Āboliņi
- Šis raksts ir par ģinti. Par citām jēdziena Āboliņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Āboliņi | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugu rinda (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņzieži (Fabaceae) |
| Ģints | Āboliņi (Trifolium) |
 Āboliņi Vikikrātuvē | |
Āboliņi (Trifolium) ir tauriņziežu dzimtas ģints ar aptuveni 300 sugām, no kurām 20 aug arī Latvijā.[1] Ģints dabiskā izplatība ir visā pasaulē, izņemot Austrāliju (dažādas āboliņa sugas Austrālijā ir introducētas).[2] Vislielākā sugu daudzveidība ir Ziemeļu puslodes mērenajā joslā, bet daudzas sugas ir sastopamas arī Dienvidamerikā un Āfrikā, ieskaitot augstkalnu reģionus un tropus.
Āboliņi ir daudzgadīgi, retāk viengadīgi vai divgadīgi ziedoši lakstaugi. Izplatītākie ģints pārstāvji ir galvenokārt lopbarībai audzējamie pļavas āboliņš (sarkanais āboliņš, T. pratense), ložņu āboliņš (baltais āboliņš, T. repens) un bastarda āboliņš (T. hybridum).[3] Vēl Latvijā bieži sastopami tīruma āboliņš (T. arvense, atklātās vietās un kā nezāle tīrumos), kalnu āboliņš (T. montanum), zirgu āboliņš (T. medium), brūnais āboliņš (T. spadiceum) un zeltainais āboliņš (T. aureum).[1][4]
Vairākas sugas ir reti sastopamas un ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā — zemeņu āboliņš (T. fragiferum, jūrmalas pļavās), lauka āboliņš (T. campestris, sausās pļavās un atmatās, mežmalās), sīkais āboliņš (T. dubium, sausās pļavās un kāpās), Alpu āboliņš (T. alpestre, sausos priežu mežos, mežmalās).[4]
Dažas reti sastopamas sugas tiek uzskatītas par adventīvām (cilvēka darbības rezultātā nejauši ieviesušies augi). Tās ir: šķautņainais āboliņš (T. angulatum), sīkziedu āboliņš (T. retusum), inkarnāta āboliņš (T. incarnatum) un lupīnu āboliņš (T. lupinaster). Parasti šo augu atradnes ir uz dzelzceļa uzbērumiem vai to tuvumā.[4]
Atsevišķos gadījumos konstatēti svītrainais āboliņš (T. striatum) un šaurlapu āboliņš (T. angustifolium). Šo sugu izplatība Latvijā ir neskaidra.[4]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Āboliņiem ir stāvs, retāk — guļošs stublājs un trīsstaraini saliktas lapas ar pielapēm, kas saaugušas ar lapas kātu. Apakšējās lapas (pie stumbra pamata) pēc izmēra un formas var ievērojami atšķirties no augšējām lapām. Augu apmatojuma blīvums dažādām sugām ir atšķirīgs. Spektrs svārstās no blīva apmatojuma līdz pilnīgi kailiem stumbriem.
Tauriņveida ziedi sakārtoti galviņās vai ķekaros. Ziedu krāsa dažādām sugām var būt sarkana, violeta, balta, dzeltena, brūna vai arī ziedi ir divkrāsaini. Dažreiz krāsa mainās atkarībā no ziedēšanas fāzes, piemēram, brūnajam āboliņam un bastarda āboliņam. Tā kā augiem vienlaicīgi ir dažāda vecuma ziedkopas, tie izskatās daudzkrāsaini. Auglis ir pāksts ar nelielu sēklu skaitu.[4]
Āboliņiem raksturīga mietsakņu sistēma, kas, atkarībā no sugas, var stiepties augsnē 0,4—2,1 m dziļi. Viengadīgajām sugām saknes parasti ir sīkākas nekā daudzgadīgajām. Desmit pētītajām sugām sakņu īpatsvars augu sausnā bija no 14—30%.[5] Dažas sugas, piemēram, Kaukāza āboliņš (Trifolium ambiguum), veido sakneņus. Sakneņi sastāda ievērojamu daļu no auga sausās masas, Kaukāza āboliņam tie ir aptuveni 44% no kopējās masas.[6]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Āboliņu ģints izplatības areālu var iedalīt trīs atšķirīgos centros: Eirāzijā, Āfrikā un Amerikā.
