Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maltas ordeņa ģerbonis
Maltas ordeņa vairogs un krusts

Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (itāļu: Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodi e di Malta), saīsināti: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis vai Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas bruņinieku ordenis (saīsinājums: S.M.H.O.M. - angļu: Sovereign Military Hospitaller Order of Malta) - ir valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību, kas izveidojies no Romas katoļu Baznīcas viduslaiku mūku-bruņinieku ordeņa.

Literatūrā un sarunvalodā satopam arī:

  • Maltas bruņinieku ordenis
  • Joanītu ordenis
  • Hospitāliešu ordenis

Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā.

Devīze: "Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem" (itāļu: Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum).

Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam.

Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas.

Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68).

Ordeņa locekļi iedalās 3 kategorijās:

  • 1 - Pilntiesīgs (Justice);
  • 2 - Padevīgs (Obedience);
  • 3a - Goda (Honor);
  • 3b - Nepilntiesīgs (Grace) jeb Atbalstītājs (Donat).

Katrai šai kategorijai ir 4 rangi:

  • lielkrusta kavalieris;
  • komandors (tikai 1., 2., un 3a kategorijas);
  • bruņinieks;
  • atbalstītājs (2., 3. kategorijas).

1., 2. un 3a kategorijās beilifa (Bailiff) tituls dod bruņiniekam lielkrusta kavaliera rangu. 1. kategorijā visi lielkrusta kavalieri ir "cienījamie" (Venerable).

Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām.

Ordeņa vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maltas ordeņa karogs

Sākotnēji tā bija Romas katoļu baznīcas Jeruzalemes hospitāļa mūku brālība. Pēc tam mūku-bruņinieku ordenis (Ordo, Order).

Vārdi "militārais" (military) un "Maltas" (of Malta) ir ordeņa vēsturiskā nosaukuma sastāvdalas, kas neatspoguļo mūsdienu realitāti, bet ir nodeva tradīcijai. Vārds "neatkarīgais" (angļu: sovereign) nosaukumam pievienots pēc 1800. gada, kad ordenis zaudēja Maltas salu, lai demonstrētu organizācijas eksteritoriālo raksturu. Vārds "Hospitaller" (hospitālais) ordeņa nosaukumam pievienots XIX gs. Nosaukums "Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis" pieņemts 1936. gadā.

Ordeņa struktūras veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēstures gaitā ordeņa vadītāja amata apzīmējums mainījās:

XIV gs., t.s. Rodas periodā nostabilizējās Ordeņa struktūra. Vadīja visu mestrs (vēlāk lielmestrs); tā prombūtnes laikā vai periodā, kad Ordenim mestra nebija, organizāciju vadīja tā vietnieks t.s. mestra leitnants (Lieutenant Magistery). Nākamais rangā, atbildīgais par Ordeņa reliģiozo dzīvi, bija priors (Prior). Ordeņa administrāciju (Adminsitration) veidoja 8 beilifi (Bailiffs), katrs atbildīgs par savu nozari:

  • Lielkomandors (Grand Commander), artilērijas virspavēlnieks (Master of the Artillery) kopā ar tresaurariju (mantzinis - Treasurer) administrēja Ordeņa saimniecību, uzraudzīja revīzijas komisiju, bija tiesīgs iecelt dažos amatos zemākā ranga garīdzniekus.
  • Maršals (Marshal; vēlāk Lielmaršals - Grand Marshal), militārā štāba vadītājs, atbildēja par Ordeņa militāro resoru.
  • Hospitālietis (Hospitaller), vēlāk Lielhospitālietis (Grand Hospitaller) - kūrēja Ordeņa labdarības struktūras un slimnīcas.
  • Admirālis (Admiral), vēlāk Lieladmirālis (Grand Admiral) - amats parādījās pēc Svētās Zemes atstāšanas, kad Ordenis izveidoja pastāvīgu kara floti.
  • Turkopoliers (Turcopolier vai Turcopilier) - komandēja torkopolus (Turcopoles) - no vietējiem iedzīvotājiem komplektētas algotņu daļas Palestīnā, Maltā, Rodā, kas kā Ordeņa bruņoto spēku palīgspēki īstenoja robežu un krasta apsardzi.
  • Lielkanclers (Grand Chancellor) - Ordeņa kancelejas vadītājs, kūrēja diplomātisko saraksti, iekšējo lietvedību, centrālo lēmumu izpildi utt.
  • Lielbeilifs (Grand Bailiff) - amats ieviests 1428. gadā pēc vācu brāļu pieprasījuma, Rodas salas citadeles sv. Pētera cietokšņa (Castle of Saint Peter) garnizona komandieris, vēlāk atbildēja arī par Goco (Gozo) salas aizstāvību.

