Bismuts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bismuts
83

5
18
32
18
8
2
Bi

208,98040 g/mol

[Xe]4f145d106s26p3
Bi-TableImage.png
Bi-crystal-reva.jpg     Bismuth-rare08-34c.jpg
Mākslīgi iegūts bismuta kristāls un dabiskā bismuta paraugs
Oksidēšanas pakāpes +5, +3
Elektronegativitāte 2,02
Blīvums 9780 kg/m3
Kušanas temperatūra 544,7 K (271,5 °C)
Viršanas temperatūra 1837 K (1564 °C)

Bismuts ir ķīmiskais elements ar simbolu Bi un atomskaitli 83. Bismuts dabā brīvā veidā sastopams ļoti reti, to iegūst no sulfīdu un oksīdu rūdām. Bismuts ir smags metāls, un tas ir mazāk toksisks kā svins. Bismutu lieto sakausējumiem, tai skaitā viegli kūstošiem sakausējumiem. Bismuta savienojumus lieto stikla glazūrām, jo bismuta oksīds labi saistās ar stiklu. Savienojumos bismutam var būt oksidēšanas pakāpes +3 un +5.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums bismuts ir radies aptuveni 1660. gados. Šī vārda izcelsme ir neskaidra. Tiek pieļauts, ka nosaukums ir radies no vācu vārdiem Weisse Masse, kas nozīmē ‘baltā masa’. Tas bija viens no pirmajiem 10 metāliem, kas cilvēcei bija zināmi. Līdz tam bismuts nereti tika saukts par svinu vai alvu. Alķīmiķi uzskatīja, ka no šī metāla var izgatavot sudrabu. 1753. gadā franču ķīmiķis Klods Fransuā Žeofruā (Claude François Geoffroy) pierādīja, ka bismuts ir atsevišķs ķīmiskais elements, un ka tas nav ne svins, ne alva.

Atrašanās dabā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemes garozā bismuta koncentrācija aptuveni 50 daļiņas no miljarda. Parasti bismuts ir atrodams tādu minerālu sastāvā, kā bismutīns (Bi2S3) un bismīts (Bi2O3). Tīrā veidā bismuts ir atrodams Austrālijā, Bolīvijā un Ķīnā. Rūpnieciski to visvairāk iegūst Ķīnā, Peru, Meksikā, Japānā un Kanādā.

Izotopi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabiskais bismuts sastāv no viena izotopa — bismuta-209, kas tika uzskatīts par vissmagāko no dabā esošajiem stabilajiem izotopiem. 2003. gadā tika atklāts, ka šis izotops ir alfa radioaktīvs.[1] Tomēr dabiskā bismuta radioaktivitāte ir ārkārtīgi vāja (daudz vājāka par dabisko radioaktivitātes fonu), jo tā pussabrukšanas periods ir 1,9×1019 gadu, kas ir miljards reižu vairāk par Visuma vecumu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Marcillac, Pierre de; Noël Coron, Gérard Dambier, Jacques Leblanc, and Jean-Pierre Moalic (April 2003). "Experimental detection of α-particles from the radioactive decay of natural bismuth". Nature 422 (6934): 876–878. doi:10.1038/nature01541. PMID 12712201. 

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]