Apmēram 59% sugu izcelsme ir Eirāzija. Apgabals ar vislielāko bioloģisko daudzveidību (kopā 110 sugas), atrodas Vidusjūras reģionā. Dažas endēmas sugas pastāv gandrīz visās valstīs, kas robežojas ar Vidusjūru. Austrumu virzienā dabiskā bioloģiskā daudzveidība samazinās, un tikai divas sugas T. lupinaster un T. gordejevi ir sastopamas Krievijas Tālajos Austrumos, Sahalīnā un Japānā. Izplatības areāla ziemeļu robeža cauri Zviedrijai un Norvēģijai sasniedz aptuveni polāro loku.[7]
15% no visām sugām ir izplatītas Āfrikā. Lielākā daļa Ziemeļāfrikā sastopamo sugu ir Vidusjūras reģionā, līdzīgi kā tas ir Eiropā. Tomēr šeit ir tikai divas endēmas sugas, abas Atlasa kalnos. Puse no visām Ziemeļāfrikas sugām ir sastopamas arī Makaronēzijas salās. Gandrīz visas sugas, kas Eiropā nav sastopamas, atrodas Abesīnijas augstienēs.
Pārējie 26% sugu ir izplatīti Amerikā. Ziemeļamerikā āboliņu nav Aļaskā un lielākajā daļā Kanādas; Amerikas Savienotajās Valstīs to nav ziemeļaustrumos. Daudzveidības centrs atrodas Kalifornijā. Dienvidos izplatības apgabals sniedzas aptuveni līdz 43° dienvidu platuma Dienvidamerikā. Amerikas tropu apgabalos āboliņus var atrast tikai augstienēs, zemienēs to nav. Āboliņu nav Rietumindijā, Panamā un Gviānā.[7]
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tāpat kā visiem tauriņziežiem arī āboliņiem uz saknēm ir gumiņi, kuru veidošanos izraisa tur dzīvojošās gumiņbaktērijas. Gumiņbaktērijas saista atmosfēras molekulāro slāpekli un to pārvērš augiem izmantojamos savienojumos. Āboliņu saknēs bieži dzīvo baktērijas, kas specializējas sadarboties tikai ar noteiktu āboliņu sugu un nevar izveidot veiksmīgu simbiozi ar citiem pākšaugiem. Tas īpaši ietekmē Rhizobium ģints baktērijas. Piemēram, pļavas āboliņš (Trifolium pratense) veido simbiozi tikai ar Rhizobium trifolii, savukārt ložņu āboliņš (Trifolium repens) dzīvo simbiozē arī ar Rhizobium leguminosarum.[8]
Āboliņu tauriņveida ziedu forma ir pielāgota apputeksnēšanai ar kukaiņu palīdzību (entomofilija). Nektāra dziedzeri — nektāriji — atrodas dziļi ziedā pie putekšņlapu kātiņu pamatnes. Tos aizsniegt var tikai kukaiņi ar pagarinātiem sūcējtipa mutes orgāniem, piemēram, kamenes, bites vai tauriņi. Barojoties, kukainis pieskaras arī putekšņlapām un pārnes putekšņus uz nākamo ziedu.
Intensīvajā lauksaimniecībā lietoto ķimikāliju dēļ ir samazinājies āboliņa galveno apputeksnētāju — kameņu skaits, kas ietekmē sēklu ražu un augu vairošanos.