Bez tam Ordenim bija visai plaši īpašumi Eiropā, kurus sākotnēji apvienoja provincēs pēc valodas 4 lanžās (no Langues): franču, spāņu, vācu un itāļu). Vēlāk lanžas sāka dēvēt par "lielpriorijām" (Grand Priories), un klāt nāca vēl trīs: Provansas (Provence), Aviņjonas (Auvergne) un Anglijas, savukārt spāņu lielpriorija tika sadalīta Aragonas (Aragon) un Kastīlijas (Castile) lielpriorijās. Šajā laikā arī radās leģenda par Ordeņa astoņstūru krustu - katrs zara stūris it kā simbolizējot vienu no 8 lielpriorijām. Katru lielprioriju kūrēja viens no augstākajiem Ordeņa hierarhiem:

  • Provansas lielprioriju - lielkomandors;
  • Aviņjonas lielprioriju - maršals;
  • Francijas lielprioriju - hospitālietis;
  • Itālijas lielprioriju - admirālis;
  • Anglijas lielprioriju - turkopoliers;
  • Vācijas lielprioriju - lielbeilifs.
  • Aragonas lielprioriju - Drapiers (Drapier), vēlāk Lielaizbildnis (Grand Conservator);
  • Kastīlijas lielprioriju - lielkanclers.

XVI gs. visas lanžisas, t.i. lielpriorijas tika sadalītas 23, vēlāk 25 lielpriorijās un 20 valdījumos (Bailiwicks) (ap 1800. g.). Katrai lielpriorijai bija sava pārstāvniecība uz salas (sākumā Rodā, pēc tam Maltā) - auberga (Auberge), - kur mita lielpriorijas vadītājs, konventbailifs (Conventual Bailiff). Katra lielpriorija savukārt bija sadalīta komandorijās (Commanderies), parasti kāds teritoriāls valdījums ar Ordeņa mītni, komandora un 2-3 brāļu-bruņinieku vai brāļu-audzēkņu, kā arī lielāka skaita brāļu-kalpotāju un brāļu-garīdznieku rezidence.

Ordeņa brāļu hierarhiju veidoja 3 pamatpakāpes - 2 ticības brāļu (religious-brothers), un viena kalpotāju:

  • bruņinieki (Knights) - devuši mūka zvērestu un savu dzīvi veltīja Ordenim;
  • garīdznieki (Chaplains) - atbrīvoti no militārā dienesta, lai varētu gādāt par Ordeņa brāļu un pavalstnieku reliģiozo dzīvi;
  • seržanti (Serjeants-at-Arms), vēlāk brāļi-kalpotāji (Serving Brothers):
    • ieroču brāļi (Brothers of Arms), kuriem līdz 1364. gadam bija tiesības uzkalpoties par bruņiniekiem;
    • saimniecības brāļi (Brothers of Office) - Ordeņa saimniecības kalpotāji.

Vēlāk izveidojās ceturtā kategorija "māsas":

  • pilntiesīgās māsas (Sisters of Justice);
  • nepilntiesīgās māsas (Sisters of Grace) - dzīvoja sieviešu klosteros ar savu priori (Superior), taču atradās komandoristu pakļautībā.

