Valters fon Pletenbergs (vācu: Wolter von Plettenberg, latīņu: Gualterus Plettenbergius; dzimis ap 1450. gadu, miris 1535. gada 28. februārī) bija Vācu ordeņaLivonijas atzara (t.s. Livonijas ordeņa) mestrs (1494—1535). Vairāk nekā 40 gadus vadīja ordeņa politiku un bija viens no ievērojamākajiem tālaika Livonijas politiķiem un karavadoņiem. Viņa valdīšanas laikā 1501. gada janvārī Livonijas landtāgāValmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera netālu no Latgales ziemeļaustrumu robežas.
Valtera fon Pletenberga dzimšanas gads nav pilnīgi droši zināms (ap 1450. gadu), bet dzimšanas vieta ir meklējama Vestfālenē, domājams, Meijerihas pilī netālu no Pletenbergas pilsētas (no tās arī cēlies dzimtas uzvārds). Topošā mestra vecāki bija vietējie Vestfālenes muižnieki Bertolds un Gosteke Lape.
Valters fon Pletenbergs Livonijā ieradās, domājams, agrā jaunībā jau 15. gadsimta 60. gados. Valtera fon Pletelberga uzņemšanu ordenī varēja sekmēt viņa radnieciskie sakari, proti, no 14. gadsimta 80. gadiem ordenī sastopami vairāki Pletenbergi. Viens no ievērojamākajiem šīs dzimtas pārstāvjiem — Livonijas ordeņa landmaršalsGederts Pletenbergs (landmaršala amatā 1450—1461) —, domājams, bija Valtera fon Pletenberga tēva brālis.
Valtera fon Pletenberga pirmās gaitas ordenī attiecina uz Narvas pili (tag. Igaunijā). Daži vēsturnieki pieņem, ka 1469. gadā bez vārda pieminētais Aizkraukles pils saimniecības pārzinis (šenks) Pletenbergs bija topošais mestrs. Tomēr pilnīgi drošas ziņas par fon Pletenberga darbību konkrētā ordeņa struktūrā attiecināmas uz 15. gadsimta 70. gadu pirmo pusi, kad Valters fon Pletenbergs atradies Alūksnes komturijā. Jau 1481. gadā viņš minēts kā nozīmīga ordeņa amatpersona — Rīgas pils finanšu un saimniecības pārzinis (šafers). Savukārt no 1482. līdz 1488. gadam Valters fon Pletenbergs bija Rēzeknes fogts ar rezidenci Rēzeknes pilī.
Mestra Valtera fon Pletenberga cilnis (Kalkūnes muiža)Valtera fon Pletenberga ģerbonis uz Cēsīs kaltā šiliņaValtera fon Pletenberga un Sv. Marijas attēls uz 12 dukātu monētas.[1]
Nozīmīgs pavērsiens fon Pletenberga karjerā bija 1489. gada maijā, kad viņš Vācu ordeņa Livonijas kapitulā tika ievēlēts par ordeņa Livonijas landmaršalu (karaspēka pavēlnieku un mestra padomnieku) ar rezidenci Siguldas pilī. Šajā amatā fon Pletenbergs guva panākumus, veiksmīgi noslēdzot ordeņa karu ar Rīgas pilsētu. 1491. gada martā izšķirošajā kaujā pie Bukultu pils ordeņa karaspēks landmaršala vadībā sakāva rīdzinieku karaspēku. Rezultātā Rīgas pilsēta 1491. gadā bija spiesta parakstīt t. s. Valmieras nolīgumu, kas atjaunoja 1452. gada Salaspils līgumu, t. i., Rīgas arhibīskapa un ordeņa divkāršo kundzību pār Rīgas pilsētu. Valmieras nolīgums paredzēja arī karadarbībā nopostīto Rīgas un Daugavgrīvas piļu uzbūvēšanu, kas bija jāveic pilsētai.
