Pāriet uz saturu

Stellera jūrasgovs

Vikipēdijas lapa
Stellera jūrasgovs
†Hydrodamalis gigas (Zimmermann, 1780)
Stellera jūrasgovs skelets
Stellera jūrasgovs skelets
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaSirēnas (Sirenia)
DzimtaJūrasgovju dzimta (Dugongidae)
ApakšdzimtaKlusā okeāna jūrasgovju apakšdzimta (Hydrodamalinae)
ĢintsKlusā okeāna jūrasgovis (Hydrodamalis)
SugaStellera jūrasgovs (Hydrodamalis gigas)
Izplatība

Komandora salas (uz austrumiem no Kamčatkas pussalas)
Stellera jūrasgovs Vikikrātuvē

Stellera jūrasgovs (Hydrodamalis gigas) ir izmiris jūrasgovju dzimtas (Dugongidae) jūras zīdītājs, kas bija sastopams Klusā okeāna ziemeļu daļā, Beringa jūrā Komandora salu tuvumā. Pleistocēna epohas laikā tās izplatības areāls bija daudz lielāks. Radniecīgi tuvākais mūsdienās dzīvojošais jūras zīdītājs ir Indijas okeānā sastopamā jūrasgovs (Dugong dugon).

Stellera jūrasgovi atklāja 1741. gadā, bet jau 1768. gadā pārmērīgu medību ietekmē suga bija izmirusi.[1][2]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā, kad tika atklāta Stellera jūrasgovs, tās izplatības areāls aptvēra seklās jūras piekrastes ap Komandora salām (ap Beringa un Mednijas salu).[3][4][5] Komandora salas bija neapdzīvotas līdz 1825. gadam, kad Krievijas-Amerikas kompānija tajās nomitināja aleutus no Atkas un Atu salām.[6] Pleistocēna laika fosilijas ārpus Komandoru salām atklātas Amčitkas salā,[7] Monterejas līcī pie Kalifornijas un Japānai piederošajā Honsju salā, kas liecina, ka aizvēsturiskajos laikos Stellera jūrasgovs izplatība bija daudz plašāka nekā mūsdienu laikmetā. Tomēr nevar izslēgt, ka atrastās fosilijas pieder kādai citai aizvēsturiskai Klusā okeāna jūrasgovju sugai.[4][8] Toties vairākās Aleutu salu rietumdaļas salās atklāti 1000—2000 gadus veci Stellera jūrasgovs kauli.[9][10]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stellera jūrasgovs modelis (atrodas Londonas Dabas muzejā)
Stellera jūrasgovij zobu vietā mutē bija divas rievotas keratīna plātnes

Stellera jūrasgovs bija lielākā visā sirēnu kārtā un daudz lielāka nekā mūsdienās dzīvojošās sirēnu sugas. Ķermenis bija 8—10 m garš, svars 8—10 t.[11][12] Tādējādi Stellera jūrasgovs kopā ar vaļiem bija viens no lielākajiem zīdītājiem, kas dzīvoja holocēna epohā.[13]

Stellera jūrasgovij bija masīvs, torpēdveida ķermenis ar proporcionāli mazu galvu un īsām priekškājām jeb airkājām (apmēram 67 cm garas[3]). Astes galā plakaniska, šķelta astes spura.

Deguns kopā ar kustīgo, plato augšlūpu veidoja kaut ko līdzīgu īsam, uz leju vērstam gaļīgam snuķim, ar kura palīdzību jūrasgovs plūca jūras zāles un bāza mutē. Stellera jūrasgovij nebija zobu. To vietā, lai sakošļātu barību, bija divas rievotas keratīna plātnes — viena uz aukslējām, otra uz apakšžokļa.[12][3] Nāsis bija platas un apmēram 5 cm garas. Acis mazas un melnas, acs āboli kustīgi. Skropstu nebija, bet acis no traumām pasargāja kustīga, caurspīdīga membrāna, kas pārklāja acis, kad dzīvnieks zem ūdens barojās. Mēle bija īsa un atradās mutes dziļumā, neaizsniedzot gremošanas plātnes.[3][7]

Atšķirībā no citām sirēnām Stellera jūrasgovs nespēja iegrimt līdz jūras gultnei, jo ķermenis bija pludiņam līdzīgs un viegli cēlās augšup. Tai bija ļoti bieza āda, apmēram 2,5 cm, kas aizsargāja dzīvnieku no ārējiem ievainojumiem, piemēram, no asiem akmeņiem, ledus, iespējams, aizsargāja arī no pārmērīgs izžūšanas, kad dzīvnieks nebija iegremdējies ūdenī.[11][14] Trāna biezums sasniedza 8—10 cm, pasargājot jūrasgovi no atdzišanas aukstajā ūdenī.[15] Āda bija tumši melnibrūna, bet dažiem īpatņiem bija balti plankumi. Uz muguras tā bija gluda, bez uz sāniem raupja ar krāteriem līdzīgiem padziļinājumiem, visticamākais to izraisīja kādi ādas parazīti. Ķermeņa matojums bija rets un izkliedēts, toties priekškāju iekšpuses sedza asi sari (apmēram 3,8 cm gari), ar kuru palīdzību varēja raut jūras augus un saturēt barību. Arī uz augšlūpas bija balti sari (apmēram 10—13 cm gari).[3][7]

