Starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums

  Neviena valsts neatzīst

  Lielākā daļa valstu neatzīst

  Lielākā daļa valstu atzīst

  Teritorijas ar apšaubītu statusu un ar daļēji atzītu valdību

Šis ir starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums, ir pieminētas visas valstis, kuras nav atzinusi kaut viena valsts, tomēr tās tiek uzskatītas par suverēnām sakarā ar Montevideo konvenciju.

Saraksts

Neviena ANO valsts neatzīst

Valsts	Neatzīta kopš	Atzīšana	Latvijas nostāja
/ Azavada	2012	Citas valstis to atzīst par Mali daļu. 2012. gada 6. aprīlī tuaregu spēki iekarotajos Mali ziemeļos pasludina Azavādas Neatkarīgo Valsti, 15. (16.) jūlijā radikālie islāmistu grupējumi padzen tuaregu neatkarības cīnītājus no pēdējā atbalsta punkta Mali un pasludina Azavādas Islāma Valsti ar savu - melno islāma karogu. Savukārt, 2013. gada sākumā Mali karaspēks ar Rietumvalstu (galvenokārt, Francijas) atbalstu jau ir padzinuši islāmistus gandrīz no visas Azavādas, ieņemt pēdējo reģiona lielāko pilsētu. Islāmisti ir pārgājuši uz partizānu cīņas taktiku, bet spēki, kas cīnās pret tiem tagad ir ANO pakļautībā.	Neatzīst
Azadkašmīra (Brīvā Kašmīra)	1947	Pašpasludināta valsts, juridiski – Indijas teritorija, faktiski – Pakistānas province.	Neatzīst
Hatriveras Hercogiste	1972	1969. gadā Austrālijā izdod likumu, kas ierobežo lielo zemes īpašnieku tiesības. Kesliju ģimenei draud izputēšana, tiek ierobežotas viņu tiesības pārdot labību. Leonards Keslijs velti meklē taisnību un tad viņam rodas ideja par neatkarību. Izpētījis britu likumus, viņš atrod 1495. gada likumu, kas atļauj pasludināt savu zemju autonomiju, ja zvēr uzticību Lielbritānijas kronim. 1970. gada 21. aprīlī Keslijs pasludina savas un piecu kaimiņu zemes par Lielbritānijas Hatriveras provinci, bet pats automātiski iegūst hercoga Leonarda I titulu. Austrālija neliekas ne zinis, ko Leonardam tikai vajag. Ja divu gadu šo lēmumu neviens nenoprotestē, tas stājas spēkā. 2006. gadā valsts nosakums no provinces tiek izmainīts uz hercogisti, kas pastāv joprojām.	Neatzīst
Islāma Kalifāts	2014	Al-Qaida islāmistu grupējums, kas iesākumā cīnījās par savas valsts izveidi Irākā, Sīrijas pilsoņu kara rezultātā ir sagrābis arī visai lielu Sīrijas daļu valsts ziemeļos, 2014. gada 3. janvārī pasludinājis neatkarīgas Islāma Valsts izveidi. Gūstot panākumus karā Nigērijas ziemeļos, islāmistu teroristu grupējuma Boko Haram līderis Abubakars Šekau 2014. gada 24. augustā sagrābtajā Gvozas pilsētā arī pasludina Islāma valsti, kas kopā ar Irāku būšot topošā "Islāma kalifāta" sastāvdaļa. Agresīvākie islāmisti atšķeļas no Al-Qaida un izveido militāru grupējumu "Islāma valsts", kas pazīstams arī kā ISIL (no angļu - The Islāmic State of Iraq and the Levant), ISIS ( Islāmic State of Iraq and al-Sham) - pēc arābu abreviatūras - Daesh (al-Dawla al-Islāmiya fi al-Iraq wa al-Sham). Agrākie mēģinājumi izveidot Islāma valstis bija Islāma emirāti Afganistānā, Vaziristānā, Somālijā, Jemenā (Vagaras emirāts 2012. gadā), Krievijā (Kaukāza emirāts).	Neatzīst
