Somijas pilsoņu karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Somijas pilsoņu karš
Segerparad i Helsingfors.jpg
Balto uzvaras parāde 1918. gada 16. maijā Helsinkos
Datums 1918. gada 27. janvāris — 1918. gada 15. maijs
Vieta Somija
Iznākums Somijas Senāta uzvara

Krievijas militāro spēku izvākšana
Vācijas hegemonija līdz 1918. gada 11. novembrim

Karotāji
Baltā Somija

Valsts karogs: Vācija Vācijas impērija

Valsts karogs: Zviedrija Zviedru brīvprātīgie
Valsts karogs: Igaunija Igauņu brīvprātīgie
Valsts karogs: Polija Poļu leģions

Sarkanā Somija

Valsts karogs: Krievija Padomju Krievija

Komandieri
Karls Gustavs Mannerheims

Ernsts Linders
Karls Vilkama
Valsts karogs: Vācija Rīdigers fon der Golcs

Ali Āltonens

Ēro Hāpalainens
Eino Rahja
Adolfs Taimi
Everts Eloranta
Kullervo Manners
Valsts karogs: Krievija Mihails Svečņikovs

Spēki
80 000—90 000 somi
13 000 vācieši
500—1000 zviedru brīvprātīgie[1]
1737 poļi[2]
80 000—90 000 somi
7000—10 000 kareivji no bijušās Krievijas impērijas armijas[1]
Upuri
Baltie

3414 miruši kaujās
1400–1650 sodīti ar nāvi
46 pazuduši
4 miruši nometnēs
Vācieši
450—500 miruši kaujās[3]
Pavisam
5300—5600

Sarkanie

5199 miruši kaujās
7000–1000 sodīti ar nāvi
2000 pazuduši
11 000—13 500 miruši nometnēs
Krievi
700—900 miruši kaujās
1500 sodīti ar nāvi[3]
Pavisam
27 400—33 100

Somijas pilsoņu karš (somu: Suomen sisällissota) bija pilsoņu karš 1918. gada 27. janvārī — 15. maijā par varu Somijā pēc neatkarības deklarācijas 1917. gada 6. decembrī un risinājās starp Tautas pilnvaroto padomes spēkiem ar sociāldemokrātiskās partijas kreiso spārnu priekšgalā, sauktiem par "Sarkanajiem", un ne sociālistu, konservatīvo vadītā Senāta spēkiem, sauktiem par "Baltajiem".

Sarkanos, pārsvarā rūpnīcu un lauku strādniekus, atbalstīja Padomju Krievija. Baltie, pārsvarā zemnieki, vidusšķira un augstākā sabiedrība, saņēma militāro palīdzību no Vācijas impērijas. Sarkanie bāzējās Somijas dienvidos rūpnieciskajos centros, kamēr Baltie kontrolēja mazāk apdzīvoto centrālo daļu un ziemeļus.

Baltie karā uzvarēja. Bojā gāja aptuveni 37 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija sarkano piekritēji.

Priekšvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1809. gada Somija atradās Krievijas impērijas sastāvā kā Somijas lielhercogiste un baudīja autonomiju iekšējās lietās. 1899. gadā imperators Nikolajs II sāka ierobežot Somijas autonomiju, tika uzsākta rusifikācija. Tas somos izraisīja separātiskas tieksmes. Aktivizējās arī revolucionāras un anarhistiskas grupas. 1899. gadā dibināta Somijas strādnieku partija (kopš 1903. gada — Somijas sociāldemokrātiskā partija). Pēc 1905. gada revolūcijas 1906. gadā imperators atļāva sasaukt Somijas parlamentu.

Pirmā pasaules kara laikā Vācija Krieviju uzskatīja par vietu, kur varētu iegūt vitāli svarīgus produktus militārajām un valsts vajadzībām. Tā kā Vācijai bija jākaro divās frontēs, tā centās salauzt Krieviju, finansējot revolucionārus (piemēram, boļševikus) un separātistu grupas (piemēram, somu aktīvistus). Ja Vācijai izdotos kontrolēt Somijas teritoriju, tās armija varētu ieiet Petrogradā un iespiesties ziemeļaustrumos līdz pat Kolas pussalai, kura ir bagāta ar minerāliem. 1915. gada janvārī tika izveidota 200 vīru vienība no somu brīvprātīgajiem, kuri uzskatīja Vāciju par vienīgo cerību iegūt Somijai neatkarību no Krievijas. Karavīru apmācība sākās 25. februārī, un līdz 1915. gada rudenim somu jēgeru (somu: Jääkärit) skaits sasniedza gandrīz 2000.

