Pāriet uz saturu

Viktors Černomirdins

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Viktors Černomirdins
Виктор Черномырдин
Krievijas sūtnis Ukrainā 2003. gadā
Krievijas sūtnis Ukrainā 2003. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1938. gada 9. aprīlī
Čornijotroga, Čkalovas apgabals, KPFSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS (tagad Orenburgas apgabals)
Miris 2010. gada 3. novembrī (72 gadi)
Maskava, Karogs: Krievija Krievija
Vecāki Stepans Černomirdins
Marfa Černomirdina
Brāļi Nikolajs, Aleksandrs
Māsas Nataļja, Jekaterina
Dzīvesbiedre Valentīna Černomirdina
Bērni Vitālijs Černomirdins
Andrejs Černomirdins
Paraksts
Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāja vietas izpildītājs
Amatā 1998. gada 23. augusts — 1998. gada 11. septembris
Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētājs
Amatā 1992. gada 14. decembris — 1998. gada 23. marts
Apbalvojumi







Krievijas Federācijas Prezidenta Atzinības raksts Krievijas Federācijas Valdības Atzinības raksts Krievijas Federācijas Valdības Atzinības raksts

PSRS gāzes rūpniecības ministrs
Amatā 1985. gada 12. februāris — 1989. gada 27. jūnijs
Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis

Partijas piederība līdz 1990. gadam
Partija PSKP
Apbalvojumi
Partijas piederība no 1990. līdz 2006. gadam
partijas priekšsēdētājs (līdz 2000. gadam)
Partija Mūsu mājas – Krievija
Inženiertehnologa un inženierekonomista darbība
Izglītība Kuibiševas Politehniskais institūts (1966)
Vissavienības Neklātienes politehniskais institūts (1972)
Sasniegumi Tehnisko zinātņu kandidāts (1981)
(disertācija "Sērūdeņraža gāzes padziļināta pārstrāde, pielietojot jaunus komponentus")

Viktors Černomirdins (krievu: Виктор Степанович Черномырдин; dzimis 1938. gada 9. aprīlī, miris 2010. gada 3. novembrī) bija PSRS un Krievijas Federācijas politiķis. PSRS Gāzes rūpniecības ministrs (1985–1989), tad valsts koncerna Gazprom vadītājs (1989–1992).

Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētājs (1992–1998), Krievijas Federācijas sūtnis Ukrainā (2001–2009).[1]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1938. gada 9. aprīlī Orenburgas apgabala Čornijotrogas ciemā piecu bērnu ģimenē. Tēvs Stepans bija cēlies no kazaku dzimtas, strādāja par šoferi. 1957. gadā Viktors pabeidza Orskas 1. Tehnisko arodvidusskolu un sāka strādāt Valērija Čkalova vārdā nosauktajā Orskas Naftas pārstrādes rūpnīcā kā atslēdznieks, kā arī kompresoru un sūkņu mašīnists. 1957.-1960. gados dienējis armijā kā lidlauka tehniķis Spaskā-Daļņijā (Piejūras novads), pēc tam atgriezies strādāt uz to pašu rūpnīcu kā iekārtas mašīnists un operators, tad kā tehnoloģiskās iekārtas vadītājs. No 1962. līdz 1966. gadam studēja Kuibiševas Politehniskajā institūtā, iegūstot inženiertehnologa kvalifikāciju.[2] 1967.-1973. gadā strādājis PSKP Orskas pilsētas komitejā par instruktoru, pārziņa vietnieku, arī par nodaļas pārzini. Paralēli 1968.-1972. gados mācās Vissavienības Neklātienes Politehniskajā institūtā, pēc kā iegūst inženierekonomista specialitāti.[1]

No 1973. līdz 1978. gadam Černomirdins vadīja Orskas gāzes pārstrādes rūpnīcu, tad strādāja Maskavā kā PSKP Centrālās komitejas Smagās rūpniecības nodaļas instruktors. 1981. gadā aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju "Sērūdeņraža gāzes padziļināta pārstrāde, pielietojot jaunus komponentus". 1982. gadā Viktoru Černomirdinu iecēla par PSRS Gāzes rūpniecības ministra vietnieku. Nākamajā gadā viņš kļuva par Vissavienīvas ražošanas apvienības "Tjumeņgazprom" vadītāju. No 1985. līdz 1989. gadam Viktors Černomirdins bija PSRS Gāzes rūpniecības ministrs. Pēc tam viņš līdz 1992. gadam vadīja valsts gāzes koncernu "Gazprom".

