Vlads III Drakuls

**Vlads III Drakuls**
*Vlad Țepeș*
Vlads III Drakuls; Vlad Țepeș
Valahijas gospodars
	1448. gads — 1448. gads
Priekštecis	Vladislavs II
Pēctecis	Vladislavs II
Valahijas gospodars
	1456. gads — 1462. gads
Priekštecis	Vladislavs II
Pēctecis	Radu III
Valahijas gospodars
	1476. gads — 1476. gads
Priekštecis	Basarabs III
Pēctecis	Basarabs III
Dzimis	1431. gads; Sigišoara, Transilvānija; (Murešas žudecs, Rumānija)
Miris	1476. gadā (44—45 gadu vecumā); Bukareste, Valahija; ( Rumānija)
Dzīvesbiedre	nezināma; Justīna Silāģi;
Bērni	no Ilonas:; Mihņa Ļaunais; nezināms; Vlads;
Dinastija	Drakuleštu dinastija
Tēvs	Vlads II Drakuls
Māte	Moldāvijas Eipraksija
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Vlads III Drakuls, arī Vlads III Tepešs jeb Cepešs (rumāņu: Vlad Drăculea / Vlad Țepeș, tautas valodā arī Drăculea — Drakona dēls; arī Draculia, Dracuglia, Draculue, Draculyam; dzimis 1431. gada novembrī vai decembrī, miris 1476. gada decembrī) bija Valahijas (Muntenijas - Muntenia) gospodars no Drakuleštu dinastijas 1448., 1456.-1462. un 1476. gados.

"Drakuls"

Viņa tēva iesauka „drakuls“ (bez „a“ vai „e“ galotnē) radusies no elitārā bruņinieku Drakonu ordeņa (lat. Societas Draconistrarum) nosaukuma, kura biedri, t.sk. Valahijas vojevoda Vlads II nēsāja ap kaklu medaljonu ar drakona attēlu — to kā uzvārdu sāka lietot visi Vlada II pēcnācēji. Diplomātiskajā sarakstē citu valstu monarhi uzrunāja Vladu III kā „Drakulu“ un, kaut parasti viņš parakstījās kā „Vlads, Vlada dēls“, ir saglabājušās divas vēstules, kuras viņš parakstījis kā „Vlads Drakuls“ („Vlad Dragkulya”).

Pēc nāves (pirmo reizi 1508. g.) literatūrā iesaukts par „cepešu“, t.i. „uzdūrēju“ (Vlad Țepeș no rum. țeapă, [cjape]) tāpēc, ka viņa iecienītākais veids, kā sodīt noziegušos pavalstniekus vai gūstā saņemtos ienaidniekus, it kā bijis uzdurt tos uz mieta.

Politiskā situācija

Politiskā situācija Valahijā (rumāņu: Țara Românească) bija vairāk nekā sarežģīta: tā atradās starp divām lielvalstīm — Ungārijas Karalisti un Osmaņu impēriju, - kuras abas apdraudēja tās suverenitāti. Uz Valahijas troni pretendēja gan Drakuleštu dzimta, gan Korvinu dzimta (kuras pārstāvis Jānošs Hunjadi Korvins bija Ungārijas reģents), gan Besarābu dzimta un Deneštu dzimta. Visas šīs dzimtas savu izcelsmi saistīja ar Besarābu Lielo (1310.-1352.).

Toni reģionā noteica Jānošs Hunjadi, savukārt Moldāvijas, Transilvānijas un Valahijas gospodariem nācās vairāk vai mazāk atzīt savu ja ne juridisko, tad faktisko vasaļatkarību no Ungārijas. Ilgu laiku Drakuleštu dzimta bija opozīcijā, jo Ungārijas tronis atbalstīja Deneštu dzimtu Valahijas tronī. (Te, iespējams, pie vainas bija pats Vlads II Drakuls, kurš pēc krustnešu sakāves pie Varnas pats arestēja Janošu Hunjadi, un apsūdzēja par gļēvulību.) Savukārt Vlads II, lai saglabātu troni, par aizbildni izvēlējās osmaņu sultānu. 1442. gada rudenī Vlads II ar nodevām, divu dēlu (Vlada un Radu) pavadībā ieradās Osmaņu impērijas galvaspilsētā Adrianopolē, paust padevību kā vasalis (mājās palika vecākais dēls Mirča Drakuls). Pēc pāris mēnešiem viņu atlaida mājās, bet abi dēli palika par ķīlniekiem.