Bruņinieki, ja bija labdzimuši, tika iekļauti pilntiesīgo bruņinieku kategorijā (knights of Justice), savukārt ja izcelsmes "tīrību" pierādīt nevarēja, tad padevīgo jeb nepilntiesīgo bruņinieku kategorijā (knights of Obedience, vēlāk knight of Grace), kuri nedeva pilno zvērestu. Gan tie, gan tie varēja kļūt par komandoriem. Sākot ar XVI gs. strauji pieauga laicīgo Ordenim padevīgo bruņinieku (knight of Devotion) skaits, kuri nedeva mūku zvērestu un realizēja laicīgo dzīvi, veidoja ģimenes, un kuri mūsdienās veido Ordeņa bruņinieku vairākumu.

Karjera iekšējā hierarhijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XI-XII gs. nebija nepieciešams, lai iestātos ordenī, pierādīt savu nevainojamo izcelsmi. Pietika ar zināšanām medicīnā un bruņinieka apbruņojumu. Taču jau ap 1206. gadu ordenī bija izveidojusies iekšējā hierarhija, kuras virsslāni veidoja tikai dzimuši bruņinieki. Pakāpi zem tiem bija t.s. "dienesta brāļi" (seržanti) un ārsti, savukārt hierarhijas apakšā atradās apkalpojošais peronāls. Karadarbībā piedalījās tikai brāļi-bruņinieki un brāļi-seržanti. Bez ordeņa brāļiem, virkne iekšējo privilēģiju un ordeņa aizsardzību saņēma t.s. atbalstītāji (confratres) un dāvinātāji (donati), t.i. tie, kuri palīdzēja Ordenim vai nu ar savu rīcību, vai finansiāli.

Uz konventbeilifu un augstākiem amatiem varēja kandidēt tikai pilntiesīgie bruņinieki, savukārt no garīdznieku vidus vairāk rekrutēja priorus.

Līdz 1354. gadam komandora amatā kandidātu iecēla vietējais lielpriors (Grand Prior), taču sakarā ar visai biežajiem "draudzības vārdā" nepiemērotu kandidātu izraudzīšanas gadījumiem, šīs funkcijas pārņēma padomes lielmestrs (Grand Master in Council). Katru iecelšanu amatā apstiprināja balsojot. Bija tikai 2 izņēmumi: ik pa 5 gadiem lielmestram bija tiesības iecelt nepilntiesīgu komandoru (of Grace); ik pa 5 gadiem lielmeistaram bija tiesības iecelt komantoru viņa paša pārvaldītajā provincē. Bez tam katram prioram bija sava komandorija (Magistral commandery), kurā viņš vienpersoniski drīkstēja iecelt komandoru. Lai kļūtu par komandoru, bruņiniekam, garīdzniekam vai, retos gadījumos, brālim-kalpotājam vismaz 5 gadus nācās kalpot citiem brāļiem konventā (Convent), t.i. uz salas, un piedalīties kā minimums 3 kara flotes reidos. Pie tam pretendents varēja kļūt par komandoru tikai tajā lielpriorijā, no kuras bija cēlies (t.i. polis nevarēja kļūt par komandoru Dānijā, vai sicīlietis - Lombardijā). Pēc 5 gadu kalpošanas pierādījis, ka viņa vadībā komandorija ir uzplaukusi, komandors varēja kandidēt uz nākamo amatu hierarhijā. Pēc 15 gadu kalpošanas (no kuriem 10 vajadzēja pavadīt uz salas), viņš varēja kļūt par konventuāli (Conventual) vai kapitularbeilifu (Capitular Bailiff).

