Zjanons Pazņaks
| Zjanons Pazņaks Зянон Пазняк | |
|---|---|
 | |
| Konservatīvās kristīgās partijas-BTF priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1999. gada 26. septembris — pašlaik | |
| Baltkrievijas Tautas frontes priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1989. gada 25. jūlijs — 1999. gada 31. jūlijs | |
| Pēctecis | Vincuks Vjačerka |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1944. gada 24. aprīlī Grodņas apgabals, Subotņiki, Baltkrievijas PSR, PSRS (tagad  Baltkrievija) |
| Dzīvo |
 Varšava, Polija |
| Tautība | baltkrievs |
| Politiskā partija |
|
| Tēvs | Staņislavs Pazņaks |
| Augstskola | |
| Reliģija | katoļis |
| Paraksts |
 |
Zjanons Pazņaks (baltkrievu: Зяно́н Станісла́вавіч Пазня́к; dzimis 1944. gada 24. aprīlī, Subotņikos, Baltkrievijas PSR) ir baltkrievu politiķis un sabiedriskais aktīvists, disidents, fotogrāfs, arheologs, mākslas vēsturnieks, dzejnieks un prozaiķis.
Kopš 1996. gada aprīļa ir emigrācijā un dzīvo Varšavā.
Dzīves gājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1944. gada 24. aprīlī katoļu ģimenē Subotņiku ciemā, Ivjes rajonā, Grodņas apgabalā, Baltkrievijas PSR. Katolis. Auga bez tēva (tēvs gāja bojā kara laikā 1944. gada decembrī). Mācījās vidusskolā dzimtajā ciematā.
Pēc skolas direktora prasības viņš iestājās komjaunatnē, lai sekmīgi pabeigtu skolu, taču "atmetis komjaunieša apliecību, tiklīdz iestājās institūtā".
18 gadu vecumā Pazņaks devās uz Maskavu. Dzīve Maskavā bija smaga un pēc dažām nedēļām viņš atgriezās Baltkrievijā. Vēl skolas laikā Zjanonu interesēja fotogrāfija, teātris un kino, tāpēc viņš nolēma studēt aktiermākslu Minskas Teātra un mākslas institūtā.
Otrajā kursā pēc partijas komitejas iniciatīvas viņš tika atskaitīts no institūta par "politisko neuzticamību". Pēc atskaitīšanas viņam tika atņemta vieta kopmītnē, vēlāk politisku iemeslu dēļ Pazņaks netika pieņemts darbā. Zjanons nolēma neatgriezties mājās un vairākus mēnešus dzīvoja nelegāli pie draugiem kopmītnē.
Vēlāk viņš strādāja par skatuves darbinieku operā un fotogrāfu.
Pateicoties Maksima Tanka palīdzībai, viņš tika uzņemts teātra studiju nodaļā Baltkrievijas Valsts teātra un mākslas institūtā. Maksims Tanks palīdzēja daudziem baltkrievu kultūras pārstāvjiem, taču dzejnieks nevarēja nepazīt Pazņaku vectēvu — abi bija baltkrievu nacionālās kustības pārstāvji Rietumbaltkrievijā.
Pazņaks bija ceļā uz sarkano diplomu, taču pirms diplomdarba aizstāvēšanas un noslēguma eksāmeniem viņš tika atskaitīts otro reizi par to, ka norāva sienas avīzi krievu valodā. Vēlāk institūta rektors Maksima Tanka spiediena rezultātā atzina, ka tas bijis KGB pavēle. 1968. gadā institūta vadība bija spiesta atļaut Pazņakam pabeigt savu diplomdarbu.
No 1969. līdz 1972. gadam viņš studēja BPSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas, mākslas vēstures un folkloras institūtā aspirantūrā. 1981. gadā viņš ieguva mākslas vēstures kandidāta grādu. Politisku iemeslu dēļ 1976. gadā viņš tika atskaitīts no BPSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas, mākslas zinātnes un folkloras institūta (oficiālais formulējums bija "štatu samazināšanas dēļ").
Politiskā karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopš 20. gadsimta 60. gadiem cīnījās par Minskas vēsturiskās vides saglabāšanu, kas tika iznīcināta sociālistiskās pilsētplānošanas procesā (vēsturisko ēku vietā tika celtas jaunas ēkas staļinisma ampīra stilā).
Vēlāk viņš sāka izdot Samizdatu. Lai to darītu, viņš lūdza draugam nopirkt rakstāmmašīnu KGB kontrolētā komisijas veikalā, kur tās tika pārdotas, jo īsti nevēlējās tur parādīties.
