Franss Emils Sillanpē

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Franss Emils Sillanpē
Frans Emil Sillanpää
Franss Emils Sillanpē
Personīgā informācija
Dzimis 1888. gada 16. septembrī
Valsts karogs: Krievija Hemēnkiro, Somijas lielhercogiste, Krievijas impērija (tagad Karogs: Somija Somija)
Miris 1964. gada 3. jūnijā (75 gadi)
Valsts karogs: Somija Helsinki, Somija
Literārā darbība
Nodarbošanās Rakstnieks
Žanri proza
Slavenākie darbi "Tikumīga nabadzība" (Hurskas kurjuus, 1919)

"Jaunava Silja" (Nuorena nukkunut, 1931)

Apbalvojumi Nobela prēmija literatūrā (1939)

Franss Emils Sillanpē (somu: Frans Emil Sillanpää; dzimis 1888. gada 16. septembrī, miris 1964. gada 3. jūnijā) bija somu rakstnieks, kurš saņēma Nobela prēmiju literatūrā 1939. gadā. Viņa darbi pieder pie psiholoģiskā reālisma žanra. Sillanpē atveidoja cilvēku kā mazu, bet neatņemamu daļu no Visuma. Viņa personāži — pa lielākai daļai lauku ļaudis — dzīvo vienoti ar zemi un saules enerģiju, pakļaujoties savam liktenim ar rāmu vienaldzību.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franss Emils Sillanpē dzimis zemnieku ģimenē Hemēnkiro (Hämeenkyrö) pašvaldības (Kierikkala) ciemā Somijas dienvidrietumos[1]. Viņa tēvs Franss Henriks Koskinens bija lauku strādnieks, bet māte Lovīsa Vilhelmīna Mēkelā — kalpone. Neskatoties uz trūcīgu situāciju, ģimene ietaupīja naudu, lai nosūtītu dēlu Tamperes ģimnāzijā. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1908. gadā Franss Emils iestājās Helsinku Universitātē studēt medicīnu.

Šajā periodā Sillanpē pieņēma tā sauktās Jaunās Somijas kustības idejas. Universitātē viņš iepazinās ar Augusta Strindberga, Osvalda Špenglera un Tolstoja darbiem, Ernesta Hekela bioloģisko teoriju, simbolista Morisa Meterlinka dzeju un norvēģa Knuta Hamsuna rakstiem[2].

1913.gadā Sillanpē pameta studijas un atgriezās mājās, lai veltītu sevi lauksaimniecībai un rakstīšanai, un pat kādu laiku plānoja kļūt par žurnālistu. 1914.gadā viņš apceļoja Zviedriju un Dāniju, sadarbojoties ar laikrakstu Uusi Suometar. 1916.gadā iznāk viņa pirmais romāns "Dzīve un saule" (Elama ja Aurinko), kam gadu vēlāk sekoja "Cilvēkbērni dzīves virpulī" (Ihmislapsia elämän saatossa) — īso stāstu krājums, kurā centrālais tēls ir pieticīgas izcelsmes students.

Somijas pilsoņu karš ir Sillanpē pirmā nozīmīga darba "Tikumīga nabadzība" (Hurskas kurjuus, 1919) pamatā, kas atspoguļo rakstnieka ambivalentu viedokli par kara notikumiem — kaut gan viņš bija atbalstījis Balto armiju, viņš apzinājās, ka uzvara izraisīs nepamatotu vardarbību. Romāna galvenais varonis — trūcīgs pusgraudnieks Juha Toivola — tiek notiesāts par slepkavību, kurā viņš nav vainīgs[2]. Nabadzības filozofijas tēma ir viena no Sillanpē daiļrades pamatlīnijām, kas šajā darbā arī attīstīta, atsaucoties uz tajā pašā laikā iztulkoto uz somu valodu Meterlinka "Pazemīgo dārgumu" (Le trésor des humbles)[3].

1931.gadā tiek publicēts viens no pazīstamākajiem Sillanpē darbiem, romāns "Jaunava Silja" - citos tulkojumos "Kalpone Silja"[4] - (Nuorena nukkunut, 1931), kura literārā vērtība tiek pielīdzināja T.Manna "Budenbrokiem" un Džona Golsvertija "Forsaitu teikai"[3]. Tam seko 1932. gadā "Vīrieša ceļš" (Miehen tie) un 1934.gadā "Cilvēki vasaras naktī" (Ihmiset suviyössä) — īss romāns par to, kā notikumu virkne sasaista kādas cilvēku grupas likteņus vasaras brīvdienas laikā. Šo triju grāmatu tulkojums uz vairākām valodām atnesa rakstniekam starptautisku atzinību un nostādīja viņu kā reālu kandidātu uz Nobela prēmiju.

Sākoties Otram pasaules karam, Sillanpē publicēja Somijas Sociāldemokrātiskās partijas laikrakstā savu "Ziemassvētku vēstuli diktatoriem" — Hitleram, Staļinam un Musolīni - 1938.gadā. Šī raksta vācu tulkojums tika izņemts no pārdošanas. Ziemas kara sākumā Sillanpē sacerēja vārdus Aimo Mustonena maršam, kas ieguva lielu atzinību.

Zviedru valodā tulkotu stāstu izlase "Ceļojums uz Kvarnbēkenu" (Färden till Kvarnbäcken), atkal piesaistīja pie Sillanpē Nobela komitejas interesi un 1939.gadā, balsošanā, viņa vārds izvirzījās pa priekšu Hermanim Hese un Johanam Hīzingam. Lai saņemtu balvu, kā arī savākt naudu humanitāriem nolūkiem, rakstnieks devās uz Zviedriju un palika tur gandrīz līdz kara beigām.

Viņa veselība ievērojami pasliktinājās sakarā ar alkoholismu un nervu sabrukumu, 1941-1943. viņš tika hospitalizēts piespiedu kārtā. No slimnīcas atgriezies, novecojis Sillanpē, atstāja no cita laikmeta ieradušās personāža iespaidu. Nākamajos gados viņa uzstāšanās radio, atmiņas un sprediķi kas kļuva par nemainīgu tradīciju Ziemassvētku vakarā, atnesa "vectēvam Sillanpē" (Grandpa Sillanpää) daudz lielāku popularitāti tautā nekā viņa literatūras sasniegumi. Turpretim Nobela prēmijas vēsturē viņš tiek uzskatīts par vienu no tās visvairāk aizmirstajiem laureātiem[3].

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.helsinki.fi/museologia/kirjamatka/hameenkyro.html
  2. 2,0 2,1 Frans Emil Sillanpää (1888-1964). books and writers. Atjaunināts: 2012. gada 8. jūnijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 Сто замечательных финнов. Франс Эмиль Силланпяя (1888-1964). Электронная версия Национальной биографии Финляндии на русском языке. Atjaunināts: 2014. gada 10. jūnijā.
  4. https://burtkoki.wordpress.com/tag/gimenes-saga/page/2/


Apbalvojumi
Priekštecis:
Pērla Baka
Nobela prēmija literatūrā
1939
Pēctecis:
Johaness Vilhelms Jensens