Ordeņa tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krakas cietokšņa drupas mūsdienās

Precīzs ordeņa izveidošanās brīdis nav zināms. Pastāv vairākas versijas:

  • Ap 1070. gadu kāds bruņinieks Žerārs (Gerard) ar domubiedriem izveidojis hospitāli, pie esošā Svētceļnieku nama, lai varētu sniegt medicīnisko palīdzību svētceļiniekiem, kuriem tā būtu nepieciešama.
  • Īsi pirms 1. Krusta kara Jeruzalemē ap 1080. gadu pie sv. Jāņa Kristītāja baznīcas (angl. Church of Saint John the Baptist) tirgotājs di Mauro no Amalfi pilsētas (mūsdienu Itālijā) ar domubiedriem izveidoja hospitāli.

Hospitāļa brālība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teitoņu ordeņa oficiālais historiogrāfs Gijs Seintijs (Guy Stair Sainty) savos darbos min, ka kad 1099. gada 15. jūlijā krustneši iekaroja Jeruzalemi, kāds Žerārs Svētītais (Gerard Beatified) no Martikas (Martigue) Provansā, jau esot vadījis Jeruzalemē hospitāli (tāpēc bieži šis gads tiek pieņemts kā ordeņa tapšanas gads). Hospitālis bijis sadalīts divās daļās - vīriešu daļa veltīta sv. Jānim Kristitājam, bet sieviešu daļa veltīta sv. Marijai Magdalēnai, - savukārt pats hospitālis juridiski bijis pakļauts benediktīniešu sv. Latīņu Marijas abatijai (angl. Abbot of Santa Maria Latina). Kā jau daudzkonfesionālā lielpilsētā, medicīniskā palīdzība sniegta visiem, kam tā bija nepieciešama, neatkarīgi no to reliģiskās piederības. Hospitāļa ārsti, izglītību guvuši pie labākajiem tā laika ārstiem Palestīnā (musulmaņu pasaulē tolaik medicīna bija daudz augstākā līmenī, nekā Eiropā), ļoti īsā laikā nostiprinājās finansiāli un autoritatīvi, un jau visai drīz pēc tam, kad krustneši bija ieņēmuši pilsētu, atdalījās no abatijas, izveidojot no laicīgas mediķu grupas mūku kopienu un par savu aizgādni sv. Benedikta vietā izvēloties sv. Augustīnu. Šajā laikā kopienai pievienojās grupa krustnešu, kurus vadīja Raimonds d'Puī (Raymond du Puy) no Provansas (pēc Žerāra nāves kopienas mestrs).

1107. gadā Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jaunisveidoto kopienu par mūku brālību (angl. Brotherhood) un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās hospitālis. Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība). 1113. gada 5. februārī pāvests Paskals II (it. Papa Pasquale II') apstiprināja kopienas regulu, atbrīvojot brālību no nodokļu maksāšanas.

Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās - Sangilesā (Saint-Gilles), Asti (Asti), Pizā (Pisa), Barī (Bari), Otrantā (Otranto), Tarantā (Taranto), Mesinā (Messina) u.c., - kur svētceļinieki varēja sakopties, gaidīt kuģus uz Svēto Zemi, kā arī atpusties pēc ceļojuma pār jūru.

Hospitāļa jeb Joanītu ordenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maltas ordeņa kaujas galeras makets

Nav zināms, kurā brīdī brālības mūki atcerējās savas krustnešu gaitas un paņēma rokās zobenus, lai ne tikai ārstētu, bet arī aizstāvētu. Pieņem, ka tas varētu būt noticis laikā no 1126. līdz 1140. gadam. Pirmās militārās funkcijas, ko sāka veikt brālības mūki-bruņinieki, bija patruļu izveidošana un svētceļinieku apsargāšana maršrutā no Jafas (Jaffa) uz Jeruzalemi (Jerusalem), kur bieži bija sastopami laupītāji. No šī laika ordeņa mestri un lielmestri bija ne tikai mūku brālības garīgie vadītāji (Religious Superiors), bet arī bruņinieku militārie komandieri (Military Commanders of the knights). Šajā laikā organizāciju pārstāj dēvēt par "brālību" (angl. Brotherhood), un lieto apzīmējumu "ordenis" (Ordo, Order) - avotos tiek dēvēti gan par Hospitāliešu ordeni, gan par Sv. Jāņa ordeni (Joanītu ordeni).