Fon Pletenberga autoritāte ordenī bija tiktāl augusi, ka pēc Vācu ordeņa Livonijas mestra Johana Freitāga fon Loringhofes nāves 1494. gada 26. maijā Valteru fon Pletenbergu tā paša gada 7. jūlijā vienbalsīgi ievēlēja par jauno mestru. Formālo apstiprinājumu tam 9. oktobrī deva arī Vācu ordeņa lielmestrs Prūsijā. No šī laika par fon Pletenberga galveno rezidenci kļuva Cēsu pils.
Livonijas Konfederācijas Latvijas daļa Pletenberga laikā (pēc 1525)
Svarīgākais fon Pletenberga ārpolitikas darbības virziens bija Maskavija, ar kuru 15. gadsimta beigās saasinājās Livonijas attiecības. 1478. gadā Maskavas lielkņazsIvans III bija pievienojis saviem īpašumiem Novgorodu, un Maskavas lielkņazistes intereses arvien vairāk sadūrās ar Livonijas interesēm. Lai arī 1493. gada 13. martā ar krieviem noslēdza miera līgumu uz 10 gadiem, 1494. gadā lielkņazs Ivans III slēdza Hanzas tirgotāju kantori Novgorodā un apcietināja tur esošos Livonijas tirgotājus. Jaunais mestrs izvērsa plašas diplomātiskas aktivitātes — triju gadu laikā (1494—1497) uz Maskavu un Novgorodu nosūtīja vismaz 7 sūtņu delegācijas. Diplomātija daļēji vainagojās panākumiem, un 1497. gadā krievi atbrīvoja 45 no 49 apcietinātajiem tirgotājiem. Tomēr konflikts pilnībā nebija atrisināts.
Paredzēdams karadarbību ar Maskaviju, fon Pletenbergs vērsa savu diplomātiju arī citos virzienos, meklēdams sabiedrotos briestošajam karam. Atbalsts tika meklēts pie Mēklenburgas hercogiem, Svētās Romas impērijas ķeizara Maksimiliāna I, Romas pāvesta, Dānijas karaļa u.c. Militāra savienība tika noslēgta ar Lietuvas dižkunigaiti Aleksandru Jagellonu. 1501. gada janvāra Livonijas landtāgs Valmierā noslēdza aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgumu uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju.
Atbildot uz krievu spēku koncentrēšanos Livonijas pierobežā (Pleskavā ieradās Maskavas karaspēka vienības), mestrs virzīja savu karaspēku robežas virzienā. Pēc sabiedroto vienošanās šis karagājiens bija jāatbalsta lietuviešu karaspēkam. fon Pletenberga vadītais karaspēks 1501. gada 26. augustā pārgāja Livonijas ārējo robežu uz austrumiem no Vastselīnas pils (Tērbatas bīskapijā, tag. Igaunijā) un sadūrās ar Maskavas un Pleskavas karaspēku, kas devās karagājienā (domājams, sirojumā) uz Livoniju. Pēc 26. augustā uzvarētās Sericas kaujas fon Pletenberga vadītais Livonijas karaspēks nopostīja krievu Izborskas, Ostrovas un Krasnogorodskas robežcietokšņus. Nesagaidījis solīto sabiedrotās Lietuvas palīgspēku ierašanos, Valters fon Pletenbergs kopā ar Livonijas karaspēku no krievu zemēm 14. septembrī atgriezās Livonijā.
Neilgi pēc Pletenberga vadīto spēku atgriešanās un izkliedēšanās 1. novembrī Livonijā iebruka ievērojams krievu karaspēks. Ienaidnieka karaspēks postīja, laupīja un gūstīja cilvēkus. Krievu karaspēks, vērā ņemamu pretestību nesastapis, sirojumus veica līdz pat Cēsīm un pēc tam netraucēti aizgāja. Nākamajā landtāgā Valmierā 1502. gada sākumā fon Pletenbergs aktīvi aicināja gatavoties aktīvai karadarbībai pret krieviem. Tika ieviests īpašs nodoklis kara turpināšanai ar Krieviju.