Jaunkrievija, arī Tautas Republiku Savienība	2014	2014. gada 24. maijā, tālāk šķeļot Ukrainu, pašpasludinātās Doneckas un Luganskas "Tautas Republikas" nolemj apvienoties vienā valstī ar domu pievienot arī citas teritorijas, lai izveidotu teritoriju, kas aptuveni atbilstu bijušai Jaunkrievijai Krievijas Impērijas sastāvā. 7. jūlijā "valstij" pievienojās tikai uz papīra eksistējošā Piekarpatu Krievzemes Republika (Podkarpatskaja Rusj), kas pretendē uz Aizkarpatu apgabala teritoriju, gribot radīt rusīņu etnogrāfiskajai grupai savu valsti, kāda uz 1 dienu radās Otrā pasaules kara laikā, kad Vācija sadalīja Čehoslovākiju, Aizkarpatus, kas tolaik piederēja Čehoslovākijai, tūlīt okupēja Ungārija, bet pēc kara šo teritoriju ieguva PSRS.	Neatzīst
Katalonijas Republika	2017	Pēc neatkarības referenduma, ko neatzīst Spānija, saņemot neviennozīmīgu, bet tomēr tautas atbalstu, lai gan centrālā vara visiem spēkiem centās referendumu izjaukt, pēc diplomātiskas vilcināšanās Katalonijas valdība un parlaments 2017. gada 27. oktobrī apstiprina iepriekš parakstīto neatkarības deklarāciju. Spānijas augstākā vara pēc pāris stundām atceļ Katalaonijas autonomiju un centīsies pārņemt tiešo varu teritorijā.	Neatzīst
Kalnu Karabaha (Arcaha)	1991	Atzīst tikai 3 ANO neietilpstošās valstis Abhāzija, Dienvidosetija, un Piedņestra. Pārējas valstis to atzīst par Azerbaidžānas daļu. Tomēr Karabahai ir pārstāvniecības 7 ANO valstīs. Pateicoties tam, ka ASV un citās valstīs ir liela armēņu diaspora, Karabahas neatkarību atzīst ASV štati: Luiziāna, Meina, Masačūsetsa, Rodailenda un no 2014. gada 8. maija arī Kalifornija. Vēl arī Jaundienvidvelsa Austrālijā. No 2017. gada valsts nosaukums ir Arcaha (Kalnu Karabaha).	Neatzīst
Kaukāza emirāts	2007	Bijušās, neatkarīgās valsts Čečenu Republikas Ičkerijas 5. prezidenta Doku Umarova pašpasludināta valsts, kurai vajadzētu aptvert visu Ziemeļkaukāzu, taču savos "labākajos gados" pārvaldījusi tikai nelielas teritorijas Čečenijā un Dagestānā. Pašreiz pēc apstiprinātas minētā prezidenta nogalināšanas praktiski neko nepārvalda, bet rīko teroristiskas akcijas.	Neatzīst
Logones Republika jeb Dar el-Kuti Republika	2015	2015. gada 15. decembrī CĀR musulmaņu apdzīvotos rajonos, kur līdz 1912. gadam atradās Dar el-Kuti sultanāts, musulmaņu dumpinieki (Seleka) pasludina centrālās varas neatzītu, autonomu republiku.	Neatzīst
Nagalimas Tautas Republika	1980	Oficiāli – Nāgālendas pavalsts Indijas austrumos, faktiski – nagu dumpinieku paralēlo varu tādā vai citādā veidā atzīst visi pavalsts lauku ciemi. Dumpinieki darbojas arī kaimiņvalsts Mjanmas nagu tautas apdzīvotajās teritorijās. Pirms tam Nāgālenda jau bija pasludinājusi neatkarību 1947. gadā (no Britu Impērijas) un pēc tam 1956. gadā (no Indijas), kā Brīvās Nāgālendas Tautas Suverēnā Republika. Tikai ap 1961. gadu stāvoklis tur kaut cik normalizējas, bet 1963. gadā Nāgālenda kļūst par pavalsti.	Neatzīst
Nadroga-Navosa Suverēnā Kristiešu Valsts	2014	Fidži minētā nosaukuma provinces separatisti 2014. gada oktobrī pasludina neatkarību.	Neatzīst
Rietumpapua Federatīvā Republika	1984	Indonēzijas Jaungvinejas salas daļa, kas koloniālisma laikmetā piederēja Nīderlandei un tikai vēlāk (1962. gadā) tika atdota Indonēzijai. Valsts reāli nepārvalda savu teritoriju, izņemot dažādas partizānu vienības salas džungļos, lielākā daļa no valsts vadītājiem atrodas emigrācijā. Laika gaitā valsts mainījusi savu nosaukumu, minētais pašlaik ir populārākais.	Neatzīst