1447. gadā ungāru armija iebruka dumpīgajā Valahijā (tā kā Ungārijas karalis bija piešķīris Vladam II teritorijas Transilvānijā, tas uzskatīja Valahijas gospodaru par savu vasali, Ungārijas grāfu, un Vlada II atbalsts citam kandidātam uz Moldāvijas troni tika uztverts kā nodevība) - reģents Janošs Hunjadi pavēlēja nocirst sagūstītajam gospodaram Vladam II galvu. Tronī kāpa viņa dēls Mirča, taču galvaspilsētas Tirgovištes iedzīvotāji sacēlās un gāza to no troņa: viņam vispirms izdūra acis un tad apraka dzīvu zārkā.

Biogrāfija

Jaunība

Dzimis 1430. vai 1431. gada (citos avotos minēti arī 1428. vai 1429. gadi) novembrī Sigišoarā (Segešvāra), Transilvānijas mazpilsētā, un tur pavadījis savas dzīves pirmos četrus gadus - no 1431. līdz 1435. gadam. Tēvs — Valahijas vojevoda (varu sagrābis, gāžot no troņa savu brālēnu, 1436. gadā) Vlads II Drakuls.

Guvis savam laikam lielisku izglītību, kāda pienācās viņa kārtas jaunietim — brīvi pārvaldīja latīņu, vācu un ungāru valodas.

Trīspadsmit gadu vecumā Vlads tika aizvests uz Osmaņu impēriju kā ķīlnieks un pavadīja tur 4 gadus. Par viņa dzīvi turku vidū avotos ziņu praktiski nav.

Atgriezies 1448. gadā Valahijā, janičāru vienības pavadīts, Vlads III pārņēma varas grožus savās rokās un valdīja divus mēnešus: no oktobra līdz decembra sākumam (pirmais, ko viņš darīja, bija brāļa kapa atvēršana, pārliecinoties, ka tam patiešām izdurtas acis un tas izmisīgi mēģinājis no zārka izkļūt, attiecīgi brāļa slepkavu sodīšana). Viņu atbalstīja gan osmaņu sultāns, gan Moldāvijas gospodars Bogdans, savukārt Ungārijas reģents Janošs Hunjadi tai laikā bija aizņemts kaujā Kosovas laukā un Ungārijai nebija spēka iejaukties un karot divās frontēs. Taču visai drīz ungāru armija iebruka Valahijā, gāza no troņa Vladu III un tā vietā iecēla Vladislavu II Deneštu (kurš bija gospodars pirms Vlada II Drakulas).

Vlads III paglābās Moldāvijā, kur sadraudzējās ar troņmantnieku Stefanu, piedalījās karā ar Lietuvas lielkņazisti. Pēc gospodara Bogdana nogalināšanas 1451. gadā Vlads un Stefans paglābās no lietuviešiem Ungārijā. Te Vlads, piedaloties karos un robežsadursmēs kā karaļa vasalis, demonstrēja karavadoņa talantu un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, uzņemoties komandēt aizvien lielākas karaspēka vienības.

Gospodars

Ilustrācija propagandas pamfletā, kā Vlads III pusdieno pie uz mietiem uzsprausto ienaidnieku līķiem.

1456. gadā ar ungāru karaspēka atbalstu Vlads III iebruka Valahijā, gāza no troņa Vladislavu II (ko nogalināja, taču apglabāja atbilstoši statusam, piemiņai uzceļot baznīcu), un 22. augustā proklamēja sevi par Valahijas gospodaru.

