Guntis Ulmanis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Ulmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Guntis Ulmanis
Guntis Ulmanis

Guntis Ulmanis 2010. gadā


Amatā
1993. gada 7. jūlijs — 1999. gada 7. jūlijs
Premjerministrs Ivars Godmanis
Valdis Birkavs
Māris Gailis
Andris Šķēle
Guntars Krasts
Vilis Krištopans
Priekštecis Anatols Dinbergs*
Pēctecis Vaira Vīķe-Freiberga

Dzimšanas dati 1939. gada 13. septembrī (74 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija PSKP (1965—1989)
LZS (1992—2001)
Tēvs Eduards Ulmanis
Dzīvesbiedrs (e) Aina Ulmane
Bērni Guntra
Alvils
Profesija ekonomists
Augstskola Latvijas Valsts universitāte
Paraksts Signature of Guntis Ulmanis.png
*No 1940. līdz 1993. gadam šo amatu neviens neieņēma. Latvijas valdības rīkojuma pamata vienpersoniski pārstāvēja no 1940. līdz 1963. gadam Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Reinholds Zariņš, no 1963. līdz 1970. gadam Latvijas sūtnis ASV Arnolds Spekke, no 1971. līdz 1991. gadam Latvijas sūtnis ASV Anatols Dinbergs. No 1991. līdz 1993. gadam augstākā amatpersona Latvijas Republikā bija Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Guntis Ulmanis (agrāk Guntis Rumpītis; dzimis 1939. gada 13. septembrī Rīgā) ir latviešu politiķis. Viņš bija pirmais Latvijas Valsts prezidents pēc valsts neatkarības atjaunošanas laikā no 1993. līdz 1999. gadam. Politikā ienāca kā Latvijas Zemnieku savienības biedrs, galvenokārt tādēļ, ka ir pēdējā pirmskara Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls. Pēc ilga pārtraukuma atsāka politisko darbību 2010. gadā, kad kļuva par apvienības "Par Labu Latviju" valdes priekšsēdētāju[1] un no tās saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

G. Ulmanis ir dzimis 1939. gada 13. septembrī Rīgā. Viņa tēvs Eduards Ulmanis bija pēdējā pirmskara Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļa dēls. Pēc Latvijas okupācijas tēvs apsūdzēts spiegošanā pret PSRS ar kontrrevolucionāru nolūku, 1941. gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.[2] No 1941. līdz 1946. gadam kopā ar ģimeni atradās izsūtījumā Sibīrijā, Krasnojarskas novadā. 1949. gadā Ulmaņu ģimene tika atkārtoti izsūtīta, taču G. Ulmanis palika Latvijā, dzīvojis Ēdolē pie attāliem radiem, kur sācis skolas gaitas. 1955. gadā, saņemot pasi, nomainīja patēva uzvārdu — Rumpītis — atpakaļ pret sava tēva uzvārdu — Ulmanis.

Beidzis Pumpuru vidusskolu. 1963. gadā G. Ulmanis beidzis Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti, ieguvis rūpniecības plānošanas ekonomikas specialitāti.

No 1963. līdz 1965. gadam G. Ulmanis dienēja padomju armijā. Atrodoties dienestā, iestājies PSKP, no 1965. līdz 1989. gadam bija partijas biedrs.[3]

Pēc dienesta strādājis par ekonomistu, strādājis Tramvaju un trolejbusu pārvaldē, bijis augstskolas pasniedzējs Rīgas Politehniskajā institūtā un Latvijas Valsts universitātē (pasniedzis tautsaimniecības plānošanu). 1971. gadā G. Ulmanis sācis strādāt par Rīgas pilsētas izpildkomitejas plānošanas komitejas priekšsēdētāja vietnieku, taču amatu zaudējis dēļ radniecības ar K. Ulmani dēļ, pēc tam bijis Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktors.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas apstiprināts par Latvijas Bankas padomes locekli 1992. gadā, kā arī pievērsies politiskajai darbībai.

