Zilrīklīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zilrīklīte
Luscinia svecica (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Mušķērāju dzimta (Muscicapidae)
Ģints Lakstīgalas (Luscinia)
Suga Zilrīklīte (Luscinia svecica)
Zilrīklīte Vikikrātuvē

Zilrīklīte (Luscinia svecica) ir mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) Latvijā sastopama dziedātājputnu suga, kas pieder pie čakstīšu apakšdzimtas (Saxicolinae). Tai ir 10 pasugas. Sastopama Eiropā, Āzijā (līdz Himalajiem dienvidos) un nelielā skaitā Ziemeļamerikā (Aļaskas rietumos). Galvenās ligzdojošās populācijas mājo Skandināvijā, Somijā, Austrumeiropā, Krievijā, Sibīriju ieskaitot, un Kaukāzā. Nelielā skaitā sastopama Rietumeiropā un Centrāleiropā. Ziemas periodā zilrīklīte migrē uz Āfriku, Eiropas dienvidiem, galvenokārt Portugāli, un uz Arābijas pussalu, un Āzijas dienvidiem.[1][2]

Zilrīklītes zinātniskais nosaukums Luscinia svecica latviski nozīmē — Zviedrijas lakstīgala.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidu zilrīklīte (Luscinia svecica cyanecula)
Ziemeļu zilrīklīte (Luscinia svecica svecica)

Zilrīklīte Latvijā ligzdo ļoti reti, galvenokārt Latgales pusē: Lubāna ezera krastā, pie Daugavpils.[4][5] Biežāk zilrīklīte novērojama caurceļojot, un migrācijas laikā ir novērojama samērā bieži. Latvijā līdz šim novērotas divas pasugas: dienvidu zilrīklīte (Luscinia svecica cyanecula) un ziemeļu zilrīklīte (Luscinia svecica svecica).[4] Ligzdojošie putni izvēlas ar krūmiem aizaugušu upju, ezeru un dīķu malas. Rakstos minēts, ka 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Daugavgrīvas apkārtnes salās šī suga bijusi parasta, kā arī regulāri novērota Jelgavas tuvumā.

Zilrīklīte ir aizsargājama putnu suga gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā. Tā ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā — īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilrīklīte ir neliels, smalki veidots putniņš. Tā ķermeņa garums ir 13—15 cm, spārnu plētums 20—23 cm, svars 12—25 g.[2][6][7]

Zilrīklīšu apspalvojumam raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņi ir ļoti krāšņi ar koši zilu zodu un zili rudām krūtīm, ar melnu joslu vidusdaļā. Nelielais laukumiņš zilās pazodes centrā atkarībā no pasugas var būt ruds vai balts, vai vienkrāsains,[2][8] kā arī gar melno joslu apakšā var būt šaura balta josla. Mugura tēviņam ir pelēkbrūna, pavēdere gandrīz balta, virs acs gaiša uzacs.

Mātītes pamatā ir pelēkbrūnas ar baltām uzacīm, gaiši pelēku, gandrīz baltu pazodi, kuru ierobežo tumši pelēka josla. Reizēm šajā tumšajā joslā saskatāmi zilgani un rudi toņi, kas atgādina tēviņa krūšu krāsas.[2] Pavēdere gaišāka nekā mugura. Abiem dzimumiem pie astes ārējo spalvu pamatnes ir rudi plankumi, kas redzami putnam lidojumā vai sēžot uz zara ar paceltu asti.[2] Jaunie putni ir raibumoti tumši brūni.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilrīklītes mātītes apspalvojums ir neuzkrītošs, pelēkbrūns ar gaišu pazodi un uzacīm

Zilrīklīte pamatā sastopama biezi aizaugušās, krūmainās vietās, kas mijas ar nelieliem klajumiņiem. Visbiežāk tās mājo kārklu, alkšņu un bērzu biežņās, kādas ūdenstilpes (upes, ezera) tuvumā.[2] Ziemošanas reģionos zilrīklītes izteikti uzturas ūdenstilpju krastos. Zilrīklīte ir ļoti uzmanīga un to ir grūti novērot. Galvenokārt tā slēpjas aizaugušās, krūmainās vietās.[2] Dziesma zilrīklītei kā jau lakstīgalu ģints putniņam ir ļoti daudzveidīga. Tā atdarina daudzu citu putnu balsis, visbiežāk dzied, pakāpusies kāda sausa krūma galotnē, uz atsevišķa zara vai niedres.[8]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilrīklīte, ložņājot pa aizaugušām vietām, uz augu lapām un zariem vai uz zemes meklē dažādus kukaiņus (mušas, skudras, vaboles), zirnekļus, sliekas, vēžveidīgos, nelielus gliemežus un vardītes. Retos gadījumos tā medī lidojumā.[2] Ziemas periodā zilrīklīte barojas arī ar augu sēklām un augļiem.[2]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilrīklīte ligzdo no aprīļa līdz jūlijam. Ligzdu biezi auzaugušā vietā, uz mitras zemes būvē galvenokārt mātīte. Ligzdai ir dziļa, kausveida forma, tā savīta no lapām, sīkiem zariņiem, saknītēm, zāļu stiebriņiem, augu pūkām un sūnām. No iekšpuses ligzda izklāta ar dzīvnieku spalvām. Dējumā ir 4—7 olas, inkubācijas periods ilgst apmēram 13 dienas. Izšķīlušies mazuļi ir ligzdguļi un ligzdā paliek līdz 13—14 dienu vecumam. Mazuļus galvenokārt baro ar vabolītēm, zirnekļiem un kukaiņu kāpuriem.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]