Sirds Stellera jūrasgovij svēra 16 kg, kuņģis bija 1,8 m garš un 1,5 m plats, zarnu kopējais garums bija 151 m, un tēviņa dzimumloceklis sasniedza 80 cm garumu.[3]

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stellera jūrasgovs ģimenes zīmējums, 1898. gads
Stellera jūrasgovs ģimenes zīmējums, 1895. gads

Nav zināms, vai Stellera jūrasgovij bija kādi dabīgie ienaidnieki, vai nē, bet, iespējams, to medīja zobenvaļi un haizivis. Tomēr zobenvalim noslīcināt (pavilkt zem ūdens) milzīgo Stellera jūrasgovi noteikti nebija viegli, jo tās ķermenis cēlās uz augšu kā pludiņš, toties pret haizivīm lielo dzīvnieku sargāja brūnaļģu audzes, kurās jūrasgovs uzturējās, bet haizivis mēdza iepeldēt reti. Mazuļus un jaunos dzīvniekus turklāt pieaugušie aizsargāja.[11]

Līdzīgi kā citas sirēnas, Stellera jūrasgovs bija zālēdāja. Lielāko daļu dienas tā pavadīja, iegremdējusies zem ūdens un barojoties. Ik pēc 4—5 min. dzīvnieks pacēla galvu, lai ieelpotu.[3] Stellera jūrasgovs galvenokārt barojās ar brūnaļģēm, piemēram, Agarum spp, Alaria spp, Analipus spp, Nereocystis spp, Thalassiophyllum spp un cukura brūnaļģēm (Saccharina latissima). Ēšanai tika izmantotas tikai aļģu mīkstās daļas. Stellera jūrasgovs barojās arī ar jūras zāli, bet tās pieejamība bija ierobežota. Vairāku sugu jūraszāles (Phyllospadix spp, parastā jūraszāle (Zostera marina)) aug tik dziļi, ka Stellera jūrasgovij tās praktiski bija nesasniedzamas, jo pludiņam līdzīgais ķermenis neļāva ienirt dziļāk par 1 metru.[11][16][17] Bargās ziemās, trūkstot barībai, Stellera jūrasgovs zaudēja savu masu.[17]

Stellera jūrasgovis bija sabiedriski un draudzīgi dzīvnieki. Veidoja monogāmus pārus un uzturējās nelielās ģimenes grupās, kas aizsargāja savējos un palīdzēja ievainotiem grupas locekļiem. Pārošanās sezona notika agri pavasarī, grūsnības periods ilga nedaudz vairāk kā vienu gadu, mazuļiem dzimstot rudenī. Mātītēm bija tikai viens zīdekļu pāris, tādēļ, visticamākais, ka vienā reizē dzima tikai viens mazulis.[3]

Stellera jūrasgovs priekškājas lietoja peldēšanai, iešanai pa seklu ūdeni, aizsardzībai, barības iegūšanai un partnera satveršanai pārošanās laikā.[3] Ar priekškājām jūrasgovs arī stingri pieķērās pie grunts, lai spēcīgās piekrastes jūras straumes to neaiznestu projām.[11] Barojoties jūrasgovs pārvietojās lēnām, kustinot savu asti sāniski no vienas puses uz otru, bet, lai kustība būtu strauja, aste tika spēcīgi kustināta vertikālā virzienā no augšas uz leju. Pēc barošanās jūrasgovis mēdza pagulēt uz sāniem.[3]

Atklāšana un izmiršana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stellera jūrasgovs galvaskauss

Stellera jūrasgovi 1741. gadā atklāja Džordžs Viljams Stellers, tādējādi dzīvniekam vēlākos gados tika dots atklājēja vārds. Stellers līdz šim nezināmās jūrasgovis kopā ar kalāniem, ziemeļu lauvroņiem un ziemeļu kotikiem novēroja Beringa salā, uz kuras atradās apmēram gadu pēc kuģa avārijas.[18] Tā kā kuģa komanda dzīvniekus medīja, lai izdzīvotu, Stelleram bija iespēja tos aprakstīt ļoti detalizēti. Viņa apraksts un pētījumi tika izdoti grāmatā "Jūras zvēri" (angļu: The Beasts of the Sea), kas tika publicēta 1751. gadā Sanktpēterburgā.