Pazņaks bija viens no pirmajiem, kas atklāja Kuropatu kapu vietu sabiedrībai.
1988. gada 19. oktobrī pēc Zjanona Pazņaka iniciatīvas "Baltkrievijas martirologa" sanāksmē tika izveidota Baltkrievijas tautas frontes (BTF) organizācijas komiteja.
Pirms emigrācijas piedalījās neatkarīgās Baltkrievijas politikā. 1994. gada prezidenta vēlēšanās Zjanons Pazņaks saņēma 12,82 % balsu, zaudējot Aleksandram Lukašenko (44,82 %) un Vjačeslavam Kebičam (17,33 %). Vislielāko atbalstu saņēma Grodņas apgabalā — 21,2 %, Minskas apgabalā — 15,3 % (Minskā — 21 %) un Brestas apgabalā — 11,7 %. 1995. gada 11. un 12. aprīlī Zjanons Pazņaks kopā ar 18 citiem BTF opozīcijas deputātiem uzsāka bada streiku, protestējot pret prezidenta Lukašenko ierosināto referendumu par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu un Baltkrievijas simbolikas maiņu (baltsarkans-balts karogs un ģerbonis "Pahoņa"). Bada streikotāji palika parlamenta ēkā arī pēc darba dienas beigām. Bet naktī tika ievesti OMON un prezidenta apsardze. Viņi piespiedu kārtā izveda deputātus no ēkas un nežēlīgi piekāva viņus. Naktī parlamentārieši nekavējoties reģistrēja notikušo sišanu un vērsās Ģenerālprokuratūrā. Taču deputāti pat nenosodīja savu kolēģu piekaušanu, bet tā vietā nolēma visus Lukašenko ierosinātos jautājumus nodot referendumam.[1][2]
1996. gadā darba kārtībā nonāca jautājums par integrāciju. Toreiz šķita, ka Baltkrievija varētu kļūt par Krievijas sastāvdaļu. Tāpēc baumas par savienības līguma parakstīšanu un reālie draudi zaudēt neatkarību izvilināja ielās tūkstošiem jauniešu, kuri iepriekš nebija piedalījušies demonstrācijās. Vairāki mītiņi iegāja vēsturē kā "Minskas pavasaris", kura virzītājspēks bija BTF. Viņi sasniedza savu mērķi — Baltkrievija netika pievienota Krievijai, bet Pazņaks bija spiests pamest valsti.[3]
Uzskati
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pazņaks sistemātiski kritizē daudzus Baltkrievijas opozīcijas pārstāvjus, apsūdzot viņus saistībās ar KGB. Viņš ir pārliecināts, ka ar Krievijas un Briseles dotācijām nav iespējams panākt demokrātiju Baltkrievijā.
Pazņaks uzskata, ka Baltkrievijas pievienošanās Krievijai būtu liela ģeopolitiska katastrofa, kas varētu novest pie kara, jo vēsturiski, ja divām antagonistiskām valstīm (piemēram, Krievijai un Polijai) ir kopīgas robežas, tas ievērojami palielina kara risku.[4]
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vectēvs Jans Pazņaks (1887 vai 1895 — ?) — baltkrievu sabiedriskais un kultūras aktīvists, publicists un politiķis. 1939. gada septembrī-oktobrī tika arestēts NKVD, nāves apstākļi un datums nav zināmi.
Tēvs Staņislavs Pazņaks (1922—1944) gāja bojā kara laikā 1944. gada decembrī.
Māte Anna Pazņaka (1922—2012), nomira Baltkrievijā 2012. gada aprīlī, dažas dienas pirms 90 gadu jubilejas.
Sieva — Gaļina Pazņaka (Vaščenko), bijusī Minskas pilsētas domes deputāte. Dzīvo Varšavā.
Adoptētā meita Nadežda.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Избиение депутатов парламента и референдум о смене госсимволики: каким был 1995 год в истории Беларуси». Зеркало (krievu). 2021-12-12. Skatīts: 2023-04-17.
- ↑ «Во что Лукашенко за четверть века превратил Беларусь – DW – 10.07.2019». dw.com (krievu). Skatīts: 2023-04-17.
- ↑ «Отстоял для Беларуси независимость, но растерял популярность. Рассказываем о Зеноне Позняке и его роли в истории страны». Зеркало (krievu). 2022-06-02. Skatīts: 2023-04-17.
- ↑ 🔥🔥🔥 Зенон Позняк: Тихановская, освобождение Беларуси, агенты Кремля / Стрим. Интервью. Atjaunināts: 2023-04-17
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zjanons Pazņaks.