Piedņestra	1990	Atzīst ANO neietilpstošās Dienvidosetija, Kalnu Karabaha un Abhāzija, pārējās uzskata to par de jure Moldovas daļu.	Neatzīst
Puntlenda	2013	2013. gada 5. augustā Puntlendas "autonomā" reģiona Somālijas Federatīvās Republikas sastāvā (reģions daudzos aspektos de facto ir neatkarīgs no 1998. gada) vadītāji paziņoja, ka pārtrauc visas attiecības ar starptautiski atzīto, bet neefektīvo Somālijas Federālo valdību (SFG) Mogadīšo.	Neatzīst
Pontiņjas Salas Firstiste	2007	Valsts vēsture iesākās 1419. gadā, kad pirmie portugāļi izkāpa tās krastā, no otras puses, tā sākas 1903. gada 9. oktobrī, kad Portugāles karalis Karloss I, tagadējā cietokšņa īpašnieka Renato Barosas (Pontinjas pirmā firsta) sencim, parakstīja vēstuli (oriģināls glabājas Londonas Tauerā), kur norādīja, ka ar šo brīdi Madeiras salas Pontinjas klints, kur atrodas Svētā Žozē forts (vienīgā ēka valstī), teritorija (178 m²) ir suverēna. 2007. gada 30. novembrī, Renato Baross oficiāli paziņoja par sava īpašuma atdalīšanos no Portugāles.	Neatzīst
Ra Suverēnā Kristiešu Valsts	2014	Fidži minētā nosaukuma provinces separatisti 2014. gada novembrī pasludina neatkarību.	Neatzīst
Sīlenda	1967	Pašpasludināta valsts uz Otrā pasaules kara laikā būvētas, pamestas zenītartilērijas platformas pie Anglijas krastiem, neatkarība pamatota ar to, ka pēc tā laika likumiem platforma atradās ārpus Apvienotās Karalistes teritoriālajiem ūdeņiem.	Neatzīst
"Somālijas Islāma Emirāts"	2007	Al-Shabaab - somāliešu militāra islāmistu grupa, kas vēl patur savā varā lielu Somālijas daļu uz ziemeļiem un dienvidiem no valsts galvaspilsētas (federālistu karaspēks pamazām gūst pārsvaru) un cīnās, lai Somāliju pārvērstu par radikālu islāma valsti ar šariāta likumiem.	Neatzīst
Sulu Sultanāts	2010	Neatkarīga valsts līdz 1878. gadam, pēc tam atzīst Spānijas suverenitāti, saglabājot autonomiju, kas likvidēta, kad amerikāņi 1917. gadā iekaro Filipīnas. Sultanāta Borneo salas daļa nonāk pie britiem. Pašreiz uz sultāna troni pretendē trīs līdz septiņas personas. Esmails Kirams II ir oficiāli atzīts Filipīnu Sulu salu daļā. 2010. gada 17. novembrī atkal pasludināta neatkarība. Viens no pretendentiem Džamaluls Kirams III 2013. gada februārī – martā mēģināja sākt karot ar Malaiziju (vēsturiski sultanāts pārvaldīja arī Kalimantānas jeb Borneo salas ziemeļdaļu), taču tā paša gada oktobrī mira.	Neatzīst
Somālilenda	1991	Tiek atzīta kā Somālijas daļa. Pašreiz kontrolē tikai lielāko daļu no savas teritorijas.	Neatzīst
Šanlenda	1996	Oficiāli - Mjanmas sastāvdaļa, faktiski - kontrolē tikai savu 5 kara bāzu teritoriju Taizemes pierobežā.	Neatzīst
Attēls:Flag of Wa.svg Va Valsts	1989	Oficiāli - Mjanmas Šanas pavalsts rietumu rajoni, taču daļu no va tautas apdzīvotās teritorijas pierobežā ar Ķīnu un Taizemi kontrolē Apvienotās Va Valsts Armija, cenšoties veidot maoistisku valsti.	Neatzīst
Vaziristāna	2006	Oficiāli Pakistānas sastāvdaļa, reāli talibu kustības atbalsta centrs, kur pasludināta Vaziristānas Islāma Valsts un ar mainīgām sekmēm nepārtaukti notiek karadarbība, lai atjaunotu vietējo varu.	Neatzīst