1916. gada parlamenta vēlēšanās sociāldemokrāti ieguva vairākumu. Pēc Krievijas Februāra revolūcijas 1917. gada martā sociāldemokrāta Oskari Tokoi vadībā tika izveidots jauns Senāts (ministru kabinets), kurā iekļāva gan sociālistu gan citu partiju pārstāvjus. Praktiski Senāts nespēja kontrolēt situāciju Somijā, jo impērijas kārtības institūcijas nedarbojās, un reāli politiskais spēks pārvietojās uz ielām, strādniekiem un karavīriem rīkojot masu mītiņus. Ieilgušais karš bija izraisījis bezdarbu un augstu inflāciju. Krievijas sociāldemokrātiskā (boļševiku) partija veicināja padomju izveidošanos arī Somijā. Armijas, flotes un strādnieku izpildkomitejas priekšsēdētājs Somijā no 1917. gada vidus bija latviešu boļševiks Ivars Smilga. 1917. gada 1. un 2. oktobrī notika parlamenta vēlēšanās, kurās sociāldemokrāti palika mazākumā. Tas radikalizēja strādnieku kustību un samazināja atbalstu parlamentārās cīņas metodēm.

1917. gada rudenī varas vakuuma apstākļos sāka veidoties vietējā zemessardze (civilā gvarde), kuru veidoja konservatīvie akadēmiķi, rūpnieki, zemju īpašnieki un aktīvisti. Pirmie somu jēgeri Somijā ieradās jau 31. oktobrī, atvedot līdzi lielu daudzumu ieroču. Arī strādnieki sāka apbruņoties, veidojot Strādnieku gvardes (Sarkanās gvardes) vienības. 1. novembrī sociāldemokrāti izvirzīja bezkompromisa programmu "Mēs pieprasām", kurā tika prasīts anulēt parlamenta vēlēšanu rezultātus un izformēt civilo gvardi. Oktobra revolūcijas rezultātā 1917. gada 7. novembrī Krievijā pie varas nāca kreisi noskaņotie boļševiki. Kad programma "Mēs pieprasām" netika uzklausīta, sociālisti 14.—19. novembrī sāka vispārējo streiku. Savukārt Somijas jaunievēlētais parlaments pirmoreiz sanāca 15. novembrī. Sociāldemokrāti sasauca ārkārtas sapulci 25.—27. novembrī, kurā parlamentārās cīņas metodes piekritēji guva virsroku pār revolūcijas piekritējiem. Sociāldemokrāti turpināja piedalīties parlamenta darbā, bet mazākuma kreisais spārns vēlāk atdalījās un gatavojās bruņotai cīņai savu mērķu sasniegšanai (pēc kara 1918. gada augustā Padomju Krievijā uz tā pamata tika dibināta Somijas komunistiskā partija). 27. novembrī izveidots Senāts ar konservatīvi noskaņoto Pēru Ēvindu Svīnhūvudu vadībā.

1917. gada 6. decembrī Somijas parlaments pasludināja valsts neatkarību. Pa to laiku vācu armija, izmantojot boļševiku paziņojumus par nevēlēšanos karot, bija sākusi uzbrukumu Austrumu frontē, vēloties ieņemt pēc iespējas vairāk teritorijas Krievijā. Uzbrukumu Petrogradai padomju spēkiem izdevās apturēt, un sākās miera sarunas. Bažījoties par to, ka vācu uzbrukums varētu atsākties, Ļeņins nolēma dot pašnoteikšanās tiesības perifērijas tautām, lai koncentrētu spēkus uz padomju republikas izdzīvošanu. Somijas neatkarību Krievijas boļševiku valdība atzina 1918. gada 4. janvārī. Drīz pēc tam arī citas valstis to atzina par neatkarīgu valsti. Par pirmo Padomju Krievijas pilnvaroto pārstāvi Somijā tika iecelts Ivars Smilga, kas vēlāk aktīvi iesaistījās pilsoņu kara organizēšanā.

Saspīlējums starp sarkanajiem un baltajiem pieauga. Lielākās lokālas sadursmes notika 9.—21. janvārī Somijas dienvidos un dienvidaustrumos. 12. janvārī parlaments pilnvaroja Svīnhūvuda Senātu ieviest valstī kārtību. 15. janvārī bijušais Krievijas impērijas ģenerālis Karls Gustavs Mannerheims tika iecelts par Balto gvardu virspavēlnieku, un 25. janvārī Baltie gvardi tika pārdēvēti par Somijas balto armiju. Armijas štābs tika izveidots Vāsā. Āltonena vadītie Sarkanie gvardi kontrolēja Somijas dienvidu rajonus.

Karadarbības sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējā frontes līnija februāra sākumā. Sarkano kontrolētā teritorija iekrāsota sarkana, bet Balto — zila

Lai iegūtu ieročus un neitralizētu lielākās krievu armijas bāzes, baltie Somijas rietumos un austrumos 21.—23. janvārī atbruņoja Krievijas garnizonus, kuri neizrādīja pretestību. Lai arī Padomju Krievija oficiāli atzina Somijas neatkarību, tā slepeni mudināja Somijas sarkanos sākt sacelšanos. Padomju Krievija nevarēja atklāti iesaistīt krievu militāros spēkus, jo tas varētu provocēt uzbrukumam Vāciju Austrumu frontē laikā, kad notika miera sarunas. Ļeņins 13. janvārī Āltonenam apsolīja militāru atbalstu, un 23. janvārī uz Somiju tika nosūtīti ar ieročiem piekrauti vilcieni, kurus pavadīja Sarkanie gvardi. Baltie gvardi 27. janvārī mēģināja pārtvert vilcienus pie Viborgas. Bojā gāja 20—30 karotāji.