1502. gada vasarā Livonijā tika sapulcināts ievērojams karaspēks, kas fon Pletenberga vadībā iebruka krievu Pleskavas novadā. Livonijas spēki veica postījumus Pleskavas apkārtnē, ieņēma tās priekšpilsētas, ielenca pilsētu un piedāvāja tai padoties. Pleskavieši gaidīja palīgspēku ierašanos un piedāvājumu nepieņēma. Pēc krievu palīgspēku ierašanās septembrī notika Smoļinas kauja. Šajā kaujā fon Pletenberga, ordeņa landmaršala Johana Plātera un Rīgas arhibīskapaMihaela Hildebranda komandētais Livonijas karaspēks atvairīja krievu karaspēka uzbrukumu un piespieda to bēgt. Atkārtots krievu uzbrukums nesekoja, un Livonijas karaspēks pēc trim dienām atgriezās Livonijā. Arī šajā karagājienā Lietuvas dižkunigaitis Aleksandrs, kas 1501. gadā bija kļuvis arī par Polijas karali, nesniedza Livonijai atbalstu, motivējot savu rīcību ar gaidāmo karu pret tatāriem Polijas dienvidos.
Livonijā Smoļinas kauja tika uzskatīta par svarīgu Livonijas karaspēka uzvaru. Arī krievi saskatīja to kā savu panākumu, jo Livonijas spēki drīz pēc kaujas pameta krievu novadus. Tomēr fon Pletenbergs bija panācis savu: miers uz Livonijas austrumu robežas bija nostiprināts līdz pat 1558. gadam. Livonijas sūtņi Maskavā, Novgorodā un Pleskavā 1503. gadā noslēdza mieru uz 6 gadiem, 1509. gadā miers tika pagarināts uz 14 gadiem, 1521. gadā — atkal pagarināts, bet 1531. gadā — vēlreiz atjaunots, nu jau uz 20 gadiem. Domājams, ka tieši Smoļinas kauja pozitīvi ietekmēja Krievzemes piekāpību.
16. gadsimta 20. gados Livonijā strauji izplatījās reformācija. Sākotnēji protestantu sludinātāji guva panākumus pilsētās, vēlāk arī lauku novados un arī pašā ordenī. Vācu ordeņa Livonijas atzaram kā Katoļu baznīcas institūcijai tie bija ļoti lieli draudi. Pilsētās notika pret Katoļu baznīcu un bīskapu varu vērstas akcijas. Reformācijai izvēršoties plašumā, fon Pletenbergs izvēlējās mērenu pozīciju un nevēlējās saasināt Livonijas iekšpolitisko situāciju. Livonijas mestrs apzinājās, ka apturēt luterānisma izplatību nav viņa spēkos. Tomēr mestrs palika uzticīgs katolicismam un, pēc tam kad 1525. gadā Vācu ordenis Prūsijā tika pārveidots par mantojamu hercogisti ar pēdējo lielmestru luterticīgo Albrehtu Hoencollernu kā hercogu, fon Pletenbergs nepieņēma ieteikumu to pašu veikt Livonijā. Pēc Vācu ordeņa Prūsijā likvidācijas ordeņa Livonijas mestrs atbrīvojās no nominālās atkarības attiecībā pret Vācu ordeņa lielmestru un 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Fon Pletenbergs gan mēģināja ierobežot luterānisma izplatību un aizkavēt jaunā luterticīgā Prūsijas hercoga Albrehta brāļa Vilhelma stāšanos Rīgas arhibīskapijas koadjutora (arhibīskapa vietnieka un amata mantinieka) amatā. Tomēr rezultātā 1533. gadā bija spiests izlīgt ar koadjutoru, vienojoties netraucēt luterānisma izplatību. Bīskapi bija neapmierināti ar šādu pavērsienu un nevēlējās samierināties ar luterānisma kustības paplašināšanos, kā rezultātā jau 1534. gadā landtāgs līgumu anulēja. Šī rīcība gan principiālas izmaiņas nedeva.
Angermann, N. Wolter von Plettenberg. Der groβe Ordensmeister Livlands. Bonn, 1985.