2013. gadā trīs Austrālijas aborigēnu tautas pasludināja savas apdzīvotās teritorijas par neatkarīgām valstīm. Tā 30. martā radās Muravari Republika (Murrawarri Republic), 3. augustā - Euahlaji Tautas Republika (Euahlayi Peoples Republic), novembrī neatkarīga palika Mbarbaramas Republika (Republic of Mbarbaram). "Neatkarību parāde" turpinājās 2014. gadā, kad 10. janvārī trim valstīm pievienojās ceturtā - Viradžuri Centrālrietumu Republika (Wiradjuri Central West Republic).

Lielākā daļa valstu neatzīst

Valsts	Neatzīta kopš	Atzīšana	Latvijas nostāja
Abhāzija	1992	Atzīst Krievija, Nauru, Nikaragva, Vanuatu, Venecuēla un Tuvalu. 2014. gada sākumā Tuvalu atsauc atzīšanu un atjauno diplomātiskās attiecības ar Gruziju. Pārējās valstis to uzskata par Gruzijas daļu.	Neatzīst
Dienvidosetija	1991	Atzīst Krievija, Nauru, Nikaragva, Venecuēla un Tuvalu. 2014. gada sākumā Tuvalu atsauc atzīšanu un atjauno diplomātiskās attiecības ar Gruziju. Pārējās valstis to uzskata par Gruzijas daļu.	Neatzīst
Doneckas tautas republika	2014	No Ukrainas atšķelta pašpasludināta "valsts", kas pēc viltota referenduma tūlīt pat lūdz sevi uzņemt Krievijas sastāvā. Agresija pret Ukrainu uzņem apgriezienus. "Neatkarīga" no 2014. gada 7. aprīļa. Atzīst vienīgi Krievija, Sīrija, Ziemeļkoreja, Dienvidosetija un "Luhanskas TR".	Neatzīst
Luhanskas tautas republika	2014	No Ukrainas atšķelta pašpasludināta "valsts", kas pēc viltota referenduma tūlīt pat lūdz sevi uzņemt Krievijas sastāvā. Agresija pret Ukrainu uzņem apgriezienus. "Neatkarīga" no 2014. gada 28. aprīļa. Atzīst vienīgi Krievija, Sīrija, Ziemeļkoreja, Dienvidosetija un "Doneckas TR".	Neatzīst
Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika	1976	Sākumā atzina 84 ANO valstis un Āfrikas Savienība. Taču tagad to skaits ir sarucis vairāk nekā divas reizes Lielāko daļu teritorijas kontrolē Maroka.	Neatzīst
Seborga	1963	Neatkarību atzinusi viena ANO valsts – Burkinafaso. Pēc citas informācijas - arī Sanmarīno. 954. gadā dibināta valsts, ar kuras valstisko piederību no 1729. gada ieviešas jukas, kas ļauj 1963. gada 14. maijā pasludināt tās neatkarības atjaunošanu. Oficiāli – joprojām Itālijas sastāvdaļa.	Neatzīst
Sīrija (opozīcija)	2012	Sīrijas pilsoņu kara valdošajam režīmam opozicionārie spēki - Sīrijas Revolucionāro un opozicionāro spēku koalīcija. Atzīst par Sīrijas oficiālo pārstāvi Arābu valstu līga un atbalsta pēc vienām ziņām – 20, pēc citām – daudz vairāk (ap 70) valstu.	Atbalsta
Taivāna	1949	22 ANO valstis un Vatikāns atzīst to kā vienīgo Ķīnas valsti, pārējās to uzskata par Ķīnas Tautas Republikas daļu.	Neatzīst
Ziemeļu Kipras Turku Republika	1983	Atzīst Turcija un daļēji atzītā Abhāzija.	Neatzīst