Politiskā karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gados Viktors Černomirdins kļuva par PSRS Augstākās Padomes deputātu (1984—1989) un arī par KPFSR Augstākās Padomes deputātu (1985—1990). No 1986. līdz 1990. gadam V. Černomirdins bija PSKP CK loceklis. Tolaik Černomirdins iepazinās ar Borisu Jeļcinu, kurš bija PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas pirmais sekretārs. 1992. gada 30. maijā Viktors Černomirdins kļuva par Krievijas Valdības Priekšsēdētāja vietnieku kurināmā un enerģētikas kompleksa sfērā.[1][3]

Tā paša gada 14. decembrī Krievijas prezidents B. Jeļcins VII Krievijas Federācijas Tautas deputātu sanāksmē, sakarā ar vairuma deputātu izteikto neapmierinātību ar Jegoru Gaidaru kā valdības priekšsēdētāja kandidātu (amats toreiz bija neaizņemts kopš 1991. gada septembra), piedāvāja deputātiem nobalsot par vienu no 5 citām kandidatūrām, kuras tika izvēlētas no pašu deputātu frakciju piedāvātajām.[4] Rezultātā par Ministru Padomes — Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāju kļuva Viktors Černomirdins.[5][6]

1993. gada 25. decembrī Černomirdina ieņemtais amats tika oficiāli pārdēvēts īsāk — par Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāja amatu. Visu savu premjerministra pilnvaru laiku un vēl līdz 1998. gada 26. maijam bija Krievijas Federācijas Drošības Padomes pastāvīgais loceklis.[7] 1993. gada 18. februārī kā valdības priekšsēdētājs parakstīja "Vienošanos par augsti bagātinātā urāna izmantošanu, kurš ir iegūts no kodolieročiem".

1995. gada maijā kļuva par Viskrievijas sabiedriski politiskās kustības "Mūsu mājas — Krievija" (krievu: "Наш дом – Россия", saīsināti NDR) priekšsēdi. Decembra vēlēšanās šī kustība ieguva 10.1 % balsu un iekļuva Krievijas Valsts Domē. Pēc B. Jeļcina atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā 1996. gada jūlijā V. Černomirdina valdība, atbilstoši Krievijas konstitūcijai, demisionēja. No jauna Viktors Černomirdins tika apstiprināts savā amatā ar Valsts Domes balsojumu 10. augustā.

1999. gada 24. aprīlī NDR VI kongresā V. Černomirdinu atkārtoti ievēlēja par kustības priekšsēdi.[8]

1995. gada jūnijā pēc teroristiskā akta Budjonnovskā Stavropoles novadā Viktors Černomirdins vadīja sarunas ar Šamilu Basajevu, kura vadītā čečenu kaujinieku vienība bija sagrābusi slimnīcu, nogalinot ap 180[9] un paturot gūstā līdz 2000 civiliedzīvotāju, kurus turēja slimnīcā, pieprasot pārtraukt karadarbību Čečenijas Republikā. Pēc Krievijas specvienību neveiksmīga triecienuzbrukuma (atbrīvots 61 cilvēks) V. Černomirdins sarunās ar Š. Basajevu pa tālruni panāca, ka lielāko daļu ķīlnieku atbrīvoja, bet vēl 123 cilvēki kalpoja kā garants teroristu drošai izceļošanai uz Čečenijas kalnu rajonu (pēc tam ķīlnieki tika atlaisti). Tika izsludināts karadarbības pārtraukums uz neierobežotu laiku. Vēlāk Viktors Černomirdins kļuva par Budjonovskas goda pilsoni.[10]

1995. gada 7. janvārī, Kristus Piedzimšanas svētkos (Ziemsvētkos), patriarhs Aleksijs II un Krievijas Valdības priekšsēdētājs Viktors Černomirdins piedalījās pirmā akmens un piemiņas plāksnes ielikšanas ceremonijā atjaunojamās Kristus Glābēja Katedrāles pamatos.[11]

Pēc Krievijas Federācijas Aizsardzības Padomes izveidošanas un līdz tās likvidēšanai V. Černomirdins kā Valdības priekšsēdētājs pildīja šīs padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus (1996. gada 25. jūlijs — 1998. gada 3. marts).