Dunsdorfs, E., Spekke, A. Latvijas vēsture 1500 — 1600. Stockholm: Daugava, 1964.
Grundriβ der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. L.Arbusow, jun. Riga, 1918.
Johann Renner’s Livländische Historien. Herausgegeben von R.Hausmann und K.Höhlbaum. Göttingen, 1876.
Rusovs, B. Livonijas kronika. Tulkojis E.Veispals. Rīga: Valters un Rapa, 1926.
Rusovs B. Livonijas Kronika. Tulkojis E.Veispals. Grand Haven, 1976.
Šterns, I. Latvijas vēsture 1290 — 1500. Rīga: Daugava, 1997.
Wolter von Plettenberg. Der grösste Ordensmeister Livlands N.Angermann, U.Arnold, M.Hellmann u.a. Lüneburg, 1985.
Zeids, T. Valters fon Pletenbergs un viņa nozīme Latvijas vēsturē. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1991. Nr.1. 30.-52.lpp.
"Valters Pletenbergs, 41. Vācu ordeņa mestris tapa ievēlēts 1495. gadā. Šim noteiktam un gudram mestrim nācās vest lielus kaŗus. Pašā sākuma viņš kaŗoja ar Rīgas pilsoņiem un piespieda viņus no jauna uzcelt Rīgas pili, kuŗu viņi bija nopostījuši. Lai rīdziniekus varētu labāk uzturēt paklausībā, viņš labi nodrošināja Daugavgrīvas pili. Tāpat Cēsīs viņš lika uzcelt trīs pavisam jaunus torņus.
Krievi galīgi bija nodomājuši sākt karu un meklēja dažādus iemeslus kaŗa sākšanai. Ne tikai Narvas apkārtnē, bet arī Rīgas un Tērbatas biskapijā un citās vietās, viņi izrādīja savu naidu dedzināšanā, laupīšanā un slepkavošanā. Livonijas kārtas nonāca gŗūtā stāvoklī un pēc ilgas pārdomas atzina par vēlamu atklātā kaŗā meklēt glābiņu no krieviem. Viņas sabiedrojās ar Lietavas lielkņazu Aleksandru, kuŗa sieva Helene bija Maskavas lielkņaza meita. Savu piedalīšanos šādā savienībā pret savu sievas tēvu Aleksandrs apliecināja ne tikai apzīmogotos dokumentos, bet arī personīgi zvērēdams, ka viņš kopā, ar citiem ir ar mieru uzbrukt Maskavas lielkņazam. Leiši un Livonijas iedzīvotāji ļoti priecājās par šādu iznākumu.
Mestris ar ordeņbrāļiem rīkojās uz kaŗu un noteiktā dienā ar visiem saviem spēkiem ieradās nometnē. Viņš cerēja, ka Aleksandrs darīs to pašu, bet neviens leitis neieradās. Tas notika tādēļ, ka Polijas ķēniņš Jānis Alberts, Aleksandra brālis, bija tikko miris, un Aleksandrs, lai saņemtu ķēniņa troni, bija aizceļojis uz Poliju. Livonijas stāvoklis, tāpēc ka viņas sabiedrotais to bija atstājis, bija ļoti gŗūts, jo viņa bija par vāju viena uzsākt kaŗu ar Maskavu. Bet Valters Pletenbergs, paļaudamies uz Dieva palīdzību, saziņā ar Livonijas kārtam, ķērās pie šīs lietas un 1501. gadā, ceturdienā pēc Bērtuļa dienas, ar 4000 bruņniekiem, diezgan lielu landsknechtu un zemnieku skaitu un dažiem lielgabaliem, uzsāka kaŗa gājienu uz Krieviju, Drīzumā, viņš sastapa 40.000 krievus, no kuŗiem daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt, un pakaļ dzīdamies atņēma viņš visus vezumus ar proviantu un kaŗa materialiem. Mestrim zaudējumu bija maz. Maskavas lielkņaza