Zigmunts Loziņskis (poļu: Zygmunt Łoziński, baltkrievu: Зігмунд Лазінскі; dzimis 1870. gada 5. jūnijā, miris 1932. gada 26. martā) bija katoļu mācītājs, Minskas bīskaps no 1918. līdz 1925. gadam un Pinskas bīskaps no 1925. līdz 1932. gadam. Vairākus gadus pavadījis nometinājumā Aglonā. Romas katoļu baznīca sākusi Loziņska beatifikācijas procesu.
Dzimis Rietumbaltkrievijā. Mācījās ģimnāzijā Varšavā un Sanktpēterburgā. Pēc tam mācījās teoloģiju Ķeizariskajā Romas katoļu garīgajā akadēmijā. 1895. gadā ordinēts par mācītāju. Pēc konflikta ar Krievijas impērijas varas iestādēm 1898. gadā uz trim gadiem tika nometināts Aglonas klosterī. Pēc tam kalpoja Smoļenskā, Tulā, Rīgā, līdz 1905. gadā kļuva par Minskas katedrāles rektoru. 1906. gadā atgriezās Sanktpēterburgā, kur pasniedza garīgajā seminārā un garīgajā akadēmijā. No 1912. gada studēja garīgajās universitātēs Itālijā, Vācijā un Svētajā Zemē.
1917. gadā Romas pāvests Benedikts XV nodibināja Minskas bīskapiju un iecēla Loziņski par Minskas bīskapu. 1918. gada 6. decembrī Minskā noturēja pirmo vēsturē Romas katoļu dievkalpojumu baltkrievu valodā. 1920. gadā padomju varas iestādes Loziņski arestēja. 11 mēnešus pavadījis ieslodzījumā Butirkas cietumā, Loziņskis tika atbrīvots un izbrauca uz Poliju. Minskas diecēze palika bez bīskapa (administratoru amatu formāli ieņēma Boļeslavs Sloskāns). 1925. gadā pāvests Pijs XI nodibināja Pinskas diecēzi un Loziņskis tika iecelts par Pinskas (tolaik Polijas sastāvā) bīskapu. Nodibinājis Pinskas Romas katoļu garīgo semināru. Atbalstīja pareizticīgās baznīcas revindikāciju, tomēr tikai, ja tā veikta ar laicīgās tiesas lēmumu. Miris Pinskā.
