Salvatore Kvazimodo

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Salvatore Kvazimodo
Salvatore Quasimodo
Salvatore Kvazimodo 1959. gadā
Salvatore Kvazimodo 1959. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1901. gada 20. augustā
Modika, Itālijā
Miris 1968. gada 14. jūnijā (66 gadi)
Neapole, Itālijā
Tautība itālis
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks
Valoda itāļu valoda
Apbalvojumi Nobela prēmija literatūrā (1959)

Salvatore Kvazimodo (Salvatore Quasimodo, dzimis 1901. gada 20. augustā; miris 1968. gada 14. jūnijā) bija izcils itāliešu dzejnieks, kritiķis un tulkotājs. 1959. gadā viņš ieguva Nobela prēmiju literatūrā par savu dzeju, kurās viņš ir atspoguļojis traģisko dzīves pieredzi. Šī balva izraisīja ļoti lielus strīdus.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvazimodo ir dzimis Modikā, mazā pilsētā netālu no Sicīlijas, sicīliešu un grieķu ģimenē. Viņam bija viena māsa un viens brālis. Viņa tēvs strādāja par dzelzceļa stacijas priekšnieku, tas bija darbs, kurā vajadzēja bieži ceļot, kopā ceļoja arī visa ģimene. Ģimene pārcēlās uz Gelu, kur viņš ieguva pirmo izglītību, pēc tam Mesīnu, tikai divas dienas pēc šausmīgās zemestrīces 1908.gadā. Šie skati ko Salvatore bija redzējis agrā bērnībā iespiedās dziļi viņa prātā.

Kaut gan Salvatore jau iemācījās rakstīt un lasīt izcili agrā vecumā un izrādīja pāragru interesi par dzeju, viņam tomēr labāk padevās matemātika. Viņa māte ieteica viņam iestāties tehniskajā institūtā nevis ģimnāzijā, kur viņš būtu varējis iegūt akadēmisko izglītību. Ģimnāzija, pēc mātes domām, atradās pārāk tālu un nevarēja dot tik praktisko treniņu kā tehniskais institūts. Viņš nolēma kļūt par inženieri un iestājās Palermo institūtā, pēc tam 1918. gadā viņš devās uz Romu, kur viņš divus gadus studēja Politehnikumā. Juzdams, ka viņam nav ķēriens uz inženierzinātnēm, viņš kļuva par ģeodēzistu(mērnieku). Tur mācoties viņš arī apguva Grieķu un Latīņu valodu un tur viņš arī uzsāka intensīvi aizrauties, ne tikai ar grieķu un romiešu klasisko literatūru, bet arī ar seno un moderno psiholoģiju. Tā kā viņa kaislība uz klasicismu strauji pieauga, tad arī viņam pašam parādījās interesē ko pašam paveikt. Tā kā viņš bija spiests pelnīt sev iztiku, viņš 1920. gadā kļuva par tehnisko dizaineri būvniecības firmā. Tajā pašā gadā viņš apprecēja Betsiju Doneti. 1924. gadā viņam atkal bija jāmaina darbs, šoreiz viņš sāka strādāt būvpakalpojumu veikalā un pēc tam valsts civilajā dienestā par inženieri.

Visi šie Kvazimodo jaunie uzdevumi darbā aizveda viņu uz dažādiem Itālijas nostūriem, arī uz Itālijas dienvidiem, kur viņš nodibināja kontaktus ar bijušajiem draugiem. Viņš ir rakstījis dzejoļus jau kopš agras bērnības, bet tikai būdams pieaudzis viņš saprata, ka tas varētu būt viņa darbs. Ar vīrabrāļa aicinājumu viņš aizsūtīja savus dzejoļus uz Florences laikrakstu "Solaria". Nekavējoties viņš tika uzņemts laikraksta domubiedru grupā. Un drīz vien jau viņš pārcēlās uz dzīvi Milānā. Viņš tur strādāja par teātra kritiķi un bija Itāļu literatūras profesors Milānas konservatorijā.

Viņš atšķīrās no citiem dzejniekiem ar savu ritmiski maigo dzeju. Viņš bija vienreizējs tulkotājs iztulkojis tādus literatūras darbus, pēc kuru vēlākas izlasīšanas sapratuši cik spējīgs un apdāvināts ir Kvazimodo Salvatore. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja un rakstīja dzeju par itāliešu pretošanos, kā rezultātā viņš tika ieslodzīts. Viņš rakstīja par partizāniem, par Korejas karu, par atombumbām. Dzeju viņš rakstīja līdz pat nāvei, viņš ir sarakstījis tādus darbus kā "Diena pēc dienas" (1947), "Dzīve nav sapnis" (1949). Daudzi kritiķi domā, ka karš pilnveidoja un deva jaunas domas Kvazimodo daiļradei. Viņi uzskatīja, ka neviens cits dzejnieks tik skaļi nespēja rakstīt par visā Eiropā notiekošo. Vēl pieskaitot pie visiem viņa tulkojumiem un dzejoļiem viņš ir sarakstījis arī daudz esejas, kas ir publicētas atsevišķā grāmatā.

Kvazimodo mira no asins izplūduma smadzenēs. Viņā ieguldījums itāliešu un arī citu Eiropas valstu literatūrā mūsdienās tiek vērtēts ļoti augstu.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Odore di eucalyptus (1933)
  • Erato e Apollion (1936)
  • Poesie (1938)
  • Il falso e vero verde (1956)
  • La terra impareggiabile (1958)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Boriss Pasternaks
Nobela prēmija literatūrā
1959
Pēctecis:
Senžons Pērss