Lai nostiprinātu varu, tika veiktas virkne militāru soda ekspedīciju pret dumpīgiem bajāriem un citiem pretendentiem uz troni, kurās Vlads III plaši pielietoja iebiedēšanas un masu eksekūciju taktiku (reizēm pat liekot sodīt ar nāvi vairākus desmitus dumpinieku). Pirmajos divos-trijos valdīšanas gados viņš par dažādiem pārkāpumiem pavēlēja sodīt ar nāvi 11 lielbajārus, nomainot tos ar saviem ļaudīm (kas bija puse no lielbajāru skaita Valahijā). 1560. gadā tika atklāta visai plaša bajāru sazvērestība ar nolūku gāzt monarhu no troņa — visi iesaistītie tika sodīti ar nāvi. Beigu beigās viņa galmā palika tikai divi vecbajāru dzimtu pārstāvji.

Tika nostiprinātas valsts robežas, slēgti sadarbības līgumi ar kaimiņiem (reizēm iztiekot bez kādiem līgumiem, piemēram, atsacījās lietot titulu „grāfs“, pasludinot sevi arī par Transilvānijas zemju gospodaru, t.i. demonstrējot, ka nav Ungārijas karaļa vasalis), modernizēta armija (armijas kodols tagad bija regulārā gvarde, nevis bajāru karadraudzes), atjaunota valdnieka vara pār visām provincēm, celti cietokšņi, baznīcas un klosteri (tie kalpoja ne tikai kā kulta celtnes, bet arī kā patvēruma vieta apkaimes iedzīvotājiem iebrucēju sirojuma gadījumā). Viens no šādiem cietokšņiem tika uzcelts Dieva aizmirstā ciematiņā Bukareštē, kas pēc gadiem padarīja šo miestu par ievērojamu pilsētu reģionā.

Visai lielas grūtības bija attiecībās ar Valahijas gospodara Transilvānijas zemēs nometinātajiem vācu kolonistiem Sibiu un Brašovas pilsētās, un tirgotāju ģildēm, kuriem bija visai ievērojamas privilēģijas un tiesības par netaisnībām, ja tādas būtu, vērsties pie Ungārijas karaļa. Vlads III ieviesa jaunu kārtību, aizliedzot iebraucējiem tirgotājiem nodarboties ar mazumtirdzniecību, bet preces pārdot vairumā vietējiem tirgotājiem. Ieviesa arī tranzīta pirmpirkuma tiesības (vietējais tirgotājs varēja nopirkt preces pat tad, ja to īpašnieks bija nodomājis tās vest tālāk). Savukārt vācu kolonisti atbildēja ar anonīmu pamfletu virkni, kuros gānīts „izvirtušais“ un „mežonīgais“ monarhs.

1452. gada ziemā viņš apprecējies ar Janoša dēla Matiaša Hunjadi Korvina māsu (iespējams, māsicu). Savukārt 1458. gadā palīdzēja Matiašam kāpt Ungārijas tronī.

Paši rumāņu vēsturnieki uzsver, ka Vlads bijis nežēlīgs, bet tajā pašā laikā visai taisnīgs un dāsns valdnieks. Jāatzīst, ka valsts strauji uzplauka, un vēl mūsdienās rumāņu tautas folklorā dominē mīts par šo laiku kā „zelta laikmetu“, kad „mamaliga vārīta nevis ūdenī, bet gan pienā, jo tas bijis lētāks nekā ūdens“.

Karš ar turkiem

Attiecībās ar Osmaņu impēriju Vlads III izturējās piesardzīgi, strikti pildot nelaiķim Mirčam uzspiestā miera līguma noteikumus, maksāja nodevas, regulāri ieradās pie sultāna paust padevību un vasalitāti.