26. janvārī Sarkanie nolēma sākt revolūciju. Strādnieku gvardes vienības tika apvienotas kā Sarkanā gvarde. 27. janvārī 23:00 Helsinku strādnieku nama, kurā bija izvietojies Sarkano štābs, tornī tika iedegta sarkana laterna, simbolizējot valsts apvērsuma sākumu. Pirmajā vakarā Sarkanajiem izdevās ieņemt tikai dzelzceļa staciju. Pilsēta viņu kontrolē nonāca nākamajā dienā. Senatoriem izdevās aizbēgt. Arī citās lielākajās Dienvidsomijas pilsētās Sarkanie pārņēma varu. 28. janvārī ar Kullervo Manneru priekšgalā izveidota Tautas pilnvaroto padome, kas sevi pasludināja par valsts revolucionāro valdību.

28. janvāra rītā Baltie veica lielu operāciju Ostrobotnijā, atbruņojot Sarkano atbalsta bāzi. Senāts pārcēlās uz Vāsu, kuru nevarēja sasniegt Sarkano flote, un tā tika iesaukta par Vāsas Senātu. Pašam Svīnhūvudam Vāsā izdevās ierasties tikai martā.

Stabilizācija frontē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāvoklis frontē līdz uzbrukumam Tamperei marta beigās

Februārī karš ieguva pozīciju raksturu. Vienlaidu frontes līnijas nebija, bet atsevišķas Sarkano un Balto vienības stāvēja viena otrai pretī pie apdzīvotām vietām un uz lielākajiem ceļiem. Nosacīta fronte izveidojās līnijā PoriIkālinenaKuruVilpulaLenkipohjaPadasjokiHeinolaMentiharjuSavitaipaleLapēnrantaAntreaRautu. Tā gandrīz nemainījās līdz marta vidum. Abām pusēm aizmugurē palika pretošanās centi, kuri tika likvidēti līdz februāra beigām. Balto aizmugurē tādi bija Oulu, Tornio, Kemi, Rāhe, Kuopio un Varkausa. Sarkano aizmugurē — Ūsikaupunki, SiuntioKirkonummi un Porvo.

Karotāju skaits katrā pusē bija no 50 000 līdz 90 000. Ja Sarkanajiem gandrīz visi bija brīvprātīgie, tad Baltajiem brīvprātīgie bija tikai 11 000 — 15 000. Pārējie Balto formējumos iesaukti pēc tam, kad 18. februārī tika izsludināta vispārējā karaklausība. Pēc Brestļitovskas miera sarunu sākšanās somu jēgeri atvaļinājās no Vācijas impērijas armijas un gatavojās doties mājup, lai turpinātu cīņas Somijā. 25. februārī Vāsas ostā no Liepājas atgriezās 950 jēgeru, kas gandrīz visi iestājās Somijas valdības armijā. Bijušais Somu jēgeru bataljona komandieris Eduards Ausfelds kļuva par Somijas armijas pulkvedi.

Karadarbība notika galvenokārt gar dzelzceļa līnijām, kas bija svarīgas karavīru un materiālu transportēšanai. Viens no svarīgākajiem mērķiem abām pusēm bija transporta mezgls Hāpameki, uz ziemeļiem no Tamperes, kuru Baltie ieņēma janvāra beigās. Karēlijas zemesšaurumā Baltie centās ieņemt dzelzceļu, kas Viborgu savienoja ar Petrogradu. Citi svarīgi dzelzceļa mezgli bija Kouvola, Rīhimeki, Tampere un Toijala.

1. martā starp Somijas Sociālistisko Strādnieku Republiku un Padomju Krieviju noslēgts miera līgums. Sarkanie somi nevēlējās ciešu aliansi ar boļševikiem, jo vairākos jautājumos to uzskati atšķīrās. Lai atrisinātu robežstrīdus, tika nolemts apmainīties ar teritorijām: artilērijas bāze Ino Karēlijas zemesšaurumā tika atdota Krievijai, pretī saņemot Petsamo ziemeļos ar izeju pie jūras.

3. martā starp Vāciju un Padomju Krieviju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kas cita starpā paredzēja bijušās Krievijas impērijas karaspēka izvešanu no Somijas (aptuveni 30 000 vīru). Līdz marta beigām Krievijas armija lielākoties bija izvesta. Somijā Sarkano pusē karoja 7000 — 10 000 brīvprātīgo krievu karavīru (gan tie, kas atradās Somijā agrāk, gan tie, kas ieradās no Petrogradas Sarkanajiem palīgā).

Kauja par Tamperi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbības rezultātā sagrautās Tamperes ēkas.