Pēc Valsts prezidenta termiņa beigām 2000. gada 17. martā eksprezidents dibināja "Prezidenta Ulmaņa fondu". G. Ulmanis bija Rīgā notikušā 2006. gada Pasaules čempionāta hokejā rīkošanas izpilddirekcijas ģenerāldirektors. Tāpat G. Ulmanis ir viens no hokeja kluba Rīgas "Dinamo" īpašniekiem un padomes locekļiem. Pēc prezidentūras beigām desmit gadus nedarbojās politikā.

Politiskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Valsts prezidentūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gadā G. Ulmanis iestājās Latvijas Zemnieku savienībā un no tās saraksta 1993. gada jūnijā tika ievēlēts par 5. Saeimas deputātu. Tā paša gada 7. jūlijā Saeima ievēlēja G. Ulmani par Latvijas Valsts prezidentu trešajā balsošanas kārtā. Pēc ievēlēšanas viņš pārtrauca aktīvu darbību partijā, bet kļuva par LZS goda priekšsēdētāju. 1996. gada 18. jūnijā viņu atkārtoti ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu jau pirmajā balsošanas kārtā. Amatā bijis līdz 1999. gada 7. jūlijā, kad notika Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācija.

Viņš ir saņēmis daudzus ārvalstu apbalvojumus. G. Ulmaņa prezidentūras laikā liela uzmanība tika pievērsta ārpolitikai — Latvijas integrācijai starptautiskajās organizācijās, sadarbības veidošanai un nostiprināšanai gan ar Eiropas, gan citām valstīm. Viņa prezidentūras laikā Latvija tika uzņemta Eiropas Padomē un uzsāka ceļu uz Eiropas Savienību un NATO.

Viens no nozīmīgākajiem panākumiem viņa prezidentūras laikā ir noslēgtais Latvijas—Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas, kam sekoja pilsonības likuma pieņemšana. 1996. gadā viņš pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja iekļaut Latvijas likumdošanā nāves soda atcelšanu.

G. Ulmanis ir aktīvi iestājies par vienotas sabiedrības veidošanu, aicinot Saeimu izdarīt grozījumus 1994. gadā pieņemtajā Pilsonības likumā un aicinot Latvijas pilsoņus šos grozījumus akceptēt referendumā 1998. gadā.

Lielu uzmanību Valsts prezidents pievērsa Latvijas vēstures izpētes un tās izskaidrošanas jautājumiem. Viņš kopā ar Ministru prezidentu 1999. gadā dibināja Latvijas Vēsturnieku komisiju, kuras uzdevums ir detalizēti pētīt totalitāros režīmus un to radītās sekas Latvijā. Valsts prezidents aicinājis starptautisko sabiedrību nosodīt totalitāro režīmu bijušajā PSRS.

Politiskā darbība pēc prezidentūras[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc prezidentūras beigām ilgu laiku aktīvi politikā neiesaistījās. 2001. gadā G. Ulmanis izstājās no Latvijas Zemnieku savienības. 2009. gadā atbalstīja partijas "Jaunlatvija" dibināšanu, taču pats nekļuva par tās biedru.[4] 2010. gada 12. jūnijā kļuva par apvienības "Par Labu Latviju" valdes priekšsēdētāju[1] un no tās saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā. Nevienā no apvienību veidojošajām partijām bijušais Valsts prezidents neiestājās un 2011. gadā pameta apvienības valdes priekšsēdētāja amatu.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Egle, Ināra un Rutule, Elizabete (2010. gada 12. jūnijā). "TP un LPP/LC apvienības līdera lomu uzņemas Ulmanis". Diena. Atjaunināts: 2010. gada 13. jūnijā.
  2. Ulmanis skrej pakaļ vilcienam tvnet.lv
  3. "Harija Lieģa atmiņas". Noziegumi pret cilvēci. Atjaunināts: 2010. gada 13. jūnijā.
  4. "Ulmaņa atbalstīto partiju sauks "Jaunlatvija"". Diena. 2009. gada 26. martā. Atjaunināts: 2010. gada 13. jūnijā.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Augusts Kirhenšteins
(amatā līdz 1940. gada 5. augustam)
Latvijas Valsts prezidents
1993. gada 7. jūlijs1999. gada 7. jūlijs
Pēctecis:
Vaira Vīķe-Freiberga