Mazliet lielāku neatkarību Valahija sāka demonstrēt trešajā viņa valdīšanas gadā, kad Rietumeiropā risinājās aktīva sarakste par jauna krusta kara pret turkiem organizēšanu — Vlads III pārstāja maksāt nodevas. Taču atklāti par vasalitātes pārtraukšanu nevēstīja. Gadījumos, kad kāds pierobežas bejs iebruka Valahijā palaupīt, Drakula šo uzbrukumu atvairīja, taču uzreiz sūtīja sultānam vēstuli ar ziņu, ka viņš, padevīgais sultāna vergs, kārtējo reizi bijis spiests sodīt tādu un tādu sultāna padoto, kurš, pārkāpjot savas pilnvaras un sultāna gribu, atļāvies iebrukt sultāna vasaļa zemēs. Taču krusta kara organizēšana izgāzās, un osmaņu valdība pievērsās nepakļāvīgajai Valahijai: palielināja nodevas, pie tam papildus par kavējumu pieprasīja lielu skaitu aitu un 500 zēnus janičāru korpusam. Kad gospodars vilcinājās to darīt, 1461. gada rudenī ieradās sultāna sūtnis Junus-bejs (Katavolinoss) un pieprasīja, lai Vlads III ierodas Džurdžiu cietoksnī uz pārrunām. Gospodars atteicās, piedāvājot sarunas neitrālā teritorijā, klajā laukā. Sultāna sūtnis uzreiz tam piekritis, un šī pretīmnākšana acīmredzot darījusi Vladu III uzmanīgu (par ko liecina viņa vēstule karalim Matiašam, ka turki, šķiet, sagatavojuši lamatas).

Valahu kavalērija apgājusi sūtniecību, atklāja slēpnī Nikopoles garnizona komandieri Hamza-pašā ar vairākiem tūkstošiem karavīru, kurus ielenca un iznīcināja. Pēc tam bez pēdām izgaisa Junus-beja vadītā delegācija ar apsardzi. Savukārt Vlads III uzsāka atklātu karadarbību, tā laika kara vešanas taktikai neparasti strauji sagrābjot Dienvidvalahijā vienu turku cietoksni pēc otra (viņa iemīļota metode bijusi pārģērbties par turkiem un doties iekšā cietoksnī kā sultāna atsūtītiem papildspēkiem). No Drakulas vēstules karalim Matiašam ir zināms precīzs šajā zibenskarā nogalināto turku skaits: Novigradā - nogalināti 384 turku karavīri, ierēdņi, mullas un kolonisti, Džurdžiu cietoksnī nogalināti 6141, Turtukajā — 630, utt. Kopā 23 809, neskaitot tos 884, kas sadega savās mājās, un to galvas nevarēja savākt uzskaitei.

Impērijas atbilde sekoja 1462. gada pavasarī, kad Valahijā iebruka lielvezīrs Mahmuds-pašā ar 30 000 vīru lielu karaspēku, atjaunojot garnizonus zaudētajos cietokšņos un pamatīgi izpostot zemi. Vlads III atklātā kaujā neielaidās, taču sagaidīja turku karaspēku dodamies atpakaļ ar vezumiem un tad sagrāva to (kaujā krituši esot it kā 10 000 turku), izmantojot tikai savu gvardi. Pēc tam, tā kā Junus-beja un Hamza-pašā liktenis nevienam nebija zināms, Valahijas gospodars sūtīja sultānam kārtējo vēstuli, ka viņš, padevīgais sultāna vergs, bijis spiests sodīt citu sultāna vergu - Mahmudu-pašā, - kurš… Acīmredzot sultāns patiesi to uztvēra kā klaju ņirgāšanos, jo jau vasarā pie Valahijas robežām parādījās 250 000 vīru liela turku armija, kuru vadīja pats sultāns Mehmeds II. (viņam līdzi bija Vlada brālis Radu (1462.-1473.), iesaukts par čel Frumos, t.i. „skaisto“, kurš visu šo laiku bija pavadījis kā ķīlnieks.)

Vlads III izsūtīja pa visām apdzīvotām vietām jātniekus ar asiņainu zobenu rokā — signāls vispārējai mobilizācijai, - un uzsāka diversiju karu, pielietojot t.s. izdedzinātās zemes taktiku. Osmaņu armiju Valahijā sagaidīja tikai nodedzināti ciemi un saindētas akas. Visu proviziju, pat ūdeni nācās vest līdzi, jo pārtikas sagādei izsūtītās vienības pazuda bez pēdām. Šāda pati aina pavērās arī pēc Donavas forsēšanas.