Februārī Mannerheims nolēma Balto galveno uzbrukumu vērst Tamperei. 16. martā sākās uzbrukums Lengelmeki, 65 km uz ziemeļaustrumiem no Tamperes. Tajā pašā laikā Baltie pievilka spēkus Tamperes ziemeļos un ziemeļrietumos. Kaujā par Tamperi piedalījās aptuveni 16 000 Balto un 14 000 Sarkano. Galvenais pilsētas aizsardzības organizators bija Hugo Salmela, kurš gāja bojā 28. martā. Lai arī daudzas Sarkano vienības neizturēja uzbrukumu un dažas panikā atkāpās, tomēr daļa vienību drosmīgi cīnījās, tādējādi Balto virzīšanās uz priekšu bija lēna.

24. martā ieņemta Kangasala un Lempēle (Tamperei no austrumiem un dienvidiem). 25. martā ieņemta Siuro (Nokias tuvumā) un Ilejervi (Tamperei no rietumiem), tādējādi pilnībā ielencot Tamperi.

28. martā sākās pilsētas ieņemšana. Cīņas bija nežēlīgas, un dažās Balto vienībās tika zaudēti 50 % karotāju. Uzbrukums bija sācies Zaļajā ceturtdienā, bet no 29. marta līdz 2. aprīlim cīņas pierima. Pēdējais kaujas posms sākās 3. aprīlī 02:30. Pēc artilērijas apšaudes sākās Balto uzbrukums. Līdz vakaram tika ieņemta pilsētas austrumdaļa līdz Tammerkoski upei. Sarkano mēģinājums pārraut aplenkumu no ārpuses gar Helsinku—Tamperes dzelzceļa līniju bija neveiksmīgs. Pilsētas rietumdaļas, kura bija nopietnāk aizsargāta, ieņemšana pabeigta starp 4. un 5. aprīli. Dažiem simtiem Sarkano izdevās izrauties no aplenkuma. Sarkangvardi padevās 6. aprīlī.

Baltie kaujā par Tamperi zaudēja 700—900 vīru, tai skaitā 50 jēgeru. Sarkanie zaudēja 1000—1500 karotāju. Tika sagūstīti aptuveni 11 000 — 12 000 sarkangvardu. Ar Tamperes ieņemšanu Sarkanie bija morāli salauzti un lēnām atkāpās uz austrumiem.

Vācijas intervence[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu Baltijas jūras divīzijas vadība Somijā 1918. gada aprīlī ar ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu centrā.

Somijas nacionālisti jau kopš 1917. gada rudens aicināja Vāciju palīdzēt atbrīvoties no Krievijas hegemonijas. Vācija kavējās ar bruņotu spēku nosūtīšanu uz Somiju, jo tā risināja pamiera sarunas ar Padomju Krieviju, lai koncentrētos uz Rietumu fronti. Kad 10. februārī boļševiki noraidīja Vācijas priekšlikumus, Vācija manīja savu nostāju. 14. februārī Somijas Senāta pārstāvji Berlīnē oficiāli lūdza Vācijai palīdzību, un Vācijas impērijas militārā padome nolēma sūtīt karaspēku uz Somiju.

18. februārī Vācija sāka uzbrukumu Austrumu frontē. Krievijas karaspēks strauji atkāpās, un Padomju Krievija bija spiesta noslēgt Brestļitovskas miera līgumu. Saskaņā ar līgumu Ukraina, Polija, Baltija un Somija nokļuva Vācijas ietekmes sfērā. Iesaistīšanās Somijas pilsoņu karā Vācijai ļautu piekļūt Krievijas ziemeļrietumiem, tādēļ 8. martā Lielbritānija Murmanskā izsēdināja bruņotās vienības, lai to nepieļautu.

5. martā Vācijas jūras eskadra izcēlās Olandu salās. Līdz kontinentālajai Somijai kuģi netika, jo jūru klāja biezs ledus.

7. martā Berlīnē noslēgts miera līgums starp Somiju un Vācijas impēriju (tas Helsinkos ratificēts 1918. gada 11. jūnijā). No Somijas puses to parakstīja Edvards Jelts un Rafaels Ēriks, no Vācijas puses — kanclers Georgs fon Fertlings.[4]

3. aprīlī Hanko pussalā, 127 km uz rietumiem no Helsinkiem, izcēlās 10 000 vīru liela Baltijas jūras divīzija (Ostsee-Division) Rīdigera fon der Golca vadībā. Tā devās uz ziemeļiem un Helsinkiem, pa ceļam iesaistoties nelielās sadursmēs ar Sarkanajiem gvardiem.