1996. gada 7. septembrī patriarhs Aleksijs II iesvētīja Sv. Apustuļa un Evaņģēlista Jāņa dievnamu Černomirdina dzimtenē Čornijotrogas ciemā. Dievnams tapis ar Černomirdinu ģimenes atbalstu.[12] Svinībās piedalījās Orenburgas un Buzulukas metropolīts Valentīns (Miščuks), Odesas un Izmailas metropolīts Agafangels (Savins), Svētā Daniela stavropigiālā vīriešu klostera priekšnieka vietnieks arhimandrīts Aleksijs, Orenburgas apgabala gubernators Aleksejs Černišovs un arī pats Viktors Černomirdins.[13]

Borisa Jeļcina sirds operācijas laikā (1996. gada 5.-6. novembrī) Viktors Černomirdins pildīja Krievijas Prezidenta pienākumus.[14][15][16]

1998. gada 23. martā Boriss Jeļcins atlaida Viktora Černomirdina valdību un uzdeva pildīt Valdības priekšsēdētāja pienākumus Sergejam Kirijenko. Černomirdina valdība ilga 5 gadus, 3 mēnešus un 9 dienas. Īslaicīgi V. Černomirdins atgriezās pie varas kā premjera amata pienākumu izpildītājs kopš 1998. gada 24. augusta, bet, tā kā viņa kandidatūru divreiz noraidīja Valsts Dome, par Valdības priekšsēdētāju tika nominēts (un apstiprināts) Jevgēnijs Primakovs.

1999. gada 14. aprīlī viņu iecēla par īpašo Krievijas prezidenta pārstāvi situācijas noregulēšanas jautājumos Dienvidslāvijas Savienotajā Republikā.[17] Atbrīvots no šī amata kā "pienākumus izpildījis" 7. oktobrī.[18] 1999. gadā par miera sekmēšanas pūliņiem Kosovas krīzes risināšanā un ārpolitisko darbību nominēts Nobela miera prēmijai. 2003. gadā iznāca V. Černomirdina grāmata "Izaicinājums" (Вызов), kurā viņš izklāsta savu skatījumu uz Balkānu krīzes notikumiem.

1999.-2001. gadā Krievijas Valsts Domes deputāts no Jamalas Ņencu autonomā apvidus. No 1999. līdz 2000. gadam atkal vadīja "Gazpromu". 2000.-2001. gadā Viktors Černomirdins piedalījās UNESCO rīkotās ekspedīcijas organizēšanā apkārt pasaulei "Lielā Ziemeļu Taka" kā organizācijas komitejas galva, kā arī piedalījās starta pasākumā Zapoļarnijas pilsētā.[19]

Diplomātiskā karjera

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 2001. gada 21. maija līdz 2009. gada 11. jūnijam Viktors Černomirdins bija Krievijas Federācijas Ārkārtas un Pilnvarotais sūtnis Ukrainā[20] un Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis tirdzniecības un ekonomisko saišu ar Ukrainu attīstības jautājumos.[21][22] Kopš 2007. gada 23. novembra — Ukrainā akreditētā diplomātiskā korpusa duajiens.[23] Sūtņa amatā Černomirdins pavadīja astoņus gadus.[1]

Viktors Černomirdins atklāj piemiņas plāksni rakstniekam M. Šolohovam.[24]

2008. gada 4. februārī Viktors Černomirdins kā Starptautiskās Šolohova komitejas priekšsēdētājs nodeva Krievijas Valsts Bibliotēkai simts eksemplārus M. Šolohova romāna "Klusā Dona" manuskripta faksimila izdevuma. Šis manuskripts ilgstoši tika uzskatīts par nozaudētu, taču tad Krievijas valstij radās iespēja nopirkt to no M. Šolohova karadrauga Vasīlija Kudašova mantiniekiem. Izdevuma prezentācijā piedalījās franču rakstnieks Moriss Drions.[25][26][27]

2009. gada 17. februārī Ukrainas Ārlietu ministrija un ministrs V. Ogrizko brīdināja V. Černomirdinu par viņa iespējamo pasludināšanu par persona non grata "sakarā ar viņa nediplomātiskajiem novērtējumiem, komentāriem un izteikumiem par Ukrainu un tās vadītājiem".[28] Ukrainas valdības priekšsēdētāja J. Timošenko noliedza, ka viņai būtu kāda saistība ar V. Ogrizko izteikumiem.[29] 3. martā sekoja V. Ogrizko atstādināšana no amata.[30]

