslāvu valodas fonētiskā sistēma atšķīrās no sākotnējās (no tās atdalīšanās laika no protoslāvu valodas). Tā kā aprakstītie procesi dažādos valodas dialektos norisinājās atšķirīgi, līdz ar rakstītā perioda sākumu senaustrumslāvu valodas atdalīšanās kļuva arvien acīmredzamāka. Šī procesa sākums ir atrodams agrīnākajos rakstītajos avotos. Tālākās pārmaiņās turpmāko krievu, ukraiņu un baltkrievu valodu sarunvalodu atdalīšanās sasniedza tādus apmērus, ka līdz 16.-17. gs. šīs grupas ieguva dažādu, lai gan cieši radniecīgu valodu īpašības.