Kauja par Helsinkiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. aprīlī neveiksmīgi beidzās miera sarunas starp vācu spēkiem un Sarkano gvardi. 12. aprīļa rītā 2000—3000 vācu brigāde fon Čirska vadībā no ziemeļrietumiem sāka uzbrukumu Helsinkiem, virzoties gar Helsinku—Turku dzelzceļa līniju. Pilsētu jau bija pametusi Sarkano vadība un Krievijas jūras flotes kuģi, bet bija palikušas daudzas Sarkanās gvardes vienības (aptuveni 8000—9000 vīru). Vācu jūras eskadra Meurer bloķēja ostu, apšaudīja pilsētas dienvidu daļu un izsēdināja desantu Katajanokā. Vislielākā pretestība bija Strādnieku namā, dzelzceļa stacijā, Sarkano štābā Smolna, Senāta universitātes rajonā un bijušajos Krievijas armijas garnizonos. Vietējie Helsinku Baltie gvardi, kuri kara laikā bija slēpušies, pievienojās kaujā par pilsētu. Līdz 12. aprīļa vakaram lielākā daļa pilsētas dienviddaļas un visa rietumu daļa bija vāciešu kontrolē. 13. aprīlī vācu spēki ieņēma tirgus laukumu, Smolna, Prezidenta pili un Senāta—Ritarihuone rajonu. Kaujā iesaistījās arī 2000—3000 lielā Volfa brigāde, kas no ziemeļiem devās uz Helsinku austrumdaļu. Vācu artilērija sagrāva Strādnieku namu, kas ar sarkano laternu bija kļuvis par somu revolūcijas simbolu. 13. aprīļa dienas vidū pilsētas austrumdaļa bija ieņemta. Neliela šaudīšanās notika līdz vakaram, bet Sarkano snaiperi turpināja aktivitāti vēl vairākas dienas. Kaujā krita 100—200 vācu karavīru, 300 sarkangvardu un 20 baltgvardu. Aptuveni 8000 Sarkano tika sagūstīti. Atzīmējot pilsētas atbrīvošanu, 14. aprīlī vācu spēki sarīkoja militāro parādi.

Vācu spēku tālākā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. aprīlī krastā, 87 km uz austrumiem no Helsinkiem, izcēlās 3000 vīru vienība Oto fon Brandenšteina vadībā un ieņēma Lovīsu. 18. aprīlī pēc smagām kaujām Brandenšteina brigāde ieņēma Lahti. Nākamajā dienā tā sastapās ar Balto somu Rietumu armiju, tādējādi pārraujot Sarkano gvardu teritoriju divās daļās. Brigāde tika pievienota Baltijas jūras divīzijai.

Savukārt Golca spēki 18. aprīlī sāka virzīties tālāk ziemeļu virzienā uz Rīhimeki. No 21. līdz 22. aprīlim tie ieņēma Hivinkē un Rīhimeki. Ciešot lielus zaudējumus, pirmoreiz sastopoties ar Sarkano frontes daļām, 26. aprīlī Golca spēki ieņēma Hemēnlinnu. Nākamajā dienā tie sastapās ar Balto somu Rietumu armiju.

Ielenkti no visām pusēm, Sarkanie centās izlauzties uz austrumiem. No ziemeļiem tos spieda Baltie gvardi, Golca divīzija nodrošināja rietumu un dienvidu pusi, bet Brandenšteina brigāde — austrumus. 2. maijā ielenktais Sarkano spēku rietumu grupējums padevās.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Arimo 1991, Manninen 1993, pp. 96–177, Upton 1981, p. 107
  2. Westerlund 2004c, pp. 233–236, Muilu 2010, pp. 87–90
  3. 3,0 3,1 Manninen 1992–1993, Paavolainen 1966, Upton 1981, pp. 191, 453, Westerlund 2004a
  4. [http://www.histdoc.net/history/153_1C.html Treaty of Peace between Finland and Germany

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Angliski[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Alapuro, Risto (1988), State and Revolution in Finland. University of California Press, Berkeley, ISBN 0-520-05813-5.
  • Hämäläinen, Pekka (1974), Revolution, Civil War, and Ethnic Relations: The Case of Finland. Journal of Baltic Studies, Vol. 5 Issue 2, pp 117–125.
  • Jussila, Osmo; Hentilä, Seppo; Nevakivi, Jukka (1999), From Grand Duchy to a Modern State: A Political History of Finland since 1809, C. Hurst & Co., ISBN 1-85065-528-6.
  • Jutikkala, Eino; Pirinen, Kauko (2003), A History of Finland, WSOY, ISBN 951-0-27911-0.
  • Kirby, David (2006), A Concise History of Finland, Cambridge University Press, ISBN 0-521-83225-X.
  • Upton, Anthony F. (1973), The Communist Parties of Scandinavia and Finland. Weidenfeld & Nicolson, London. ISBN 0-297-99542-1.
  • Upton, Anthony F. (1980b), The Finnish Revolution 1917–1918. University of Minnesota Press, Minnesota, ISBN 0-8166-0905-5.

