Kapzemes slaidkājis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kapzemes slaidkājis
Pedetes capensis (Forster, 1778)
Kapzemes slaidkājis
Kapzemes slaidkājis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Grauzēji (Rodentia)
Apakškārta Zvīņastveidīgie (Anomaluromorpha)
Dzimta Lēcējzaķu dzimta (Pedetidae)
Ģints Slaidkāji (Pedetes)
Suga Kapzemes slaidkājis (P. capensis)
Izplatība
Pedetes capensis map.jpg

Kapzemes slaidkājis vai vienkārši slaidkājis (Pedetes capensis) ir lēcējzaķu dzimtas suga, kas no pirmā acu skatiena šķiet līdzīgs ķenguram, taču lieluma ziņā drīzāk atgādina trusi.[1] Šo grauzēju izcelsme un attīstība joprojām ir palicis noslēpums. Kādreiz slaidkājus iekļāva pie lēcējpelēm un dzeloņcūkām, tagad uzskata par lidvāveru dzimtas radiniekiem.

Sastopamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slaidkāji mīt atklātās, zāļainās savannās Centrālajā un Dienvidāfrikā no Kenijas un Angolas līdz Labās Cerības ragam.[2].

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapzemes slaidkāji ir 36 - 43 cm gari un 3 - 4 kg smagi. Slaidkājiem ir ļoti garas pakaļkājas un aste, ar kuriem, ļoti ātri skrienot, dzīvnieks notur līdzsvaru. Astes garums 40 - 48 cm. Spēcīgās pakaļkājas ir apmēram četras reizes garākas par priekškājām, tām ir stipri nagi, kas piemēroti rakšanai. Slaidkājis pārvietojas uz pakaļkājām, galvu turot horizontāli. Spēcīgi atspēries, lec augstu virs zemes un arī 1 - 4 m tālu, bēgot lec pat 6 - 10 m tālu.

Vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slaidkāji dzīvo visur, kur zeme ir sausa. Slaidkāju tēviņi dzīvo vieni paši, bet mātītes ar mazuļiem baros (2 - 6 īpatņi katrā). Viņi sameklē irdenu, smilšainu augsni, kurā bez problēmām var ierīkot slēpņus. Apkārtējā pasaule slaidkājiem ir briesmu pilna. Viņa ienaidnieki ir čūskas, pūces, mangusti, šakāļi, servali un pat lauvas. Alu slaidkājis izrok sausā zemē. Tā ir apmēram 80 centimetrus dziļa. Galveno ieeju var atpazīt pēc smilšu kaudzītes. Slēpnim ir arī apmēram desmit sānu ieejas, pie kurām nav smilšu kaudzītes. Galvenā ieeja bieži vien tiek aizvērta no ārpuses, lai nodrošinātos pret nelabvēļu uzbrukumiem. Sānu ieejas paliek atvērtas, kas briesmu brīžos ļauj dzīvniekam ātri aizbēgt. Parasti slaidkājis pārvietojas īsiem lēcieniem. Daudzi plēsēji slaidkāji mēģina iedzīt viņa paša alā, kur to ir vieglāk satvert. Reizēm ienaidnieks gaida slaidkāji izmūkam pie kādas sānu izejas. Slaidkāji sargājas no ienaidniekiem, katru dienu izmantojot citu savu koridora daļu. Slaidkājis ir aktīvs no krēslas līdz ausmai. No alas attālinās tumšā naktī, nevis rītausmā, kad jūtas vairāk apdraudēts. Dienā slaidkāji uzturas katrs savā alā un tikai mātītes ir kopā ar saviem mazuļiem.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slaidkāji ēd zāli, kurā ir daudz proteīna, izrok dažādu augu saknītes un gumus. Nepieciešamības gadījumā slaidkāji ēd sliekas. Viņi ir pieraduši pie cietas un ne tik sulīgas barības. Ja atrod lauksaimniecības tīrumus, slaidkāji izrok visu, ko vien iespējams - zemesriekstus, kukurūzu, kviešus un batātes. Reizēm viņi zemē atrod minerālsāļus un ēd tos, tāpat kā citi augēdāji dzīvnieki. Kopā ar augiem slaidkāji bieži vien apēd arī kukaiņus.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slaidkāji var vairoties augu gadu. Katra mātīte dzemdē vienu vai divas reizes gadā. Pēc 80 - 82 grūtniecības dienām vienā metienā parasti piedzimst viens, retāk divi mazuļi. Slaidkājis piedzimst ar atvērtām acīm, viņa ķermenis ir apaudzis ar spalvu. Apmēram mēnesi mazuļi paliek alā un ir pilnīgi atkarīgi no mātes aprūpes. Tikai mēnesi vecs mazulis pirmoreiz iznāk no alas kopā ar māti, kas viņam māca atrast barību. Slaidkāji dzīvo vairāk par 14 gadiem.

Kapzemes slaidkāji un cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietējie iedzīvotāji jau izsenis medījuši slaidkājus gaļas un kažoka ieguvei. Šķiet, ka katra iezemiešu grupa, kas dzīvo džungļos, savā sadzīvē patērē apmēram 200 šo dzīvnieku gadā. Patlaban situācija mainās, jo tiek veidoti rezervāti lielajiem dzīvniekiem, un cilvēki pārceļas uz pilsētām. Tas nozīmē, ka samazinās slaidkāju medības, taču šie dzīvnieki joprojām tiek iznīcināti kā kaitnieki, jo rada zaudējumus lauksaimniekiem. Arī reģionos, kur ganības noēd mājlopi, slaidkāju skaits bīstami samazinās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 74 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  2. Sastopamība

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]