Lielākā daļa valstu atzīst

Valsts	Neatzīta kopš	Atzīšana	Latvijas nostāja
Armēnija	1991	Atzīst visas valstis, izņemot Pakistānu, kura ir nostājusies Azerbaidžānas pusē Kalnu Karabahas konfliktā.	Atzīst
Kipra	1974	Atzīst visas valstis, izņemot ANO locekli Turciju un neatzīto Ziemeļu Kipras Turku Republiku.	Atzīst
Dienvidsudāna	2011	Atzīst 113 ANO valstis, Vatikāns, Palestīna, Ķīnas Republika (Taivāna) un 3 starptautiski neatzītas valstis. Valstu skaits var augt, jo Dienvidsudāna ir ANO dalībvalsts..	Atzīst
Korejas Republika	1948	Neatzīst Korejas TDR.	Atzīst
Korejas TDR	1948	Neatzīst Korejas Republika un Japāna.	Atzīst
Ķīna	1949	Neatzīst Ķīnas Republika (Taivāna). Sakarā ar Vienas Ķīnas politiku, Ķīnas TR neuztur diplomātiskas attiecības ar 22 ANO valstīm un Vatikānu, kuras atzīst Ķīnas Republiku (Taivānu).	Atzīst
Izraēla	1948	Neatzīst 32 ANO valstis un neatzītā Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika. Atzīst Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, kura vēlas izveidot savu valsti šādai valstij paredzētajā, taču Izraēlas kontrolētajā teritorijā.	Atzīst
Kosova	2008	Atzīst 108 ANO valstis un Ķīnas Republika (Taivāna). Pārējās valstis to uzskata par Serbijas daļu. Kosovas Republika neatkarību jau bija pasludinājusi no 1991. līdz 2000. gadam, taču tad tā nebija reāla un to atzina tikai Albānija.	Atzīst
Palestīna	1988	Atzīst 137 ANO valstis (starp tām 9[nepieciešama atsauce] ES valstis), ANO neietilpstošā valsts Rietumsahāra, Arābu valstu līga un citas organizācijas. Palestīna ir ANO novērotājvalsts.	Neatzīst

Piezīmes

*Abhāzija, Dienvidosetija un Piedņestra savstarpēji atzīst cita citu.

**Dažrez par valsti uzskata arī Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, kuram ir vairākas valstiskuma pazīmes. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā. Kā neatkarīgu valsti Maltas ordeni atzīst Itālija, bet Vatikāns ordeņa lielmestra statusu ir pielīdzinājis valsts vadītāja statusam.

20. - 21. gadsimtā ilgāk pastāvējušās neatzītās valstis

1877. gadā kuģa „Modeste” kapteinis Džeimss Džordžs Mīdss pētīja Dienvidķīnas jūru un piestāja pie Spratlija salām. Viņam tās iepatikās un viņš nolēma tur apmesties. Viņš tās nosauca par Cilvēcības karalisti (Kingdom of Humanity) un 1878. gadā pasludināja sevi par salu karali Džeimsu I un ierīkoja koloniju. Jau toreiz uz salām pretendēja apkārtējās valstis, bet apdzīvotas tās nebija. Mīdsa pēcteči turpināja mēģinājumus iegūt tiesības pārvaldīt to resursus. Pēc Otrā pasaules kara saliniekos brieda republikāniskas noskaņas, tāpēc 1963. gadā tās kļuva par Morakas-Songrati-Mīdsa Republiku (Republic of Morac-Songhrati-Meads). Taču pēc veltīgiem mēģinājumiem panākt atzīšanu ANO un apkārtējo valstu aneksijas, 1972. gadā salinieki atstāj salas. Pašlaik Spratlija salas joprojām ir strīdus teritorija starp Ķīnu, Taivānu, Vjetnamu, Malaiziju, Bruneju un Filipīnām. Vienīgie iedzīvotāji uz salām ir vairāku augstāk minēto valstu militārpersonas.

