Skārda katedrāle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Serafims un Skārda Katedrāle

Koordinātas: 49°54′44.12″N 97°08′2.93″W / 49.9122556°N 97.1341472°W / 49.9122556; -97.1341472Skārda katedrāle (ukraiņu: Бляшана Катедра; angļu: Tin Can Cathedral) bija pirmā ukraiņu kristīgā baznīca Ziemeļamerikā, kas bija nekonfesionāla – neatkarīga no reliģiskajām kopienām Eiropā un bija Serafimītu baznīcas galvenais centrs. Dibināta Vinipegā.

Ukraiņu imigranti sāka ierasties Kanādā 1891. gadā, lielākoties no Austroungārijas zemēm, Bukovinas un Galīcijas hercogistēm. Jauniebraucēji no Bukovinas bija Austrumu pareizticīgie, Galīcijas ieceļotāji – Austrumu katoļticīgie. Abos gadījumos dievkalpojumos tika piekopts Bizantiešu rits. 1903. gadā ukraiņu imigrantu plūsma Kanādas rietumos bija sasniegusi pietiekami lielu skaitu, lai piesaistītu reliģisko līderu, politiķu un izglītības vadītāju uzmanību.

Personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kirils Geniks (1857–1925)

Svarīgākā ukraiņu kopienas personība tajā laikā Vinipegā bija Kirils Geniks (1857-1925). Viņš bija imigrējis no Galīcijas, absolvējis Ukrainas akadēmisko ģimnāziju Ļvovā un īsu brīdi studējis jurisprudenci Čerņivcu universitātē.[1] Geniks bija ukraiņu dzejnieka un rakstnieka Ivana Franko (autors darbam “Lapsa Mikita”, kas tika nominēts Nobela prēmijai literatūrā) draugs. Franko asā satīra par tā laika garīdzniecību un viņa sociālistiskās tendences, iespējams, tika popularizētas ar Genika palīdzību, kurš bija arī līgavaiņa brālis rakstnieka kāzās. Tautas atbrīvošana no garīdzniekiem, kopā ar zemes reformu, bija veids kā atbrīvot tautu no tiem zemes īpašniekiem, kuri to apsaimniekoja balstoties uz baznīcas hierarhijas slepenām vienošanām. Pēc viņa ierašanās Kanādā, viņš kļuva par pirmo ukraini, kurš strādāja Kanādas valdībā, imigrācijas aģenta amatā, aicinot kolonistus uz Kanādu no viņu mājvietām Ukrainā. Genika brālēns Ivans Bodrugs (1874-1952) un Bodruga draugs Ivans Negrišs (1875-1946) arī bija no Berezovas ciemata Kolomijas apgabalā un abi bija kvalificēti sākumskolas skolotāji Galīcijā. [1] Šie trīs vīri veidoja Ukrainas inteliģences kodolu un bija pazīstami kā Berezovas Triumvirāts. Geniks, vecākais no visiem, bija vienīgais, kurš bija precējies. Viņa sieva Paulīne (dzimusi Curskovskaja) bija priestera meita, izglītota sieviete, un viņiem bija trīs dēli un trīs meitas. [2]

Cita ievērojama personība bija bīskaps Serafims, īstajā vārdā Stefans Ustvolskijs. Beigās Krievijas Svētā sinode Santktpēterburgā atņēma Ustvolskijam viņa titulu. Taču viņa stāsts sākas, kad personīgu iemeslu dēļ viņš devās uz Atosa kalniem, kur Svētais Anfims viņu iesvētīja bīskapa amatā, apgalvojot, ka viņš pats ir bīskaps (ar šādu stāstu viņš bija devies uz Jauno pasauli).[3] Esot iesvētīts par bīskapu, Serafims devās uz Ziemeļameriku, īslaicīgi apstājoties un paliekot Filadelfijā ar Ukrainas priesteriem. Brīdī, kad viņš ieradās Vinipegā, viņam vairs nebija ne saistību, ne padevības Krievu pareizticīgajai baznīcai vai kādam citam. Ukraiņi prērijās viņu pieņēma kā svētceļnieku, tradīciju, kura meklējama kristietības pirmsākumos.[4]

Vēl viena persona, kura piedalījās notikumos, kuru rezultātā tika radīta Skārda katedrāle, bija Serafima asistents Makarī Marčenko. Marčenko labi pārzinādams baznīcas dievkalpojumus, palīdzēja Serafimam, strādājot kā diakons vai kormeistars. Kopā ar Serafimu viņš ieradās no Amerikas Savienotajām Valstīm. Arhibīskaps Lanževīns (Louis Philippe Adélard Langevin) no St .Boniface (Vinipega), tiešā kontaktā ar Romas pāvestu vadīja Rietumu Kanādas Romas katoļu diecēzi. Viņš uzskatīja, ka viņa priesteri bija pietiekoši zinoši par ukraiņu kopienas Kanādā vajadzībām.[5] Starp aktīvistiem un atbalstītājiem bija tādas personas kā Dr. Viljams Patriks, Manitobas koledžas vadītājs, Prezbiteriāņu koledža Vinipegā; Manitobas Liberālā partija; krievu pareizticīgie misionāri.

Pasākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īstā drāma notika, kad Manitobas likumdošanas iestādes loceklis Žozefs Bernjē 1902. gadā ieviesa likumprojektu “Pārreģistrēt grieķu rusinu (ukraiņi bija arī pazīstami kā rusini) katoļu baznīcu īpašumus un nodot tos Romas Baznīcas kontrolēto korporāciju pārraudzībā.” [6] Arhibīskaps Lanževīns paziņoja “Rusiniem jāpierāda, ka viņi ir katoļi, nodotdot savus īpašumus baznīcai, nevis kā to izdarīja protestanti… indivīdiem vai nespeciālistu komitejām, neatkarīgām no priestera vai bīskapa.”[7] Ukraiņu iedzīvotāju skaits prērijās piesaistīja arī krievu pareizticīgo misionāru uzmanību. Šajā laikā krievu pareizticīgo baznīca tērēja 100 000 dolāru gadā misionāru darbībai Ziemeļamerikā.[3] Prezbiteriāņu baznīca kļuva ieinteresēta un aicināja ukraiņu sabiedrības jaunos vīriešus apmklēt Manitobas koledžu (tagad Vinipegas universitāte), kur tika izveidoti speciāli kursi jaunajiem ukraiņiem, kuri vēlējās kļūt par skolotājiem (un vēlāk Neatkarīgās grieķu baznīcas mācītāji).[8] Brīvi pārvaldot vācu valodu, Dr. Kings, koledžas direktors, intervēja kandidātus Bodrugu un Negrihu vācu valodā. Geniks rakstiski tulkoja viņu skolas dokumentus no poļu valodas uz angļu valodu. Viņi kļuva par pirmajiem ukraiņu studentiem, kuri studēja Ziemeļamerikas universitātē – Manitobas koledža tajā laikā bija Manitobas universitātes sastāvā.

Geniks, Bodrugs un Negrihs rīkojās ātri, lai nodrošinātu savu kopienu.[9] Viņi uzaicināja Serafimu. Viņš ieradās Vinipegā 1903. gada aprīli,[10] lai dibinātu baznīcu, kura būtu neatkarīga no visām pārējām Eiropas baznīcām un nebūtu lojāla ne pret vienu reliģisko grupu, kuras sacenšas par ukraiņu imigrantu dvēselēm prērijās. Lai to apmierinātu, Serafims dibināja Pareizticīgo krievu baznīcu (ne Krievu pareizticīgo), kurā viņš pats sevi iecēla par vadītāju un lai izpatiktu ukraiņiem, baznīcu nosauca par Serafima baznīcu. Viņš piedāvāja un sniedza draudzes apmeklētājiem Austrumu rituālus, kuri imigrantiem bija pazīstami, sāka norīkot kormeistarus un diakonus, un “… 1903. gada 13. decembrī McGregor ielas austrumu pusē, starp Manitobas un Pritchard avēnijām, Serafims oficiāli iesvētīja un atvēra dievkalpojumiem nelielu karkasa ēku, kuru arī sauca par Svētā gara baznīcu.” [11] “1904. gada novembrī King ielas un Stella avēnijas[12] stūrī viņš uzsāka labi zināmās “skārda katedrāles” celtniecību…” kas tika veidota no metāllūžņiem un koka.

Iekš Skārda Katedrāle, 1905

Harismātiskais Serafims “ordinēja aptuveni 50 priesterus un vairākus diakonus, tajā starpā arī neizglītotus, kuri veica priestera pienākumus visās apmetnēs. Tika sludināta neatkarīga pareizticīgā reliģija un viņa īpašumtiesības uz baznīcas īpašumu. Divu gadu laikā tika reģistrēti aptuveni 60 000 sekotāju”.[13]

“Dēļ muļķīgas uzvedības un alkohola problēmām”[9] viņš zaudēja uzticību tai inteliģences daļai, kura viņu bija uzaicinājusi uz Vinipegu. Viņi centās no Serafima atbrīvoties tā, lai vienlaicīgi nezaudētu uzticību viņa draudzei. Serafims devās uz Sanktpēterburgu, lai tiktu atzīts Krievijas Svētajā sinodē un viņiem iegūtu turpmāko finansējumu plaukstošajai Serafima baznīcai. Viņa prombūtnes laikā Ivanam Bodrugam un Ivanam Negriham, kuri jau bija Manitobas koledžas teoloģijas studenti un Serafima baznīcas priesteri, izdevās saņemt Prezbiteriāņu finansējuma galvojumu Serafima baznīcai, ar pamatojumu, ka tā laika gaitā tiks pārveidota pēc prezbiteriāņu modeļa.