Saimnieciskā nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmās ziņas par pļavas āboliņa kultivēšanu Eiropā ir no mūsu ēras 4. gadsimta, taču kā kultūraugu efektīvai lopkopībai plašāk to sāka audzēt ap 1870. gadu, pateicoties Saksijas agronoma un literāta Johana Kristiāna Šubarta (Schubart, 1734–1787) aktīvai darbībai. Viņš centās popularizēt āboliņa audzēšanu vācvalodīgajās zemēs un izdeva praktisku padomu grāmatas zemniekiem. Vienu no šādām rokasgrāmatām latviski tulkoja un papildināja vācbaltiešu mācītājs Frīdrihs Johans Klapmeijers (Klapmeyer, 1747–1805).[9] Āboliņš tagadējās Latvijas teritorijā tika ievests 18. gadsimta beigās un, tāpat kā citur Eiropā, tā bija jauna, nepazīstama lauksaimniecības kultūra; te minamas vairākas āboliņa sugas, kuras audzē lauksaimnieki: sarkanais āboliņš (Trifolium pratense), bastarda āboliņš (T. hybridum) un baltais āboliņš (T. repens).[10] 20. gadsimta otrajā pusē gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā komerciāli tika kultivētas 15 āboliņa sugas.[11]
Āboliņi ir plaši izplatīta lauksaimniecības kultūra, jo aug dažādās augsnēs un klimatiskajos apstākļos; ir piemērota ganībām, sienam un skābbarībai; labi ataug pēc nopļaušanas. Pateicoties gumiņbaktērijām, nav nepieciešams mākslīgs slāpekli saturošs mēslojums un tiek novērsta tā nonākšana apkārtējās ūdenstilpēs.
Vienlaikus ložņu jeb baltais āboliņš ir labs nektāraugs, noderīgs arī biškopjiem.
Kaitēkļi un patogēni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā galvenie āboliņa kaitēkļi ir āboliņa ziedu un stublāja smecernieki, blaktis, cikādes, kailgliemeži, stublāju nematode.[3]
Ilgstoši audzējot vienā vietā, āboliņus var apdraudēt arī patogēnās sēnes, piemēram, baltā āboliņa rūsa (Uromyces trifolii-repentis).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 V. Langenfelds Āboliņi: Enciklopēdija Latvijas daba. 1.sējums. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1994. 13. lpp. ISBN 5-89960-049-7
- ↑ Trifolium Plants of the World Online. Royal Botanic Gardens, Kew. Skatīts: 2024.02.02.
- ↑ 3,0 3,1 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 17. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 N. Priedītis Enciklopēdija Latvijas augi. Rīga : Gandrs, 2014. ISBN 978-9934-8015-2-5
- ↑ A. W. Humphries, E. T. Baily: Root weight profiles of eight species of Trifolium grown in swards. In: Australian Journal of Experimental Agriculture and Animal Husbandry. Band 1, Nr. 3, November 1961, S. 150–152.
- ↑ M. T Abberton, T. P. T. Michaelson-Yeates, A. H. Marshall, K. Holdbrook-Smith, I. Rhodes: Morphological characteristics of hybrids between white clover, Trifolium repens L., and Caucasian clover, Trifolium ambiguum M. Bieb. In: Plant Breeding. Band 117, Nr. 5, 1998, ISSN 0179-9541, S. 494–496,
- ↑ 7,0 7,1 J. B. Gillett: The Genus Trifolium by Michael Zohary and David Heller. In: Kew Bulletin. Band 42, Nr. 1, 1987, S. 280–281.
- ↑ Herman P. Spaink, Carel A. Wijffelman, Elly Pees, Rob J. H. Okker, B. J. J. Lugtenberg: Rhizobium nodulation gene nodD as a determinant of host specificity. In: Nature. Band 328, Nr. 6128, 23. Juli 1987, S. 337–340.
- ↑ Daija P. Johans Kristiāns Šubarts (1734–1787) Latviešu populārzinātniskās literatūras vēsturē: Latvijas veģetācija 18, Rīga: LU Bioloģijas institūts, 2009, 107.-113. lpp. ISSN 1407 – 3641
- ↑ Āboliņš. J. Vanags (red.) Lauksaimniecības Enciklopēdija. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964. 34.-37. lpp.
- ↑ John M. Gillett, Norman L. Taylor, M. Gillett: The World of Clovers. Iowa State University Press, Ames 2001, ISBN 0-8138-2986-0.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Āboliņi.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|