Līdz 1902. gadam neatkarību vēl nav zaudējušas būru republikas Transvāla un Oranžas Brīvvalsts, kuras bez britiem atzīst arī Nīderlande, Francija, Vācija, Beļģija un ASV.

Pašā 20. gadsimta sākumā Filipīnu revolūcijas un neatkarības karu laikā kādu laiku noturas vairākas dumpinieku republikas: Negrosas Republika (1898 - 1901), Pirmā Filipīnu Republika (1899 - 1901), Zamboangas Republika (1899 - 1903), Tagalogu Republika (1902 - 1906).

20. gadsimta pirmās puses visilgāk pastāvējusī pašpasludinātā valsts ar starptautiski nenoteiktu statusu bija Tibeta, kas kļuva neatkarīga, sabrūkot Ķīnas Impērijai 1912. gadā, bet zaudēja neatkarību 1951. gadā, kad to iekaroja Ķīnas Tautas Republika.

Tajā pašā 1912. gadā neatkarību iegūst arī Mongolija, tur līdz 1924. gadam valda Bogdohans, tad nodibina Tautas Republiku, ko līdz Otrā pasaules kara beigām atzīst vienīgi PSRS.

No 1921. līdz 1944. gadam pašpasludināta valsts bija arī Tuvas Tautas Republika - PSRS satelītvalsts, arī bijusī Ķīnas sastāvdaļa, ko Padomes anektēja (tagad - Tuvas Republika Krievijas sastāvā). Pašu Padomju Savienību līdz 1935. gadam oficiāli bija atzinušas tikai 30 valstis.

Tajā pašā laikā, Mandžūrijā, ko bija okupējusi Japāna pastāvēja Mandžougu valsts (1933-1945). Pēc Otrā pasaules kara to likvidēja, no tā laika - atkal Ķīnas sastāvā. Japānas okupētajās Ķīnas teritorijās (1937 - 1945) pastāvēja tā sauktā Nacionālā (Naņdzinas) Valdība.

Vēl bija Austrumturkestānas Republika (1944 – 1949), padomju satelītvalsts Ķīnas ziemeļrietumos, tagad Ķīnas sastāvā.

Šajā laikā, japāņu musināta, Iekšējā Mongolijā izveidojās Menczjanas marionešu valsts (1937 – 1945), vēlāk no japāņiem atbrīvotajās teritorijās tika nodibināta Iekšējās Mongolijas Tautas Republika ( 1945 – 1949), kas pievienojās ĶTR. Vietējās kolaboracionistu marionešu valdības Japāna centās radīt visās Otrā pasaules kara laikā iekarotajās teritorijās. Pavisam kādas 25. Tikai to mūžs bija īsāks.

Otrā pasaules kara laikā Eiropā pastāvēja divas nacistiskās Vācijas satelītvalstis: Neatkarīgā Horvātijas Valsts (1941-1945) un Slovākija (1938-1945).

Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un Čehoslovākijas sadalīšanas 1990. gados, abas tagad ir pilntiesīgas valstis. Arī pēc Dienvidslāvijas sadalīšanas un pilsoņu kara šajā teritorijā pastāvēja vairāki neoficiāli valstiski veidojumu: visilgāk - Serbu Republika (1992 - 1995, ko atzīst vienīgi Serbija), tagad ir autonomija Bosnijas un Hercegovinas sastāvā, un Serbu Krajinas Republika (formāli: 1991 – 1995), tagad Horvātijas sastāvdaļa.

Īru tautas brīvības alkas 20. gadsimta sākumā pāraug revolūcijā un savas valsts izveidošanā. Tiek nodibināta Īrijas Republika (1919 - 1922). Tā gan nepastāv ilgi, Īrija tiek pārveidota par Britu Impērijas domīniju, vēlāk par Britu nāciju sadraudzības domīniju un tikai 1937. gadā iegūst pilnīgu neatkarību, gan pazaudējot Ziemeļīriju.