1136. gadā Jeruzalemes karalis piešķīra Ordenim Betgibelinas (Bethgibelin) cietoksni, stratēģiski svarīgu nocietinājumu uz karalistes dienvidu robežas, kurš sedza pieeju Aškalonas ostai. 1137. gadā pāvests Inocents II apstiprināja izmainas ordeņa regulā, saskaņā ar kurām reiz ordenī iestājies brālis nedrīkstēja lauzt doto zvērestu, lai no tā izstātos - lai pamestu ordeni, nu bija nepieciešama visu brāļu piekrišana. Iestājoties ordenī bija jādod celibāta (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu. Hospitālieši, būdami labi administratori, piesaistīja arhitektus, celtniekus, ieroču meistarus, izveidojot virkni nocietinātu pierobežas punktu un radot robežpatruļu dienestu.

Laikā ap 1142. līdz 1144. gadiem hospitālieši bija atpirkuši 5 grāfistes Tripoles apkaimē un vienu principātu Jeruzalemes karalistes ziemeļos. Šajā laikā Ordenis pārvaldīja aptuveni 50 nocietinātas pilis, t.sk. tik stratēģiski svarīgus cietokšņus kā Kraku (Krak des Chevaliers (Crac)) un Margatu (Margat). Jūtot savu autoritāti un spēku, Ordenis ievērojami paplašināja savus valdījumus, bieži vien ne visai leģitīmā veidā (piemēram, padzenot benediktīniešus no sv. Latīņu Marijas abatijas Jeruzalemes centrā un pārņemot šo ēku kompleksu savā īpašumā). Ordenis ņēma aktīvu dalību praktiski visos Tuvajos Austrumos notikušajos karos un politiskajos procesos. Šajā laikā spēkā pieņēmās Ordeņa konflikts ar Tempļa ordeni, kas izvērtās par virkni bruņotām sadursmēm un pat kaujām starp abām kristīgo mūku-bruņinieku organizācijām

XIII gs. krustneši sāka ciest vienu sakāvi pēc otras, un arī mūku-bruņinieku ordeņi nebija izņēmums. 1244. gadā (4. Krusta kara beigās) kaujā pie Gazas hospitālieši cieta smagu sakāvi - musulmaņu gūstā krīt mestrs un liela daļa brāļu-bruņinieku. 1249. gadā Ordenis cieta sagrāvi kaujā pie Mansuras - gūstā tika saņemti mestrs un 25 augstākie Ordeņa hierarhi. 1291. gadā musulmaņu rekonkistas rezultātā krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti pavisam, un arī hospitālieši bija spiesti vieni no pēdējiem kāpt kuģos.

Sākotnēji Ordeņa paliekas apmetās Kipras salā, kur hospitāliešiem bija plaši īpašumi. 1312. gada maijā pāvests nodeva Hospitāliešu ordeņa rīcībā daļu konfiscēto likvidētā Tempļa ordeņa īpašumu. Ordenis vēl vairāk izvērsa savu labdarības misiju, kā arī īsā laikā atjaunoja savu militāro potenciālu - uzbūvēja spēcīgu kara floti cīņai ar pirātiem Vidusjūrā.

1307. (1309.?) gadā Hospitāliešu ordenis iebruka Bizantijas impērijai piederošajā Rodas salā un pēc vairāku gadu karadarbības 1309. (1312.?) gadā to anektēja. Uz salu tika pārcelts Ordeņa štābs (Convent), tur apmetās arī visa Ordeņa vadība.