Somiski[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ahto, Sampo (1993), Sotaretkillä. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, II Taistelu vallasta, pp. 180–445. ISBN 951-37-0728-8.
  • Alapuro, Risto (1992), Valta ja valtio – miksi vallasta tuli ongelma 1900-luvun vaihteessa. In: Haapala, P. (ed.): Talous, valta ja valtio. Tutkimuksia 1800-luvun Suomesta, pp. 251–267, ISBN 951-9066-53-5.
  • Apunen, Osmo (1987), Rajamaasta tasavallaksi. In: Blomstedt, Y. (ed.) Suomen historia 6, Sortokaudet ja itsenäistyminen, pp. 47–404. WSOY. ISBN 951-35-2495-7.
  • Arimo, Reino (1991), Saksalaisten sotilaallinen toiminta Suomessa 1918, Pohjois-Suomen Historiallinen Yhdistys, ISBN 951-96174-4-2.
  • Aunesluoma, Juhana; Häikiö, Martti (1995), Suomen vapaussota 1918. Kartasto ja tutkimusopas, W. Soderstrom, ISBN 951-0-20174-X.
  • Eerola, Jari; Eerola, Jouni (1998), Henkilötappiot Suomen sisällissodassa 1918, W. Soderstrom, ISBN 952-91-0001-9.
  • Eerola, Jouni (2010), Punaisen Suomen panssarijunat. In: Perko, T. (ed.) Sotahistoriallinen Aikakauskirja 29, pp. 123-165, ISSN 0357-816-X.
  • Enckell, Carl (1956), Poliittiset muistelmani I.
  • Engman, Max (2009), Pitkät jäähyväiset. Suomi Ruotsin ja Venäjän välissä vuoden 1809 jälkeen. ISBN 978-951-0-34880-2.
  • Haapala, Pertti (1986), Tehtaan valossa. Teollistuminen ja työväestön muodostuminen Tampereella 1820–1920, ISBN 951-9254-75-7.
  • Haapala, Pertti (1992), Työväenluokan synty. In: Haapala, P. (ed.): Talous, valta ja valtio. Tutkimuksia 1800-luvun Suomesta, pp. 227–249. ISBN 951-9066-53-5.
  • Haapala, Pertti (1993), Luokkasota, Historiallinen Aikakauskirja 2/1993
  • Haapala, Pertti (1995), Kun yhteiskunta hajosi, Suomi 1914–1920, ISBN 951-37-1532-9.
  • Haapala, Pertti (2008), Monta totuutta. In: Hoppu, T. et al. (eds.): Tampere 1918, pp. 255–261. ISBN 978-951-609-369-0.
  • Haapala, Pertti (2009a), Yhteiskunnallinen kompromissi. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.) Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 395–404. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Haapala, Pertti (2009b), Kun kansankirkko hajosi. In: Huhta, I. (ed.) Sisällissota 1918 ja kirkko, pp. 17-23. ISBN 978-952-5031-55-3.
  • Hokkanen, Kari (1986), Kyösti Kallio I (1873–1929). Valtioneuvostonkanslia. WSOY. ISBN 951-0-13876-2.
  • Hoppu, Tuomas (2005), Historian unohtamat. Suomalaiset vapaaehtoiset Venäjän armeijassa I maailmansodassa 1914-1918. Suomen Kirjallisuuden Seura. ISBN 951-746-804-0.
  • Hoppu, Tuomas (2007), Tampereen taistelun tappiot 1918. In: Lappi, A. et al. (eds.) Sotahistoriallinen Aikakauskirja 26, pp. 8–35. ISSN-0357-816-X.
  • Hoppu, Tuomas (2008a), Venäläisten upseerien kohtalo. In: Hoppu, T. et al. (eds.): Tampere 1918, pp. 188–199. ISBN 978-951-609-369-0.
  • Hoppu, Tuomas (2008b), Tampere - sodan katkerin taistelu. In: Hoppu, T. et al. (eds.): Tampere 1918, pp. 96–161. ISBN 978-951-609-369-0.
  • Hoppu, Tuomas (2009a), Sisällissodan puhkeaminen. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 92–111. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Hoppu, Tuomas (2009b), Taistelevat osapuolet ja johtajat. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 112–143. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Hoppu, Tuomas (2009c), Valkoisten voitto. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 199–223. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Hoppu, Tuomas (2013), Vallatkaa Helsinki. Saksan hyökkäys punaiseen pääkaupunkiin 1918. ISBN 978-951-20-9130-0.
  • Huhta, Ilkka (ed.) (2009), Sisällissota 1918 ja kirkko, ISBN 978-952-5031-55-3.
  • Jussila, Osmo (2007), Suomen historian suuret myytit. WSOY. ISBN 978-951-0-33103-3.
  • Jutikkala, Eino (1995), Maaliskuun vallankumouksesta toukokuun paraatiin 1918. In: Aunesluoma, J. & Häikiö, M. (eds.) Suomen vapaussota 1918. Kartasto ja tutkimusopas, pp. 11–20. ISBN 951-0-20174-X.
  • Kalela, Jorma (2008a), Miten Suomi syntyi?. In: Pernaa, V. & Niemi, K. Mari (eds.): Suomalaisen yhteiskunnan poliittinen historia, pp. 15–30. ISBN 978-951-37-5321-4.