Valahijas armija, kopskaitā aptuveni 32 000 vīru, tika sadalīta vairākos korpusos, kas kaujās dalību neņēma, izvietojās stratēģiski svarīgos valsts punktos, savukārt ap turku armiju visu laiku riņķoja 7000 vīru lielās vieglās kavalērijas eskadroni, nedodot tai mieru. 1462. gada 17. jūnija naktī Drakulas vadītā gvarde ar viņu pašu priekšgalā, tērpusies turku apģērbā, ielauzās osmaņu nometnē, nolūkā nogalināt pašu sultānu. Tas gandrīz izdevies, jo uzbrucēju kolonna sasniegusi sultāna telti un nogalinājusi kādu īpaši grezni tērptu augstmani (kas gan nebija pats sultāns), un tad visai veiksmīgi ar minimāliem zaudējumiem izlauzusies no panikas, liesmu un haosa pārņemtās nometnes. Turku zaudējumi šajā nakts kaujā pēc dažādu avotu ziņām sasnieguši 15-35 000 vīru.

Pēc šīs kaujas osmaņu karaspēks pagriezās uz austrumiem, kur to gaidīja jauns pārsteigums, par kuru vispirms liecinājusi smaka gaisā: priekšā, izkārtota kaujas kārtībā, sultānu sagaidījusi uz mietiem uzdurti visi ziemas un pavasara kampaņā pazudušie osmaņu karavīri. Sultāna armija pagriezās atpakaļ. Taču arī atkāpšanās bija visai sarežģīta, jo to nemitīgi apdraudēja mazas un mobilas valahu jātnieku vienības. Bez tam Vladam III izdevās sagraut osmaņu kavalērijas avangardu. Pazaudējusi kaujās aptuveni pusi personālsastāva, osmaņu armija pameta Valahiju (Vlads III un tā sabiedrotie to pasniedza kā savu uzvaru, savukārt osmaņi kā savu — Valahija izpostīta, valahi sodīti).

Taču aizejot, sultāns atstāja Dienvidvalahijā Radu Skaisto ar turku vieglo kavalēriju, kuras kaujas taktika bija tāda pati kā valahiem: īsi un negaidīti uzbrukumi, izvairoties no lielām kaujām. Bez tam kāda bajāra nodevības dēļ Radu gūstā bija nonākušas lielākā daļa valahu bajāru ģimenes, kuru slēptuve tika atklāta. Lielākā daļa bajāru ar savām karadraudzēm pārgāja Radu pusē (viena lieta ir karš pret svešiem interventiem, bet pavisam kas cits — starp vienas dinastijas brāļiem), un Vlads III vairs varēja paļauties tikai uz savu gvardi un zemnieku zemessardzi. Arī Moldāvijas gospodars Stefans Lielais piepeši lauza sadarbības vienošanos un sāka atbalstīt Radu. Ciešot vienu sakāvi pēc otras, Vlads III atkāpās uz ziemeļiem, bet pēc tam uz Transilvāniju, kur neiejaucoties notikumos, kaujas gatavībā stāvēja ungāru armija.

Gūsts Ungārijā

Karalis Matiašs nodeva Vlada III rīcībā čehu algotņu korpusu (kuru komandēja Jans Žižka), taču jau pēc nedēļas lika viņu arestēt un nogādāt Peštas cietoksnī (iespējams, lai izvairītos no kara ar Osmaņu impēriju un nebūtu spiests izdot Vladu turkiem).