zeme pa lielākai daļai tapa izpostīta, izlaupīta un izdedzināta. Ostrovas, Krasnovas un Izborskas pilis tapa izlaupītas. Ivangorodā tapa nokauts daudz ļaužu un viss nodedzināts. Asinssērgas dēļ, kuŗa bija ieviesusies kaŗaspēkā, mestris devās atpakaļ uz Livoniju. Kamēr mestris kaŗoja Krievijā, kāds krievu kaŗaspēks iebruka Livonijā, kurš neturēja rokas dīkā, un ne mazāk kā mestris nodarīja skādes, laupīdams un dedzinādams. Kad mestris ar savu kaŗaspēku bija atgriezies no Krievijas ar lielu laupījumu un asinssērgas dēļ kaŗaspēks bija izkaisīts atsevišķās nometnēs, un pats miestris arī bija bīstami saslimis, tā ka katram bija drūmi ap sirdi, krievi atkal iebruka ar lielu kaŗaspēku Livonijā un galīgi izpostīja visu Tērbatas biskapiju un pusi no Rīgas biskapijas. Nopostīts tapa arī Alūksnes, Trikātes, Ērģemes, Tarvestes, Vilandes, Laizes, Oberpāles, Virijas un Narvas apgabals. Ar sievām, jaunavām un maziem bērniem krievi apgājās tā, kā tas nav dzirdēts pat par turkiem. Krievi bija šinī laikā ap 40.000 cilvēku noslepkavojuši un aizveduši gūstā.
Bet pie Helmetes krievi atkal cieta diezgan lielus zaudējumus. Šeit viņi pazaudēja 1500 vīru un virspavēlnieku kņazu Aleksandri Oboļenski. Šo uzbrukumu krievi bija sarīkojuši visā ātrumā, jo Livonijas kārtas nebija paspējušas savākt savu kaŗaspēku. Tas notika 1502. gada gavēnī.
Livonijas kārtas 1502. gada augustā atkal apbruņojās un ar 2000 jātniekiem un 1500 kājniekiem, dažiem simtiem zemnieku un dažiem lielgabaliem, iesāka kaŗa gājienu. Arī šoreiz leiši neieradās, pretēji savam zvērastam. Tomēr Pletenbergs paļāvībā uz Dievu nonāca līdz Pliskavai, kur viņam izdevās sagūstīt divus krievus, no kuŗiem viņš uzzināja krievu spēku lielumu, kā arī to, ka lielkņazs nedomājot nemaz sākt kauju, bet aplenkt mazo vācu kaŗaspēku un dzīt kaŗavīrus kā lopus uz Maskavu, un pēc tam ar savu kaŗaspēku izstaigāt visu Livoniju".
Kad mestris izdzirda šādu krievu lielību, viņš savai lietai piegrieza lielu vērību un, kā Jūdass Makabējs, paļāvās uz Dievu. Krusta Pacelšanas dienas vakarā ar lielu steigu un troksni ienaidnieki sāka uzbrukumu. Mestris bezbailīgi devās ienaidniekiem pretīm, kuŗi loti brīnījās par mazā vācu kaŗaspēka drošsirdību. Kad abas puses satikās, krievi pavisam ielenca vācus tā, ka viņiem bija atņemta iespēja meklēt glābiņu bēgšanā. Vāci drošsirdīgi pašā sākumā apšaudīja krievus no lielgabaliem un daudzus nonāvēja. Tad mestris devās pret ienaidniekiem, un, trīs reizes izlauzdamies turpu un atpakaļ starp ienaidnieka rindām, daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt. Karaspēks bija ļoti noguris un, nevarēdams sekot ienaidniekiem, palika 3 dienas uz vietas kaujas gatavībā, ja ienaidnieks domātu griezties atpakaļ. Bet ienaidnieks nerādījās, jo negribēja otrreiz piedzīvot tādu karstu pirti. Šinī kaujā krita vairāki tūkstoši krievu.