2009. gada 11. jūnijā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs atcēla Černomirdinu no Krievijas sūtņa Ukrainā pienākumiem un iecēla viņu par savu vietnieku, kā arī par Krievijas īpašo pārstāvi ekonomiskās sadarbības jautājumos ar NVS valstīm.[31][32]

Miris 2010. gada 3. novembrī Maskavas Centrālajā Klīniskajā slimnīcā no miokarda infarkta, ciešot no smagas onkoloģiskas slimības un nieru mazspējas. Pēc piemiņas dievkalpojuma notika nelaiķa apstāvēšana Uspenskas katedrālē Maskavas Dievmātes-Smoļenskas Novodevičjes klosterī. To vadīja patriarha vietnieks Maskavas eparhijā, Kruticu un Kolomnas metropolīts Juvenālijs (Pojarkovs). Grēku atlaišanas lūgšanu nolasīja Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils. Viktors Černomirdins un viņa sieva Valentīna ir apglabāti Novodevičjes kapsētas 3. iecirknī.[33]

  • Viktora Černomirdina un viņa sievas Valentīnas kaps Novodevičjes kapsētā Maskavā
    Viktora Černomirdina un viņa sievas Valentīnas kaps Novodevičjes kapsētā Maskavā
  • Vladimirs Putins un Dmitrijs Medvedevs Viktora Černomirdina bērēs
    Vladimirs Putins un Dmitrijs Medvedevs Viktora Černomirdina bērēs

Grāmata par Černomirdinu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Viktora Černomirdina spārnotie izteikumi

2008. gadā žurnālists Aleksandrs Gamovs publicēja grāmatu "Gribējām kā labāk…" ar politiķa aforistiskiem izteikumiem un intervijām. Černomirdinam piedēvē pazīstamo izteicienu: "Gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr".[34]

Ģimene

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1961. gadā apprecējās, viņa laulībā ar sievu Valentīnu piedzimuši divi dēli — Vitālijs un Andrejs. Vecākais dēls Vitālijs kopš 1989. gada strādā "Gazprom" kompānijā un kopš 2000. gada vada Černomirdina Reģionālo sabiedrisko fondu "Vidusšķiras atbalsts un attīstība".[35] Jaunākais dēls Andrejs arī strādājis "Gazprom",[36] 2011. gadā ievēlēts par Starptautiskās Šolohova komitejas priekšsēdētāju.[37][38][39][40] V. Černomirdinam ir četri mazbērni.

  • Viktors un Valentīna Černomirdini 2003. gada decembrī
    Viktors un Valentīna Černomirdini 2003. gada decembrī
  • Viktors Čenomirdins ar vecāko dēlu Vitāliju 2003. gadā
    Viktors Čenomirdins ar vecāko dēlu Vitāliju 2003. gadā
  • Jaunākais dēls Andrejs kā Starptautiskās Šolohova komitejas priekšsēdētājs
    Jaunākais dēls Andrejs kā Starptautiskās Šolohova komitejas priekšsēdētājs