1780. gadā Stellera jūrasgovi formāli aprakstīja zoologs Eberhards fon Cimmermanis, dodot tam zinātnisko nosaukumu Manati gigas. Biologs Anders Retcis 1794. gadā jaunatklāto jūrasgovi sistematizēja Klusā okeāna jūrasgovju ģintī (Hydrodamalis), par godu atklājējam dodot tai vārdu — Stellera jūrasgovs (Hydrodamalis stelleri).[19] Zinātnisko nosaukumu Hydrodamalis gigas dzīvnieks ieguva 1895. gadā.[3]

Stellera jūrasgovs kļuva par ļoti populāru medījumu. Roņu mednieki, lai iegūtu gaļu, ādu, taukus, 27 gadu laikā to izmedīja pilnībā un 1768. gadā Stellera jūrasgovis bija izmirušas.[1][20] 1887. gadā dabas zinātnieki aprēķināja, ka brīdī, kad dzīvnieki tika atklāti, to populācijā bija apmēram 1500 īpatņu. Jau atklāšanas gadā sugas izdzīvošana bija sasniegusi kritisko robežu.[1]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 [https://www.iucnredlist.org/species/10303/43792683 IUCN: Steller's Sea Cow
  2. ↑ Где паслась стеллерова корова?
  3. ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 Hydrodamalis gigas
  4. ↑ 4,0 4,1 Mattioli, Stefano; Domning, Daryl P. (2006). "An Annotated List of Extant Skeletal Material of Steller's Sea Cow (Hydrodamalis gigas) (Sirenia: Dugongidae) from the Commander Islands". Aquatic Mammals. 32 (3): 273—288. doi:10.1578/AM.32.3.2006.273
  5. ↑ Rewriting the history of an extinction—was a population of Steller's sea cows (Hydrodamalis gigas) at St Lawrence Island also driven to extinction?
  6. ↑ Analysis of Mitochondrial DNA Diversity in the Aleuts of the Commander Islands and Its Implications for the Genetic History of Beringia
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Steller's Sea Cow (Hydrodamalis gigas) of Late Pleistocene Age from Amchitka, Aleutian Islands, Alaska
  8. ↑ Anderson, Paul K. (July 1995). "Competition, Predation, and the Evolution and Extinction of Steller's Sea Cow, Hydrodamalis gigas". Marine Mammal Science. 11 (3): 391—394. doi:10.1111/j.1748-7692.1995.tb00294.x
  9. ↑ Domning, Daryl P.; Thomason, James; Corbett, Debra G. (2007). "Steller's sea cow in the Aleutian Islands". Marine Mammal Science. 23 (4): 976—983. doi:10.1111/j.1748-7692.2007.00153.x
  10. ↑ Savinetsky, A. B.; Kiseleva, N. K.; Khassanov, B. F. (2004). "Dynamics of sea mammaland bird populations of the Bering Sea region over the last several millennia". Palaeogeography, Palaeoclimatology, Palaeoecology. 209 (1—4): 335—352. doi:10.1016/j.palaeo.2004.02.009
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Marsh, Helene; O'Shea, Thomas J.; Reynolds III, John E. (2011). "Steller's sea cow: discovery, biology and exploitation of a relict giant sirenian". Ecology and Conservation of the Sirenia: Dugongs and Manatees. New York, New York: Cambridge University Press. pp. 18—35. ISBN 978-0-521-88828-8. OCLC 778803577
  12. ↑ 12,0 12,1 Гидродамалисы — Hydrodamalis
  13. ↑ Modelling the extinction of Steller's sea cow
  14. ↑ An Annotated List of Extant Skeletal Material of Steller's Sea Cow (Hydrodamalis gigas) (Sirenia: Dugongidae) from the Commander Islands
  15. ↑ Berta, Annalisa (2012). Return to the Sea: The Life and Evolutionary Times of Marine Mammals. Berkeley, California: University of California Press. p. 131. ISBN 978-0-520-27057-2. OCLC 757476446
  16. ↑ Anderson, P. K.; Domning, D. P. (2008). Perrin, William F.; Wursig, Bernd; Thewissen, J. G. M. (eds.). Encyclopedia of Marine Mammals (2nd ed.). San Diego, California: Academic Press. pp. 1104—1106. ISBN 978-0-12-373553-9. OCLC 262718627
  17. ↑ 17,0 17,1 Estes, James A.; Burdin, Alexander; Doak, Daniel F. (2016). "Sea otters, kelp forests, and the extinction of Steller's sea cow". Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America. 113 (4): 880—885. Bibcode:2016PNAS..113..880E. doi:10.1073/pnas.1502552112. PMC 4743786. PMID 26504217
  18. ↑ Steller, G. W. (1988). Frost, O. W. (ed.). Journal of a Voyage with Bering, 1741—1742. Translated by Engel, M. A.; Frost, O. W. Stanford, California: Stanford University Press. ISBN 978-0-8047-2181-3. OCLC 877954975
  19. ↑ The Earliest Name for Steller's Sea Cow and Dugong
  20. ↑ Haycox, Stephen W. (2002). Alaska: An American Colony. Seattle, Washington: University of Washington Press. pp. 55, 144. ISBN 978-0-295-98249-6. OCLC 49225731

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Stellera_jūrasgovs&oldid=3385018"