  • Kalela, Jorma (2008b), Yhteiskunnallinen kysymys ja porvarillinen reformismi. In: Pernaa, V. & Niemi, K. Mari (eds.): Suomalaisen yhteiskunnan poliittinen historia, pp. 31–44. ISBN 978-951-37-5321-4.
  • Kalela, Jorma (2008c), Suomi ja eurooppalainen vallankumousvaihe. In: Pernaa, V. & Niemi, K. Mari (eds.): Suomalaisen yhteiskunnan poliittinen historia, pp. 95–109. ISBN 978-951-37-5321-4.
  • Kekkonen, Jukka (1991), Laillisuuden haaksirikko, rikosoikeudenkäyttö Suomessa vuonna 1918. ISBN 951-640-547-9.
  • Keränen Jorma, Tiainen Jorma, Ahola Matti, Ahola Veikko, Frey Stina, Lempinen Jorma, Ojanen Eero, Paakkonen Jari, Talja Virpi & Väänänen Juha (1992), Suomen itsenäistymisen kronikka. Gummerus. ISBN 951-20-3800-5.
  • Ketola, Eino (1987), Kansalliseen kansanvaltaan. Suomen itsenäisyys, sosiaalidemokraatit ja Venäjän vallankumous 1917, ISBN 951-30-6728-9.
  • Kettunen, Pauli (1994), Suojelu, suoritus, subjekti. Työsuojelu teollistuvan Suomen yhteiskunnallisissa ajattelu- ja toimintatavoissa . Historiallisia tutkimuksia 189. Suomen historiallinen seura.
  • Klinge, Matti (1997), Keisarin Suomi. ISBN 951-50-0682-1.
  • Kolbe, Laura & Nyström, Samu (2008), Helsinki 1918. Pääkaupunki ja sota. ISBN 978-952-492-138-1.
  • Kuisma, Markku (2010), Sodasta syntynyt. Itsenäisen Suomen synty Sarajevon laukauksista Tarton rauhaan 1914-1920. ISBN 978-951-0-36340-9.
  • Lackman, Matti (2000), Suomen vai Saksan puolesta ? Jääkäreiden tuntematon historia, Otava, ISBN 951-1-16158-X.
  • Lackman, Matti (2009), Jääkäriliike. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 48–57. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Lappalainen, Jussi T. (1981), Punakaartin sota, I-II, ISBN 951-859-071-0, 951-859-072-9.
  • Linnanmäki, Eila (2005), Espanjantauti Suomessa. Influenssaepidemia 1918–1920, ISBN 951-746-716-8.
  • Manninen, Ohto (1993), Taistelevat osapuolet. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917–1920, II Taistelu vallasta, pp. 96-177, VAPK-kustannus, ISBN 951-37-0730-X.
  • Manninen, Ohto (1993), Vapaussota, Historiallinen Aikakauskirja 2/1993
  • Manninen, Ohto (1995), Vapaussota - osana suursotaa ja Venäjän imperiumin hajoamista. In: Aunesluoma, J. & Häikiö, M. (eds.) Suomen vapaussota 1918. Kartasto ja tutkimusopas, pp. 21–32. ISBN 951-0-20174-X.
  • Manninen, Turo (1993a), Työväenkaartien kehitys maaliskuusta marraskuuhun 1917. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, I Irti Venäjästä, pp. 324–343. ISBN 951-37-0728-8.
  • Manninen, Turo (1993b), Kaartit vastakkain. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, I Irti Venäjästä, pp. 346–395. ISBN 951-37-0728-8.
  • Manninen, Turo (1993c), Tie sotaan. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, I Irti Venäjästä, pp. 398–432. ISBN 951-37-0728-8.
  • Marjomaa, Risto (2004), Maailmanvallankumouksen liepeillä. VNKJS 4/2004, ISBN 952-5354-46-6.
  • Meinander, Henrik (1999), Tasavallan tiellä. Siteet katkeavat, pp.  11–52, ISBN 951-50-1055-1.
  • Meinander, Henrik (2006), Suomen historia. Linjat, rakenteet, käännekohdat, ISBN 978-951-0-30809-7.
  • Mickelsson, Rauli (2007), Suomen puolueet – historia, muutos ja nykypäivä, ISBN 978-951-768-217-6.
  • Muilu, Heikki (2010), Venäjän sotilaat valkoisessa Suomessa, ISBN 978-951-796-624-5.
  • Nygård, Toivo (2003), Uhkan väliaikainen väistyminen. In: Zetterberg, S. (ed.) Suomen historian pikkujättiläinen, pp. 553–565, ISBN 951-0-27365-1.
  • Olkkonen, Tuomo (2003), Modernisoituva suuriruhtinaskunta. In: Zetterberg, S. (ed.) Suomen historian pikkujättiläinen, pp. 465–533, ISBN 951-0-27365-1.
  • Paavolainen, Jaakko (1966), Poliittiset väkivaltaisuudet Suomessa 1918, 1 Punainen terrori.
  • Paavolainen, Jaakko (1967), Poliittiset väkivaltaisuudet Suomessa 1918, 2 Valkoinen terrori.
  • Paavolainen, Jaakko (1971), Vankileirit Suomessa 1918, ISBN 951-30-1015-5.
  • Peltonen, Ulla-Maija (2003), Muistin paikat. Vuoden 1918 sisällissodan muistamisesta ja unohtamisesta., ISBN 951-746-468-1.