Mestris pazaudēja dažus bruņniekus, 400 kaŗeivju un viņu virsnieku Matīsu Pernaveri, vienu leitenantu un 1 karodznieku. Kāds Lūkass Hamersteds, paņemdams līdzi bungas, negodīgā kārtā bija pārbēdzis pie ienaidniekiem. Šī uzvara uzskatāma par Dieva brīnumu, jo mazs kaŗaspēks bija noveicis 90.000 ienaidnieku un piespiedis viņus bēgt. Te nu redzam, kādi kaŗeivji ir maskavieši, ja tikai nopietni stājās viņiem pretīm. Pēc šīs mestŗa uzvaras maskavieši palika piekāpīgāki un lūdza, pēc miera, kuŗu mestris noslēdza pēc savas gribas uz ilgiem gadiem. Tādai tik vieglai miera noslēgšanai par iemeslu bija maskaviešu sakaušana, bet arī tas, ka viņiem bija daudz ienaidnieku un viņi gribēja iekaŗot jaunas zemes, kā Kazaņu, Smoļensku, Pliskavu un t.t., kuŗas tajā laikā vēl nebija Maskavas lielkņazam padotas. 1505. gadā, kad nomira Jānis Vasiljevičs, viņa dēls Vasilijs nāca pie valdības un 1509. gadā iekaŗoja Pliskavu.
1513. gadā Valters Pletenbergs izpirka no virsmestŗa, markgrāfa Alberta, lēņu tiesības, un Livonijas mestri nākotnē vairs nebija spiesti saņemt Livoniju kā lēni no Prūsijas virsmestŗa.
Pletenbergs lika kalt zelta naudu, pēc svara un satura līdzīgu “Portugāles” naudai, kādēļ arī šo naudu, kuŗa Livonijā bija lielā apgrozībā, sauca par Portugāles naudu.
1522. gadā sāka spīdēt evaņģēlija gaisma Livonijas pilsētās, un ļaudis, pārliecinājušies par pāvesta aplamībām, iesāka kaŗu pret svētbildēm, ieņēma baznīcas, izsvieda no viņām elkus un aizveda baznīcas traukus, un neviens nezināja, kur viņi palikuši.
Pletenbergu, šo slaveno mestri, ķeizars Kārlis V., viņa darbības dēļ, uzņēma Romas valsts firstu skaitā, kā arī visus nākamos mestŗus, un Pletenbergs bija pirmais, kas nesa šo tītuli.
1528. gadā piedzima Ivans Vasiljevičs, otrais Maskavas lielkņazs šādā vārdā. Viņš ir tas, kas mūsu dienās kaŗoja Livonijā, padzina ordeni un garīdzniekus, par ko runa būsi vēlāk. 1532. gadā sāka celt valni un augstu torni pie Kalēju vārtiem Rēvelē. Tajā pašā gadā caur mūku pašu neuzmanību nodega mūku klosteris un baznīca. Arī mēris plosījās Rēvelē plašā mērā, kā tas agrāk nekad nebija ne dzirdēts, ne piedzīvots.
Pletenberga laikā bija sekošie pēc kārtas Rīgas virsbiskapi: Miķelis Hildebrands, Rēveles pilsoņa dēls, Kaspars Linde, Jānis Blankfelds, Tomāss Šenings, Rīgas birģermeistara dēls, un beidzot Brandenburgas markgrafs Vilhelms, kuŗš bija 19. un beidzamais Rīgas virsbiskaps ordeņa laikā. Šis markgrafs Vilhelms, pamudināts no Vīkas muižniekiem, kuŗiem bija apnikusi vecā valdība un bīskaps Reinholds Bukshevdens, iesāka ar pēdējo iekšēju kaŗu, atņēma biskapam Lodes, Leales un Hapsalas pilis un visu Vīku novembrī 1532. gadā. Uz mestŗa Pletenberga stingru prasību Vilhelms atdeva atkal visu iekaŗoto Bukshevdenam. Pletenbergs valdīja 41 gadu un nomira 1533. gadā, 3.svētdienā pirms Lieldienām".
Vācija)
Latvija)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valters fon Pletenbergs.