Uz mazas saliņas pie Sardīnijas krastiem 19.-20. gadsimtā eksistēja miniatūrā Tavolaras Karaliste, ko pārvaldīja Bertoleoni dzimta (sala: 5 km gara un 1 km plata). 1836. gadā toreizējais Sardīnijas karalis, apmeklējot salu, puspajokam atzina tās neatkarību un tā piedzima viena no mazākajām monarhijām pasaulē. Kad izveidojās vienota Itālijas valsts, Tavolaru tajā neiekļauj, 1903. gadā jau Itālijas karalis paraksta draudzības līgumu ar Tavolaras Karalisti. 1934. gadā nomirst pēdējā, oficiālā Tavolaras karaliene, atstājot salu Itālijai. Sala galīgi zaudē neatkarību, kad 1962. gadā tur izbūvē NATO kara bāzi.

Pēc Otomāņu Impērijas sabrukšanas kurdi izveido Kurdistānas Karalisti (1921—1924), bet briti to iekļauj savā Divupes mandāta teritorijā, tagadējā Irākā. Kurdu dumpinieki Austrumturcijā izveido Ararata Republiku (1927-1930), taču Turcija to atkal pievieno sev.

Arābijas pussalas vidusdaļā līdz 1921. gadam pastāv Džabal-Šammaras (Ha'ilas) Emirāts. Uz austrumiem no tā - Nedždas un Hasas Emirāts (1902 - 1921), kas, iekarojot kaimiņus, kļūst par Nedždas Sultanātu (1921 - 1926). Austrumos no Ha'ilas atrodas Hidžāzas Karaliste (1916 - 1925), arī to iekaro Nedžda, izveidojot Nedždas un Hidžāzas Karalisti (1926 - 1932), kas 1932. gadā pārtop par Sauda Arābiju, tiek iekarots arī Asīras Emirāts (1910 – 1934, pilnībā) un pievienotas arī citas teritorijas. Nedždu un Hidžāzu iepriekš bija atzinušas tikai dažas tā laika lielvaras (PSRS, Lielbritānija, ASV un citas), pārsvarā nodibinot zemāka ranga diplomātiskās attiecības.

Ķīnas pilsoņu kara laikā pirms Otrā pasaules kara vienā no tās provincēm tika nodibināta Ķīnas Padomju Republika (1931 - 1934), karam un japāņu okupācijai turpinoties, tas viss noveda pie tā, ka Ķīnas Republika savā varā saglabāja tikai Taivānu, bet 1949. gadā tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika.

1971. gadā Ķīnas Republiku (Taivānu) ANO nomaina Ķīnas Tautas Republika - iesākas tās atzīšana, bet Tavānas (Taibejas) Ķīna daudzviet zaudē diplomātisko statusu. Savstarpēji viena otru neatzina savulaik sadalītās Vācijas un Vjetnamas valstis un to sabiedrotās no citu valstu vidus. Tikai pēc tam, kad abas vācu valstis 1973. gadā tika uzņemtas ANO, arī pārējās pasaules valstis masveidā sāka tās atzīt. Jau apvienotā Vjetnama ANO tika uzņemta 1977. gadā, bet abas Korejas valstis - tikai 1991. gadā.

No 1976. (drīzāk no 1978.) gada līdz 2009. gada 18. maijam Šrilankas ziemeļos eksistēja tamilu pašpasludināta Tamililamas valsts, 2009. gadā to atkaroja šrilankiešu armija. Pašreiz savas valsts ideju uztur tamilu trimdas organizācijas.

1978. gadā, kad Izraēla karo ar Libānu, tās dienviddaļā izveidojas proizraēliska valstiņa „Neatkarīgā, Brīvā Libāna” (1979-2000), taču ilga kara rezultātā Libāna šo teritoriju atgūst.

Āfrikā vairākus gadus pastāvēja šādas pašpasludinātas valstis: Rifas Republika (1921 – 1926), Katanga (1960 – 1963), Rodēzija (1965 – 1979), Biafra (1967 – 1970), Anžuana (1997 – 2002), Moheli (1998 – 2002), Ruvenzururu Karaliste (1963—1982) pasludina neatkarību pirms Ugandas un ilgi karo ar to, līdz noslēdz miera līgumu, iekļaujoties tās sastāvā, tagad tikai kultūrnacionāla autonomija.