Vlada III Drakulas sagūstīšana 1462. gadā izsauca plašu rezonansi Eiropā. Venēcijas Senāts, Vatikāns, Vācu nācijas Sv. Romas impērijas imperators un citi monarhi pieprasīja paskaidrojumus, jo par Vladu bija izplatījušās valodas kā par spēcīgāko osmaņu pretinieku Dienvidaustrumeiropā (pie tam Radu kā Valahijas gospodars uzreiz atzina sevi par Osmaņu impērijas vasali un sabiedroto). Matiašam nācās izplatīt viltotas (kā to atzina gan laikabiedri, gan mūsdienu pētnieki) Vlada III vēstules sultānam, kurās viņš lūdz piedošanu un piedāvā sadarbību Ungārijas iekarošanā. Aktīvi tika izplatītas citu pretendentu uz Valahijas troni vēstules un vācu tirgotāju sacerējumi par šausmīgajiem Vlada III briesmu darbiem (piemēram, apgalvots, ka virknē vācu pilsētu viņš katrā uz mietiem uzdūris 30 000 iedzīvotājus, kaut visā Valahijā un Transilvānijā labi, ja kopā tik daudz vācu kolonistu varēja saskaitīt), kas, apaugot ar piepušķojumiem un izdomājumiem, gūlās pamatā vēlākajiem mītiem par Drakulu (tā kā Vlads pat priekš sava laika bija visai skarbs un mīlēja efektīgus izgājienus ienaidnieku iebiedēšanā, tas nenācās grūti). Pašu gospodaru pārveda no Peštas uz karaļa rezidenci, Višegradas pili, kur viņš ar sievu pavadīja vairākus gadus (tur piedzima divi viņa dēli). Atlikušos gadus Vlads ar ģimeni pavadīja sev piešķirtā mājā Peštā, bez tiesībām pamest pilsētu.

1475. gada 10. janvārī Vlads III atguva brīvību. Atzinis sevi par Ungārijas karaļa vasali, viņš vadīja tā karaspēku Balkānos līdz pat 1476. gada pavasarim, ar panākumiem karojot Serbijā: jau pirmajās nedēļās viņš ieņēma Šabacas un Srebrenicas cietokšņus (Srebrenicu ar savu iemīļoto paņēmienu — pārģērbjoties par turkiem).

1476. gadā vasarā, kad notika kārtējais osmaņu iebrukums Valahijā, karalis Matiašs nosūtīja uz pierobežu armiju, ko komandēja Vlads III un Stefans Batorijs. Rudenī šī armija, apvienojusies ar Moldāvijas Stefana Lielā karaspēku, šķērsoja robežu un 26. novembrī sagrāva gospodara Laijoša Besarāba spēkus. Vlads III Drakuls trešo reizi tika proklamēts par Valahijas gospodaru. Uzreiz pēc tam Ungārijas karalis atsauca Stefana Batorija armiju, un arī moldāvu armija atstāja Valahiju (ar Vladu III palika tikai 200 Stefana Lielā piešķirtie misassargi).

Turpmākos mēnešus viņš pavadīja kaujās, veiksmīgi atspiezdams turkus un to sabiedrotos albāņus (kuri tika nometināti Dienvidvalahijā, zemes islamizēšanai) uz dienvidiem, līdz pats krita kaujā decembra beigās vai janvāra sākumā (precīzs datums nav zināms; ir saglabājusies ar 1477. gada 2. janvāri datēta Vlada III vēstule, taču jāņem vērā, ka tajā laikā sekretāriem bija paradums sagatavot vēstules uz priekšu, un dot monarham parakstīt, kad tam bus brīvs laiks).

Ir vairākas viņa nāves versijas. Populārākās ir divas: nodevība vai pārpratums. Pēc pirmās, viņu nogalināja bajāri sazvērnieki, un gospodara galvu iekonservētu medū nosūtījuši sultānam kā padevības zīmi. Otrā versija vēsta, ka Vlads III bija viens uzjājis pakalnā, lai pārskatītu nu jau praktiski uzvarētās kaujas lauku, kur viņu pamanījusi kāda valahu jātnieku grupa un, tā kā viņš kā parasti bija tērpies turku drānās, uzbrukuši un pēc sīvas cīņas (krituši 5 uzbrucēji) nogalinājuši.

Apglabāts Vlads III Drakuls tika Sanagovas ezera klosterī. 1932. gadā viņa kapu izpētījis arheologs Dinu Rossetti.