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Умер Черномырдин». lenta.ru.
  2. ↑ Russian Governement (krieviski)
  3. ↑ Указ президента РСФСР от 30.05.1992 N 535[novecojusi saite] (krieviski)
  4. ↑ Указ Президента РСФСР от 26.09.1991 N 132 Arhivēts 19.10.2013, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  5. ↑ Постановление Съезда народных депутатов Российской Федерации от 14.12.1992 № 4088-I Об утверждении Председателя Совета Министров Российской Федерации (krieviski)
  6. ↑ Указ президента Российской Федерации от 14 декабря 1992 года № 1567 "О Председателе Совета Министров—Правительства Российской Федерации" Arhivēts 2009. gada 19. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  7. ↑ Указ Президента Российской Федерации от 26 мая 1998 года № 592 "О членах Совета Безопасности Российской Федерации" Arhivēts 2011. gada 14. augustā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  8. ↑ Наш дом — Россия (НДР) (krieviski)
  9. ↑ Терроризм в России (krieviski)
  10. ↑ Почётный гражданин Будённовска Arhivēts 2009. gada 18. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  11. ↑ Этапы воссоздания Храма Христа Спасителя Arhivēts 2013. gada 17. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  12. ↑ Чёрный Отрог[novecojusi saite] (krieviski)
  13. ↑ Мощи в Чёрном Отроге Arhivēts 2015. gada 30. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  14. ↑ Указ президента Российской Федерации от 19 сентября 1996 года № 1378 "О временном исполнении обязанностей президента Российской Федерации" Arhivēts 2013. gada 19. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  15. ↑ Указ президента РФ № 1534 от 5 ноября 1996 года "О возложении на Председателя Правительства Российской Федерации Черномырдина В. С. временного исполнения обязанностей президента Российской Федерации" Arhivēts 2013. gada 19. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  16. ↑ Указ президента Российской Федерации от 6 ноября 1996 года № 1535 "О прекращении временного исполнения Председателем Правительства Российской Федерации обязанностей президента Российской Федерации" Arhivēts 2013. gada 19. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  17. ↑ Указ президента Российской Федерации от 14 апреля 1999 года № 467 "О специальном представителе президента Российской Федерации по урегулированию ситуации вокруг Союзной Республики Югославии" (krieviski)
  18. ↑ Указ президента Российской Федерации от 7 октября 1999 года № 1351 "О Черномырдине В. С." Arhivēts 2013. gada 19. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  19. ↑ Виктор Степанович возглавил оргкомитет Всемирной кругосветной экспедиции ЮНЕСКО "Великая Северная Тропа" (krieviski)
  20. ↑ Указ президента Российской Федерации от 21 мая 2001 года № 573 "О назначении Черномырдина В. С. Чрезвычайным и Полномочным Послом Российской Федерации в Украине" Arhivēts 2011. gada 14. augustā, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  21. ↑ Распоряжение президента Российской Федерации от 21 мая 2001 года № 273-рп "О специальном представителе президента Российской Федерации по развитию торгово-экономических отношений с Украиной" Arhivēts 2011. gada 14. augustā, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  22. ↑ Указ президента Российской Федерации от 10 апреля 2003 года № 415 "О присвоении Черномырдину В. С. дипломатического ранга Чрезвычайного и Полномочного Посла" Arhivēts 2009. gada 25. jūnijā, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  23. ↑ Черномырдин — дуайен дипкорпуса в Украине Arhivēts 2013. gada 27. decembrī, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  24. ↑ Первое "Испытание" Михаила Шолохова — Свежий МК МК(krieviski)
  25. ↑ Рукопись романа Шолохова "Тихий Дон" передана Российской государственной библиотеке(krieviski)
  26. ↑ Морис Дрюон приезжает в Москву для участия в презентации издания рукописи "Тихого дона"(krieviski)
  27. ↑ Виктор Черномырдин и "Тихий Дон" Михаила Шолохова(krieviski)
  28. ↑ Политика: За рубежом: Черномырдин может быть объявлен персона нон грата на Украине. 17.02.2009, 19:52 "Вести. Ru" Arhivēts 19.10.2013, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  29. ↑ Украинский МИД удивил российских дипломатов. 18 февраля 2009 Arhivēts 2013. gada 18. oktobrī, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  30. ↑ Новости Полит.ру, 3 марта 2009 г[novecojusi saite]. — 03.03.2009(krieviski)
  31. ↑ Указ президента Российской Федерации от 11 июня 2009 года № 654 "О специальном представителе президента Российской Федерации по вопросам экономического сотрудничества с государствами — участниками Содружества Независимых Государств" Arhivēts 2009. gada 25. jūnijā, Wayback Machine vietnē.(krieviski)
  32. ↑ «Chernomyrdin dismissed as Russian ambassador to Ukraine». sputniknews.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 14. augustā.
  33. ↑ «В Москве похоронили Черномырдина». lenta.ru.
  34. ↑ «Виктор Степанович Черномырдин». genialnee.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 10. novembrī. Skatīts: 2015. gada 14. augustā.
  35. ↑ Выборы в Оренбуржье Arhivēts 2012. gada 30. novembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  36. ↑ Козырев М. Черномырдин и сыновья Arhivēts 2010. gada 24. maijā, Wayback Machine vietnē.. // Forbes. 12/2007. (krieviski)
  37. ↑ Черномырдин, А. В. "Тихий Дон" XXI века. Наш Современник, 2011, 2, с. 191—193 Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  38. ↑ В Москве состоялась презентация исходной редакции романа Михаила Шолохова "Тихий Дон" (krieviski)
  39. ↑ В Москве представлен воссозданный роман Шолохова "Тихий Дон" Arhivēts 2013. gada 20. februārī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  40. ↑ Шолоховский "Тихий Дон" — ПЛАЩАНИЦА РУССКОГО ЯЗЫКА — YouTube (krieviski)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Viktors_Černomirdins&oldid=4072220"