Ordeņa flote kontrolēja visu Vidusjūras austrumu daļu, apkarojot musulmaņu pirātus un paši laupot sev nedraudzīgo valstu tirdzniecības kuģus un piekrastes, izvēršoties par labāk organizēto pirātu floti pasaulē. Sagūstītos iedzīvotājus vai nu pārdeva verdzībā, vai atbrīvoja pret izpirkuma maksu. 1345. gadā Ordenis sagrāba Smirnu un Mazāzijas dienvidu daļu, bet 1365. gadā Aleksandriju. Sākās pastāvīgi Ordeņa kari ar Osmaņu impēriju. 1522. gada 20. decembrī Osmaņu karaspēks ieņēma Rodas salu, kad pēdējie citadeles aizstāvji pacēla balto karogu. Sultāns atļāva Ordenim pamest salu ar visu kasi, relikvijām, bruņojumu un mantu, ko varēs paņemt līdzi kuģos - 1532. gada 1. janvārī pēdējais ordeņa brālis uzkāpa uz kuģa).

50 galerās Ordeņa vadība un brāļi vispirms devās uz Venēcijai piederošo Kandijas salu, pēc tam uz Mesinu. Vienu brīdi patvērumu tiem deva Savojas hercogs Nicā, atbalstu sniedza pāvests Klements VII un bijušais Ordeņa bruņinieks Florences hercogs dei Mediči. Daudzi komandori Ordeņa kontinentālajos valdījumos ar savām teritorijām kļuva par vietējo monarhu laicīgiem vasaļiem.

Maltas ordenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

lielmestrs Žans Parizo de Valete

Sv. Romas impērijas imperators Kārlis V piedāvāja Ordenim apmesties Tripolē, kuru apdraudēja Musulmaņi, taču Ordeņa vadība kategoriski atteicās apmesties tik nedrošā vietā. Galu galā imperators 1530. gada 30. martā nodeva Jeruzalemes Svētā Jāņa hospitāļa bruņinieku ordenim Maltas arhipelāgu kā lēni, kuru tas pārņēma 26. oktobrī - ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali. Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis" (angl. The Sovereign Military Hospitaller Order Of Malta).

Turpinot pirātiskos reidus musulmaņu valstu piekrastēs, un aktīvi nodarbojoties ar vergu tirdzniecību, Ordenis neizbēgami iesaistījās militārās sadursmēs ar šīm valstīm. No lielākajām sadursmēm jāpiemin 1565. gada maiju, kad Piali kapitan-pašā vadītā flote izsēdinājusi Maltā 100 000 vīru lielu armiju (kā tik liels karaspēks satilpa 190 tā laika kuģos, avoti nemin). Salas citadeles garnizonu veidoja 400 bruņinieku un aptuveni 6000 seržantu un torkopolu, kurus komandēja lielmestrs Žans Parizo de Valete (Jean Parisot de Valette, 1494.-1568.). Kaut arī Ordenis zaudēja 240 bruņinieku un aptuveni 5000 karavīru, Malta palika neieņemta. Savukārt 1571. gadā pie Lepanto (Lepanto) Ordeņa flote smagi sagrāva Osmaņu impērijas kara floti, pārtraucot tās dominēšanu Vidusjūrā.

Taču līdz ar militārām uzvarām XVI gs. ir Ordeņa panīkuma laiks. Pieauga Inkvizīcijas ietekme, kas izsauca izteiktu brāļu nepatiku (kas izpaudās dažkārt pat fiziski), vājinājās disciplīna, pieauga nesaskaņas dažādu tautību bruņinieku grupu starpā. Reformācijas ietekmē 7 vācu komandorijas atteicās no katolicisma un izstājās no Ordeņa, izveidojot savu Sv. Jāņa bruņinieku ordeni. Lielākā daļa holandiešu brāļu pameta Ordeni. Anglijas karalistē vispārējā katoļu vajāšanu vilnī Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. 1620. gadā pāvests Urbans VIII panāca, ka Itālijas komandorus ieceļ Romas kūrija, nevis lielmestrs. 1628. gadā tika uzspiests līgums, ka laikā starp viena lielmestra nāvi un nākamā lielmestra ievēlēšanu Ordeni vada pāvests. Pēc 1631. gada lielmestra vara aprobežojās varu tikai pār divām komandorijām katrā lielpriorijā. 1634. gada 21. oktobrī Urbans VIII panāk sev tiesības noteiktos apstākļos iecelt lielmestru, Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. Trīsdesmitgadu kara kauja pie Pasarovicas (Passarowitz, 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks.

Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku.

Ordeņa sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bailifs, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bailifs, lielkrusta kavalieris.

Francijā pirmo Romas katoļu Baznīcas likvidēšanas vilni 1790.1791. gados Ordenis pārlaida jo Nacionālā sapulce atzina tā nepieciešamību, Republikas dienvidu piekrastes aizsardzībai pret berberu pirātiem, taču 1793. gada 10. oktobra dekrēts paredzēja visu Ordeņa īpašumu Francijā konfiskāciju. 1797. gadā Ordenis tika izsludināts ārpus likuma, bet visi tā brāļi un atbalstītāji - par revolūcijas ienaidniekiem. 1798. gada 9. jūnijā Francijas Republikas kara flote Napoleona Bonapartes vadībā ieradās Maltā. 15 līnijkuģiem un 10 fregatēm ar 15 000 vīru lielu desanta karaspēku Ordenis varēja likt pretī aptuveni 4000 bruņinieku un seržantu. 11. jūnija vakarā Ordenis kapitulēja. Kapitulācijas aktu lielmestra Ferdinanda fon Gompeša (Ferdinand von Gompesch) vietā parakstīja bailifs Mario Testeferata (Mario Testaferrata) u.c. Ordeņa hierarhi, kas vēlāk ļāva Ordenim apstrīdēt salas zaudēšanas tiesiskumu. Lielmeistars ar konventa locekļiem un flotes atliekām devās uz Triestu, no kurienes velti vērsās pie Eiropas valstu monarhiem pēc palīdzības.

Vienīgā valsts, kur šajā laikā it kā vērojams Ordeņa uzplaukuma, bija Krievijas impērija, kur imperators Pāvils I izveidoja jaunu lielprioriju. Krievijas armijas virsnieki stažējās uz Ordeņa kuģiem, brāļi-bruņinieki piedalījās Krievijas karos ar Osmaņu impēriju. Par ordeņa bruņiniekiem tika iecelta virkne krievu aristokrātu un karavadoņu (piem. Aleksandrs Suvorovs), tika izveidotas Ordeņa kūrētas militārās mācību iestādes (piem., Pāžu korpuss) utt. Tas lāva Pāvilam I pasludināt sevi par Ordeņa Protektoru (Protector of the Order), kaut saskaņā ar tā statūtiem šo amatu nevarēja ieņemt neviens nekatolis un tas bija Sv. Romas impērijas imperatora un Abu Sicīliju karaļa (Holy Roman Emperor and the King of the Two Sicilies) Franča II tituls (taču tas politisku apsvērumu vadīts neiebilda).

Vācu zemju lielpriors firsts Heitersheims (Haitershaim) apsūdzēja lielmestru Ordeņa interešu nodevībā un pieprasīja tā demisiju. Neapoles karalis padzina Ordeni no savas valsts, konfiscējot tā atlikušos īpašumus. Tāpat rīkojās Toskānas hercogs un Austrijas imperators. 1799. gada 6. jūlijā Sv. Romas impērijas imperators Francis II pieprasīja Ordeņa lielmestra (kā sava vasaļa) atkāpšanos no amata. Savukārt jau 1798. gada 10. septembrī Krievijas impērijas imperators Pāvils I paziņoja, ka uzņemas pār Ordeni "aizgādību" un ar Ordeņa vēstnieka, beilifa tēva Džulio Areses (Fra Giulio Litta-Visconti-Arese) palīdzību tika ievēlēts par Krievijas lielpriorijas lielmestru. Pēc tam Vācijas, Bohēmijas, Bavārijas, Neapoles, Sicīlijas, Venēcijas, Portugāles, Lombardijas un Pizas lielprioriju vadītāji ievēlēja Pāvilu I par Ordeņa lielmestru (rakstisku pāvesta apstiprinājumu jaunais lielmestrs nesaņēma). Tas parakstīja rīkojumu (указ) "Par Maltas salas uzņemšanu Krievijas aizsardzībā" un izsludināja Maltu par Krievijas impērijas guberņu. Nākamais Krievijas imperators Aleksandrs I atteicās no lielmestra titula, un 1811. gada 2. decembrī aizliedza Ordeņa darbību Krievijas impērijas teritorijā.