Leģendas

Literatūrā ir milzums leģendu un mītu par Vlada III izcilo nežēlību, kas lielākā daļa gan ir vēlāka laika izdomājumi, taču ir populārā mīta par Drakulu sastāvdaļa:

Reiz izjādē pieturējis zirgu un vaicājis lauka malā strādājošajam zemniekam, kāpēc tam krekls saplēsts. Kad zemnieks kungam atbildējis, ka sievai neesot laika sašūt, gospodars pavēlējis zemniecei nocirst rokas: ja nevar vīram salāpīt kreklu, tad tās viņai neesot vajadzīgas. — Kaut arī līdzīgas teikas ir par daudziem valdniekiem, šis stāsts varētu būt ticams.
Sēdinot uz mieta jebkuru noziedznieku, neatkarigi no tā kārtas un nozieguma smaguma, Drakula panācis, ka valstī nebija noziegumu. Lai demonstrētu pavalstnieku absoluto drošību viņš pavēlējis nolikt galvaspilsētas centrālajā laukumā pie akas zelta kausu, kuru katrs garāmgājējs varējis izmantot, lai padzertos, bet neviens nav uzdrošinājies nozagt. — Izklausās ticami. Pat ja tas tā nav bijis, šāds žests atbilstu Vlada III raksturam un tieksmei uz efektu.
Reiz, pieņemot sūtņus (vācu hronikās — no nenosauktas kaimiņvalsts, krievu avotos — sultāna), gospodars painteresējies, kāpēc šie nenoņemot galvassegas. Tā esot paraža, sūtņi atbildējuši. Paražas vajag nostiprināt - smaidot piekritis Vlads, - un pavēlējis sūtņu čalmas pienaglot tiem pie galvām. — Leģenda, nenoliedzami ir izdomājums. Sūtņi ierodas, lai risinātu sarunas, nevis lai demonstrētu necieņu. Savukārt par to, ka turki nenoņem turbānus un tā nemaz nav necieņas izpausme, Vlads III lieliski zināja, jo pats bija dzīvojis to vidū un valkājis turbānu. Savukārt, kad vēlējās aizvainot Osmaņu impēriju, viņš patiesi lietoja vardarbību pret sūtņiem, taču citas metodes, kuras plaši atspoguļotas vēstures avotos.
Pēc katras uzvaras kaujā gospodars licis nogriezt ievērojamāko kaujā kritušo ienaidnieku galvas, saspraust uz pīķiem apkārt savai pilij. — Izklausās ticami, ka kāds šāds gadījums ir bijis — Vlads III bija iecienījis dažādas ienaidnieku psiholoģiskās iebiedēšanas metodes.
Viņš regulāri ņēmis par piegulētājām skaistākās sievietes, kuru lielākā daļa no viņa Branas pils (mūsdienu Rumānijā) dzīvas mājās neesot atgriezušās. - XX gs. 70. gados stabilizējot pils pagrabus arheologi atrada tur iemūrētas vairāku sieviešu mirstīgās atliekas, ko tūristiem pasniedz kā šīs leģendas apstiprinājumu. Protams, īpaši tikumīgs no mūsdienu morāles viedokļa viņš nebija, taču ne ar ko neatšķīrās no citiem sava laika bruņiniekiem. Pie tam, kā liecina vēstures avoti, bija mīlošs vīrs un tēvs, un ne par kādām seksuālām perversijām laikabiedri nevēsta.
Drakula, būdams gūstā Ungārijā, esot pārgājis katoļticībā, bet karpatu tautu folklorā visai populārs ir motīvs, ka cilvēks, kurš nomaina ticību, kļūst par vampīru. — Nav droši zināms, vai notikusi Vlada pāriešana katoļticībā. Par to vēsta vācu avoti (tie paši, kas pārpilni izdomājumiem par viņa zvērībām), savukārt rumāņu hronikas vēsta, ka Vlads III līdz pat savai nāves stundai bija un palika pareizticīgais. Ticamāka ir rumāņu avotu pozīcija, jo pareizticīgie valahi un moldāvi ļoti saasināti uztvertu gospodara ticības maiņu — ne par kādu atbalstu tad vairs nevarētu būt ne runas.
Būdams gūstā Ungārijā, un nevarēdams mocīt pavalstniekus, esot savas mītnes pagrabā ierīkojis dzīvnieku spīdzinātavu, kurā apmierinājis savas sadistiskās tieksmes. - Vēsturnieki to uzskata par klaji propagandisku izdomājumu.
u.c.

