Teodors Vankins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teodors Vankins
Teodors Vankins
Personīgā informācija
Dzimis 1873. gada 5. martā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Bērzaunes pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1947. gada 20. septembrī (74 gadi)
Valsts karogs: Vācija Frankfurte pie Mainas, Vācija
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Latvija Latvija
Nodarbošanās ārsts, politiķis, sabiedriskais darbinieks, šahists

Jānis Teodors Vankins (1873. gada 5. marts Bērzaunes pagasts, Mestrēnos - 1947. gada 20. septembris, Frankfurtē pie Mainas[1]) bija Latvijas ārsts, politiķis, šahists, sabiedriskais darbinieks. Kara ministrs Niedras valdībā (no 1919. gada 15. maija līdz 26. jūnijam).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1873. gadā Bērzaunes pagasta "Mestrēnos" turīga lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas sāka Bērzaunes draudzes skolā pie pazīstamā skolotāja Matīsu Ārona, pēc tam izglītojies Vecpiebalgas draudzes skolā un Rīgas pilsētas ģimnāzijā. 1901. gadā beidza Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultāti. Mācību laikā iestājās studentu korporācijā Lettonia. Pēc studiju beigšanas aizsāka ārsta praksi Torņakalnā, kā arī turpināja rosīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Nodibināja Torņkalna saviesīgo biedrību un bija tas priekšnieks. Piedalījās arī Rīgas Latviešu biedrības darbā un bija tās revīzijas komisijas un krājaizdevu sabiedrības padomes priekšsēdētājs. Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas no 1906. gada bija draudzes ārsts un slimnīcas vadītājs Liezēres pagastā, kur nostrādāja līdz 1918. gadam.

1907. gadā piedalījās 4. Baltijas Šaha savienības kongresā,[2] 1911. gadā - 5. Baltijas Šaha savienības kongresā, bet 1913. gadā - 6. Baltijas Šaha savienības kongresā.

Pirmā pasaules kara laikā vadīja četras Sarkanā krusta slimnīcas Vidzemē. 1917. gadā kā Cēsu apriņķa deputāts ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē. Viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem un valdes locekļa kandidāts. Latvijas SPR laikā 1918. gada decembrī pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja pilsētas 2. slimnīcā. 1919. gada aprīlī šķērsoja frontes līniju un ieradās Liepājā, kur bija Atsevišķā latviešu bataljona ārsts.

1919. gada 15. maijā viņu iecēla par Kara ministru Latvijas Pagaidu valdībā, kuru organizēja Andrievs Niedra. Pēc Niedras valdības krišanas devās uz Jelgavu, un pēc Bermonta afēras izgāšanās 1919. gada decembrī aizbēga uz Vāciju. 1924. gadā atgriezās Latvijā uz sava tēva bērēm, tika arestēts un ieslodzīts uz pusotru gadu iepriekšējās izmeklēšanas cietumā par darbību Niedras ministru kabinetā. Pēc attaisnošanas strādāja par ārstu Kraukļu un Liezēres pagastos (1926-1929), Sarkaņu pagastā (1929-1930), vēlāk bija Gulbenes slimnīcas vadītājs (1930-1938). Kā ārsts viņš bija pietiekami prasmīgs, taču nepatikšanas iemantoja brīvdomīgu izteicienu par prezidentu Kārli Ulmani pēc, jo tika pastāvīgi uzmanīts un izsekots. Vankins bija kaislīgs mednieks, Gulbenes Mednieku biedrības priekšnieks.[3]

1926. gada decembrī piedalījās II Latvijas šaha kongresā, kur dalīja 11.-13. vietu. 1939. gadā uzvarēja Gulbenes pilsētas šaha čempionātā.[4]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā izbrauca uz Vāciju. Vācu okupācijas laikā atgriezies dzimtenē un no 1941. gada rudens līdz 1944. gadam strādāja Latvijas Zemes pašpārvaldes veselības departamentā. 1944. gadā atkal devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Miris 1947. gada 20. septembrī Frankfurtē pie Mainas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Laikraksts "Latviešu Ziņas: Latvian News", 01.10.1947
  2. 4th Baltic Tournament - Hauptturnier B Riga 1907
  3. Projekts "Bibliotēka, arhīvs, muzejs - tilts no Gulbenes vēstures uz šodienu", 2003
  4. Laikraksts "Gulbenes Balss", 17.03.1939

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]