“1904 vēlā rudenī Serafims atgriezās no Krievijas, taču bez piesaistītiem līdzekļiem”.[14] Tiklīdz viņš bija atgriezies, atklājās pret viņu vērstā nodevība un nekavējoties nošķīra no baznīcas visus priesterus, kuri bija ar to saistīti. Viņš publicēja vietējos laikrakstos viņu bildes ar vārdiem, it kā tie būtu noziedznieki.[15] Viņa atriebība bija īslaicīga. Krievijas svētā sinode viņu bija izslēgusi no baznīcas: “…kad Svētā sinode bija izslēgusi Serafimu un visus viņa priesterus no baznīcas, viņš to pameta 1908 un nekad neatgriezās.”[13]

Atskaņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šo prērijas pasākumu rezultātā radās Kanādas ukraiņu sabiedrība.

Ivans Bodrugs, vien no Serafima baznīcas dumpiniekiem, kļuva par jaunās neatkarīgās baznīcas vadītāju, kā arī būdams pats par sevi ļoti harismātisks, viņš sludināja prezbiterāņu ietekmēto evaņģēlisko kristietību. Viņš nodzīvoja līdz 1950. gadiem. Neatkarīgās baznīcas ēkas atradās Pričarda avēnijas (Pritchard Avenue) un Makgregora ielas (McGregor Street) stūrī, kaut arī pirmā ēka, kuru Serafims izmantoja kā savu pirmo baznīcu, tika nojaukta, otrā, kura tika uzcelta par prezbiteriāņu finansējumu, vēl arvien atrodas pretī Labour Temple Vinipegas ziemeļu daļā.[16]

Arhibīskaps Lanževīns centās aizvien vairāk un vairāk asimilēt ukraiņu sabiedrību Romas katolicismā. Viņš izveidoja Svētā Nikolaja baziliku un pieaicināja beļģu priesterus, Tēvu Ahillu Delēru (Achille Delaere) un citus, kuri varēja lasīt dievkalpojumus slāvu baznīcas valodā, ģērbās atbilstoši grieķu rituāliem un sprediķoja poļu valodā. Šī baznīca atradās pāri ielai no Neatkarīgās Svētā Vladimira un Olgas ukraiņu katoļu katedrāles uz Makgregora ielas Vinipegas ziemeļu daļā. Šī, savā ziņā sacensība, deva lielākas iespējas Kanādas ukraiņu bērniem mācīties ukraiņu valodu.[15]

Liberālā partija, apzinoties to, ka ukraiņi vairs nebija saistīti ar arhibīskapu Lanževīnu un Romas katoļiem, kuri savukārt bija saistīti ar konservatīvo partiju, spēra soli uz priekšu un nodibināja pirmo ukraiņu valodā izdoto laikrakstu Kanādā – Kanādas zemnieks (Kanadiskyi Farmer (The Canadian Farmer)), kura pirmais redaktors bija neviens cits ka Ivans Negrihs.

Serafims pazuda 1908. gadā, bet ziņas par viņu vēl varēja atrast Ukraiņu balsī līdz pat 1913. gadam, (Ukrainskyi Holos (the Ukrainian Voice, vēl tagad tiek izdota Vinipegā)), kur tika ziņots, ka viņš tirgo bībeles Britu Kolumbijas dzelzceļa strādniekiem. Citos vēstures avotos minēts, ka viņš atgriezās Krievijā.

Kirils Geniks kopā ar vecāko meitu un vienu no dēliem pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Ziemļdakotu. Taču pēc laika atgriezās un mira 1925. gadā.