Drakulas tēls kultūrā

A.Vilcāna un I.Šlāpina rokmūzikls “Drakula. Svešās asinis” (2007. g.), rež. Dž.Dž. Džilindžers
luga "Drakula. Dēmoni." (2007.), rež. Regnārs Vaivars
kompjūterspēles "Castlevania“, "Dragon“ u.c.

Literatūra

Brema Stokera (Abraham “Bram” Stoker) romāns „Nakts bērni“ (Children of the Night)
Brema Stokera romāns „Drakula“ (Dracula, 1922.)
Kostovas Elizabetes romāns „Vēsturnieki“ (ISBN 9984-9845-6-7)

Kino

Kopā Drakulas tēlam veltītas vairāk nekā 160 kinofilmas, no kurām pazīstamākās ir:

„Nosferatu, šausmu simfonija“ (1931.), rež. F.V.Murnavs (Friedrich Wilhelm Murnau)
„Drakulas suns” (Dracula’s Dog, 1978.)
„Vampīra ēnā“, rež. Elaijs Meridžs
„Drakula“ (Dracula, 1992.), rež. Frensiss Fords Kapola
„Drakula:miris un apmierināts ar to” (Dracula: Dead And Loving It, 1996.)
triloģija „Drakula“ (Dracula, 2000.-2005.), rež. Patriks Lusjērs (Patrick Lussier)
“Van Helsings” (Van Helsing, 2004.), rež. Stīvens Sommers

Atsauces

Bibliogrāfija un avoti

Сказание о Дракуле воеводе. / Памятники литературы Древней Руси: Вторая половина XV века / Подгот. Я. С. Лурье, перевел О. В. Творогов. Москва, 1982.
Повесть. Повесть о Дракуле. / Исслед. и подг. текстов Я. С. Лурье. Москва - Ленинград, 1964.
Сырку П. А. Из переписки румынских воевод с сибинским и брашовским магистратами // СОРЯС АН, 1906, т. 82, № 2. СПб.
Яцимирский А. И. Повесть о мутьянском воеводе Дракуле в исследовании румынского ученого. - СПб. 1897.
Ambelain R. Le vampirism. - Paris, 1977.
Вeheim M. Von ainem wutrich Trakle waida von der Walachei // Beheim M. Die Gedichte. V. 1. - Berlin. 1968
Bogdan I. Vlad Tepes si naratiunile germane si rusesti asupra lui. - Berlin, 1896
Florescu R., McNally R. Dracula: A Biography of Vlad the Impaler, 1431-1476. - NY. 1973
Florescu R., McNally R. In Search of Dracula: А True History of Dracula and Vampire Legends. London, 1979
Kirtley B. Dracula, the Monastic Chronicles and Slavic Folklore // Midwest Folklore, 1956, VI, № 3.
Summers M. The Vampire: His Kith and Kin. - NY. 1960
Florescu, Radu R.; McNally, Raymond T. Dracula: Prince of Many Faces. Little Brown and Company. 1989 - ISBN 0-316-28655-9.
Florescu, Radu R.; McNally, Raymond T. In Search of Dracula. Houghton Mifflin. 1994 - ISBN 0-395-65783-0.
Treptow, Kurt W. Vlad III Dracula: The Life and Times of the Historical Dracula. Center for Romanian Studies. 2000 - ISBN 973-98392-2-3.
Babinger, Franz. Mehmed the Conqueror and His Time. Princeton University Press. 1992 - ISBN 978-0-691-01078-6.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vlads III Drakuls.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)