  • Pietiäinen, Jukka-Pekka (1992), Suomen ulkopolitiikan alku. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, III Katse tulevaisuuteen, pp. 252–403. ISBN 951-37-0729-6.
  • Piilonen, Juhani (1992), Kansallisen eheytyksen ensi askeleet. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, III Katse tulevaisuuteen, pp. 228–249. ISBN 951-37-0729-6.
  • Piilonen, Juhani (1993), Rintamien selustassa. In: Manninen, O. (ed.) Itsenäistymisen vuodet 1917-1920, II Taistelu vallasta, pp. 486–627. ISBN 951-37-0728-8.
  • Rautkallio, Hannu (1977), Kaupantekoa Suomen itsenäisyydellä. Saksan sodanpäämäärät Suomessa 1917-1918, ISBN 951-0-08492-1.
  • Rinta-Tassi, Osmo (1989), Lokakuun vallankumous ja Suomen itsenäistyminen. In: Numminen J. et al. (eds.) Lenin ja Suomi II, pp. 83-161. ISBN 951-860-402-9.
  • Roselius, Aapo (2006), Amatöörien sota. Rintamataisteluiden henkilötappiot Suomen sisällissodassa 1918. VNJK 1/2006, ISBN 952-5354-92-X.
  • Saarela, Tauno (2009), Työväenliikkeen tulkinnnat sisällissodasta. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 415–424. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Saarikoski, Vesa (2008), Yhteiskunnan modernisoituminen. In: Pernaa, V. & Niemi, K. Mari (eds.): Suomalaisen yhteiskunnan poliittinen historia, pp. 115(113)–131, ISBN 978-951-37-5321-4.
  • Salkola, Marja-Leena (1985), Työväenkaartien synty ja kehitys 1917–1918 ennen kansalaissotaa, ISBN 951-859-739-1.
  • Soikkanen, Timo (2008), Taistelu autonomiasta. In: Pernaa, V. & Niemi, K. Mari (eds.): Suomalaisen yhteiskunnan poliittinen historia, pp. 45–94, ISBN 978-951-37-5321-4.
  • Suodenjoki, Sami (2009a), Siviilihallinto. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 246–269. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Suodenjoki, Sami (2009b), Vankileirit. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 335–355. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Tikka, Marko (2004), Kenttäoikeudet. Välittömät ratkaisutoimet Suomen sisällissodassa 1918, ISBN 951-746-651-X.
  • Tikka, Marko (2006), Terrorin aika. Suomen levottomat vuodet 1917–1921, Jyväskylä: Gummerus, ISBN 951-20-7051-0.
  • Tikka, Marko (2009a), Kun kansa leikki kuningasta. Suomen suuri lakko 1905. Suomen Kirjallisuuden Seura 1247. ISBN 978-952-222-141-4.
  • Tikka, Marko (2009b), Punainen ja valkoinen terrori. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 226–245. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Uola, Mikko (1998), Seinää vasten vain; poliittisen väkivallan motiivit Suomessa 1917–1918, ISBN 951-1-15440-0.
  • Upton, Anthony F. (1980–1981), Vallankumous Suomessa 1917–1918, I-II, ISBN 951-26-1828-1, 951-26-2022-7.
  • Vares, Vesa (1998), Kuninkaantekijät. Suomalainen monarkia 1917–1919, myytti ja todellisuus, WSOY, ISBN 951-0-23228-9.
  • Vares, Vesa (2009), Kuningashankkeesta tasavallan syntyyn. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 376–394. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • Varpio, Yrjö (2009), Vuosi 1918 kaunokirjallisuudessa. In: Haapala, P. & Hoppu, T. (eds.): Sisällissodan pikkujättiläinen, pp. 441–463. ISBN 978-951-0-35452-0.
  • von Bagh, Peter (2007), Sininen laulu. Itsenäisen Suomen taiteen tarina, ISBN 951-0-32895-8.
  • Westerlund, Lars (2004a), Sotaoloissa vuosina 1914–1922 surmansa saaneet, VNKJS 10/2004, ISBN 952-5354-52-0.
  • Westerlund, Lars (ed.) (2004b), Venäläissurmat Suomessa 1914-1922, 2.1. Sotatapahtumat 1918-1922. VNJK 2/2004, ISBN 952-5354-44-X.
  • Westerlund, Lars (ed.) (2004c), Venäläissurmat Suomessa 1914-1922, 2.2. Sotatapahtumat 1918-1922. VNJK 3/2004, ISBN 952-5354-45-8.
  • Ylikangas, Heikki (1986), Käännekohdat Suomen historiassa, Söderström, ISBN 951-0-13745-6.
  • Ylikangas, Heikki (1993a), Tie Tampereelle, WSOY, ISBN 951-0-18897-2.
  • Ylikangas, Heikki (1993b), Sisällissota, Historiallinen Aikakauskirja 2/1993
Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Somijas pilsoņu karš