Makarī Marčenko, vēl pirms Serafima aiziešanas, sevi pasludināja ne tikai par jauno Serafima baznīcas bīskapu, bet arī par ercpatriarhu un ercpāvestu. Lai ne ar ko neriskētu vai izrādītu kādam lielāku piekrišanu, labu mērķu vadīts viņš nošķīra pāvestu un Krievijas svēto sinodi.[13] Ir atrodami ieraksti, ka viņš ceļoja pa lauku reģioniem līdz pat 1930. gadam, kalpojot un sprediķojot tiem ukraiņiem, kuriem interesēja austrumu rituāli.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991, page 170.
  2. Hryniuk, Stella. Dictionary of Canadian Biography Online, www.biographi.ca/EN/009004-119.01-e.php?id_nbr=8154
  3. 3,0 3,1 Mitchell, Nick. Ukrainian-Canadian History as Theatre in The Ukrainian Experience in Canada: Reflections 1994, Editors: Gerus, Oleh W.; Gerus-Tarnawecka, Iraida; Jarmus, Stephan, The Ukrainian Academy of Arts and Sciences in Canada, Winnipeg, page 226
  4. Mitchell, Nick. The Mythology of Exile in Jewish, Mennonite and Ukrainian Canadian Writing in A Sharing of Diversities, Proceedings of the Jewish Mennonite Ukrainian Conference, “Building Bridges”, General Editor: Stambrook, Fred, Canadian Plains Research Center, University of Regina, 1999, page 188.
  5. Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991, page 184.
  6. Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991, page 189.
  7. Winnipeg Tribune 25 February 1903.
  8. Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991, page 192
  9. 9,0 9,1 Yereniuk, Roman, A Short Historical Outline of the Ukrainian Orthodox Church of Canada, www.uocc.ca/pdf, page 9
  10. Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991, page 190
  11. Martynowych, Orest T., The Seraphimite, Independent Greek, Presbyterian and United Churches, umanitoba.ca/...canadian.../05_The_Seraphimite_Independent_Greek_Presbyterian_and_United_Churches.pdf -, page 1
  12. Martynowych, Orest T., The Seraphimite, Independent Greek, Presbyterian and United Churches, umanitoba.ca/...canadian.../05_The_Seraphimite_Independent_Greek_Presbyterian_and_United_Churches.pdf -, page 2
  13. 13,0 13,1 13,2 Bodrug, Ivan. Independent Orthodox Church: Memoirs Pertaining to the History of a Ukrainian Canadian Church in the Years 1903-1913, translators: Bodrug, Edward; Biddle, Lydia, Toronto, Ukrainian Research Foundation, 1982, page xiii
  14. Bodrug, Ivan. Independent Orthodox Church: Memoirs Pertaining to the History of a Ukrainian Canadian Church in the Years 1903-1913, translators: Bodrug, Edward; Biddle, Lydia, Toronto, Ukrainian Research Foundation, 1982, page 81
  15. 15,0 15,1 Mitchell, Nick. Ukrainian-Canadian History as Theatre in The Ukrainian Experience in Canada: Reflections 1994, Editors: Gerus, Oleh W.; Gerus-Tarnawecka, Iraida; Jarmus, Stephan, The Ukrainian Academy of Arts and Sciences in Canada, Winnipeg, page 229
  16. Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991, photograph 47.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bodrug, Ivan. Independent Orthodox Church: Memoirs Pertaining to the History of a Ukrainian Canadian Church in the Years 1903-1913, translators: Bodrug, Edward; Biddle, Lydia, Toronto, Ukrainian Research Foundation, 1982.
  • Manitoba Free Press, issues of 10 October 1904, 20 January 1905, 28 December 1905.
  • Martynowych, Orest T., The Seraphimite, Independent Greek, Presbyterian and United Churches, umanitoba.ca/...canadian.../05_The_Seraphimite_Independent_Greek_Presbyterian_and_United_Churches.pdf -
  • Martynowych, Orest T. Ukrainians in Canada: The Formative Period, 1891-1924. Canadian Institute of Ukrainian Studies Press, University of Alberta, Edmonton, 1991.
  • Maruschak, M. The Ukrainian Canadians: A History, 2nd ed., Winnipeg: The Ukrainian Academy of Arts and Sciences in Canada, 1982.
  • Mitchell, Nick. The Mythology of Exile in Jewish, Mennonite and Ukrainian Canadian Writing in A Sharing of Diversities, Proceedings of the Jewish Mennonite Ukrainian Conference, "Building Bridges", General Editor: Stambrook, Fred, Canadian Plains Research Center, University of Regina, 1999.
  • Mitchell, Nick. Ukrainian-Canadian History as Theatre in The Ukrainian Experience in Canada: Reflections 1994, Editors: Gerus, Oleh W.; Gerus-Tarnawecka, Iraida; Jarmus, Stephan, The Ukrainian Academy of Arts and Sciences in Canada, Winnipeg.
  • Winnipeg Tribune, issue of 25 February 1903.
  • Yereniuk, Roman, A Short Historical Outline of the Ukrainian Orthodox Church of Canada.

Arejas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]