20. gadsimta 2. pusē relatīvi ilgāku laiku „neatkarīgi” ir pastāvējuši 4 no Dienvidāfrikas „bantustāniem”: Transkeja (1976—1994), Boputatsvāna (1977—1994), Venda (1979—1994) un Ciskeja (1981—1994). To neatkarību atzina tikai Dienvidāfrikas Republika.

Pilsoņu kara saplosītajā Somālijā laiku pa laikam kāda no teritorijām pasludina neatkarību, bet pēc tam atkal „izgaist”, piemēram, Džubalenda (1998-2001), lai pārvērstos Dienvidrietumsomālijā (2002-2006) un atkal kļūtu autonoma (pazīstama arī ar nosaukumu Azānija).

Āzijā, centrālajā daļā līdz 1920. gadam pastāvēja Hivas Haniste, ko ar Padomju Krievijas palīdzību pārvērta par Horezmas Tautas Padomju Republiku, bet 1924. gadā likvidēja, iekļaujot PSRS sastāvā. Tieši tāds pat liktenis bija citai valstij: Buhāras Emirāts, pēc emīra gāšanas no 1920. līdz 1924. gadam sabija kā Buhāras Tautas Padomju Republika. Vispār, Krievijas pilsoņu kara laikā bijušās impērijas teritorijā neilgu laiku pastāvēja gandrīz 60 dažādi valstiski veidojumi.

Maldivu salu dienviddaļā bija separātistu pasludināta valsts Apvienotā Suvadivu Republika (1959—1963).

Demokrātiskā Kampučija (1975 – 1979), kas izveidojās, kad valsts apvērsumu Kambodžā izdarīja „sarkanie khmeri”, arī bija faktiski neatzīta valsts (pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības tai bija tikai ar Ķīnu, Albāniju un Ziemeļkoreju).

Gagauzija gribēja atdalīties no Moldovas un 1990. gadā pasludināja savu neatkarību, taču 1994. gadā samierinājās ar autonomiju (2014. gada Ukrainas notikumu sakarā zināma viļņošanās tur atsākusies).

Neatzīts bija Afganistānas Islāma Emirāts (1996 – 2001).

Okeānijā neatkarību divas reizes pasludināja Ziemeļzālamana salu Republika (1975—1976,1990—1998), nesekmīga cīņa par Bugenvila salas atdalīšanu no Papua-Jaungvinejas beidzās ar miera līgumu un apmierināšanos ar autonomiju.

Tagadējās Krievijas teritorijā no 1991. gada līdz 2000. gadam (juridiski – līdz 2007.) pastāvēja Čečenu Republika Ičkerija, divu karu rezultātā pašpasludinātā valsts tika likvidēta un Krievija atjaunoja tās bijušo, autonomijas statusu.

Visas pārējās, bijušās pašpasludinātās valstis savu neatkarību nespēja saglabāt ilgāk par pāris gadiem, mēnešiem vai pat dienām. Bieži neatkarība tiek pasludināti tikai formāli, absolūti bez jebkāda reāla seguma, jaunākais piemērs Banksamoro Republika Mindanao, ko Moro Nacionālās Atbrīvošanas Fronte pasludināja 2013. gada 12. augustā. Republikas teritorijā it kā ietilpstot: Mindanao, Sulu un Palavanas salas, kā arī Malaizijas štati: Sabaha un Saravaka. 2014. gada sākumā Irākā islāmisti pasludina ieņemtajā Faludžas pilsētā Faludžas Islāma valsti.

Ārējās saites

• Nepārstāvēto Nāciju un Tautu Organizācijas (UNPO) mājaslapa
• Āfrikas brīvo valstu federācija
• Jauno Āfrikas valstu organizācija
• Āfrikas kontinenta karalistu federācija
• Iedzimto jeb Pirmo nāciju organizācijas
• Pašpasludinātās mikronācijas
• Pašpasludinātās valstis bijušajā PSRS teritorijā
• Trimdas valdības