Vecpiebalgas draudzes novads
Vecpiebalgas draudzes novads (vācu: Kirchspiel Pebalg) bija viens no 16 Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa draudzes novadiem.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1361. gadā Rīgas arhibīskaps Fromholds Piebalgas un Dzērbenes draudžu novadus ieķīlāja savam vasalim Bartolomejam no Tīzenhauzenes par 2800 Rīgas mārkām.[1] 1530. gadā Piebalga minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām (latīņu: mensa archiepiscopalis, vācu: thaffelghude), kas atradās paša arhibīskapa apsaimniekošanā. No 1599. gadā Piebalgas pils muižu pārvaldīja Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivads Macejs Dembinskis (Dembinski). 1613. gadā Piebalgas draudzes novads bija savienots ar Ērgļu un Skujenes draudžu novadiem. 1688. gada Zviedru Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka Piebalgas pils vairs nav apdzīvota, tās zemes sadalīja divās muižās, ko sāka dēvēt par Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu jeb Piebalgas Jauno muižu (Neuhof). Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I 1711. gadā abas Piebalgas muižas piešķīra savam karavadonim Borisam Šeremetjevam, kura pēcnācējiem tās piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.[2]
Tagadējā Vecpiebalgas luterāņu baznīca uzbūvēta 1839.—1845. gadā pēc arhitekta Georga Frīdriha Geista projekta. 1944. gada 20. septembrī vācu karaspēks uzspridzināja baznīcas torni, 1985. gadā draudze beidza pastāvēt. 1997. gadā ievētīja atjaunoto Vecpiebalgas baznīcu.
Muižas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vecpiebalgas draudzes novadā 1826. gadā bija šādas muižas:[3][4]
- Vecpiebalgas mācītājmuiža (Pebalg Pastorat)
- Vecpiebalgas muiža (Pebalg-Orrishof) pie Ineša
- Veļķu muiža (Hohenbergen) ar Griķu pusmuižu (Jabalinsky)
- Vecā muiža (Pebalg-Althof) pie Alauksta
- Leimaņu muiža (Nerwensberg)
- Vāckalna muiža (Teutschenbergen)
- Briņģu muiža (Brinkenhof, Sustehl)
- Grothūzena muiža (Grothhusenshof)
-
Vecpiebalgas senākā baznīca (1340–1839)
-
Piebalgas baznīca un pilsdrupas (no Broces krājuma)
-
Vecpiebalgas muižas kungu māja (2015)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Anton Friedrich Büsching. Magazin für die neue Historie und Geographie: IX. Land-rolle des Herzogthums Liefland vom Jahr 1765. Halle : Johann Jacob Curt, 1773. 379. lpp.
- August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 201–204. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
- H. von Bienenstamm. Geographischer Abriß der drei deutschen Ostsee-Provinzen Rußlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga : Deubner, 1826. 260–261. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
- Heinrich von Hagemeister. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands, Volumes 1. Riga : Eduard Frantzen, 1836. 202–204. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. - 47 lpp.
- ↑ «pilis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
- ↑ Anton Friedrich Büsching. Magazin für die neue Historie und Geographie: IX. Land-rolle des Herzogthums Liefland vom Jahr 1765. Halle : Johann Jacob Curt, 1773. 379. lpp.
- ↑ August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 201–204. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. augustā.
|