1803. gada 9. februārī pāvests Pijs VII par Ordeņa lielmestru iecēla Džovanni Tomazi (Giovanni-Battista Tommasi), kurš pārcēla Ordeņa rezidenci vispirms uz Katāniju (Catania), pēc tam uz Mesīnu (Messina) Sicīlijā (iepriekšējais lielmestrs Gompešs mira 1805. gada 12. maijā galējā nabadzībā, visu pamests). Maltas salu pēc Napoleona sagrāves neatgriezeniski bija anektējusi (30.03.1814.) Lielbritānijas impērija.

XIX gs. sākumā Ordenis bija praktiski izputējis un to uzturēja tikai ienākumi no vergu tirdzniecības. Maltas sala nebija atgūstama. Vairs nebija ne karaspēka, ne flotes. Lielmestra vairs nebija - Ordeni vadīja pāvesta iecelts mestra leitnants. Šajā laikā strauji samazinājās pilntiesīgo bruņinieku (knights of Justice) skaits, taču pieauga to īpatsvars, kuri vēlējās saņemt t.s. Padevības Krustu (Cross of Devotion), t.i. kļūt par padevīgo bruņinieku (knights of Devotion). Tā kā šādi Ordeņa "goda brāļi" par titulu maksāja ievērojamu naudas summu, pēc flotes zaudēšanas un vergu tirdzniecības aizlieguma tirdzniecība ar tituliem kļuva par vienu no Ordeņa pamatienākumiem.

1831. gadā Ordeņa galvenā rezidence tika pārcelta uz Romu, bijušo Ordeņa vēstnieka rezidenci Maltas laukumā uz Kondoti ielas (Palazzo Malta on the via Condotti).

Ordeņa renesanse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XIX gs. otrajā pusē Ordenis atteicās no mēģinājumiem atgūt zaudētās teritorijas un militāro potenciālu, pievēršoties tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1876. gadā Ordenis kā "lielākā starptautiska neatkarīga katoliska labdarības un hospitālā organizācija" Tanturā (Tantur) - pusceļā atarp Jeruzalemi un Betlemi izveidoja slimnīcu. 1879. gadā ar rīkojumu Inclytum antiquitate originis pāvests Leo XIII apstiprināja Ordeņa lielmestra titula atjaunošanu.

1905. gadā tiek izveidota Ordeņa amerikāņu asociācija.

1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās 1. Pasaules kara frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (Missionary School of Medicine and Surgery), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī 2. Pasaules karā - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu.

Ordeņa saistība ar Latviju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No pazīstamākajām personām augstus amatus ordenī sasniedza Varakļānu muižas īpašnieks Mihaels Johans Borhs, kurš kā beilifs (franču: bailli, bailiff) jeb "soģis" līdzdarbojās Maltas ordeņa Polijas atzara izveidē, savukārt viņa brālis Preiļu muižas īpašnieks Jozefs Heinrihs Borhs (1751-1835) kļuva par Maltas ordeņa komandoru. Arī gana daudz citu Livonijas muižnieku vārdus sastopam ordeņa sarakstos, piemēram, Hilzeni, Plāteri, fon Kēnigfelsi u.c.

Kopš 1994. gada te darbojas Maltas Palīdzības dienests.

Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā.

1996. gadā Saldus Romas Katoļu draudzē tiek organizēta Maltas Ordeņa palīdzības dienesta vienība

1999. gadā Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis piedalījās ordeņa 900 gadu svinībās Romā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
  • Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
  • Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
  • Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]