Tinis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tinis
Gulo gulo (Linnaeus, 1758)
Tinis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Caunveidīgie (Musteloidea)
Dzimta Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta Caunu apakšdzimta (Mustelinae)
Ģints Tiņi (Gulo)
Suga Tinis (Gulo gulo)
Izplatība
Leefgebied veelvraat.JPG

Tinis jeb āmrija (Gulo gulo) ir liels caunu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, un tā ir vienīgā suga tiņu ģintī (Gulo). Tas ir vislielākais sauszemes plēsējs caunu apakšdzimtā (Mustelinae). Zinātniskais vārds Gulo nozīmē negausis jeb rīma.[1]

Tinis apdzīvo ziemeļu puslodes borālos mežus: skujkoku, jauktu un lapkoku mežus, klajas mežu ainavas un tundru. Tas galvenokārt sastopams uz ziemeļiem no 60 ziemeļu platuma grāda.[2] Visvairāk tie ir sastopami Aļaskā, Kanādā, Skandināvijā, Krievijas rietumziemeļos un Sibīrijas ziemeļos. Kopš 19. gadsimta tiņu populācija ir nostiprinājusies, neskatoties uz to medībām, biomas degradāciju un faktu, ka tiņi vairs nedzīvo savā vēsturiskajā dienvidu izplatības areālā Eiropā un ASV.[3] Par pārsteigumu dabas pētniekiem 2008. gadā Kalifornijā tika nofilmēts tinis, kas tur nebija manīts pēdējos 30 gadus.[4]

No Eiropas dienvidiem tiņi izzuda 19. gadsimtā vajāšanas un mežu izciršanas dēļ. Eiropā ir apmēram 2200 tiņu, no kuriem 1400 dzīvo Krievijā, 400 Zviedrijā, 200 Norvēģijā, 150 Somijā. Sibīrijā varētu būt vairāk nekā 18 000 tiņu.[2]

Pēdējie divi tiņi Latvijas teritorijā tika nošauti 1875. un 1876. gadā.[1] Pēc 100 gadiem viens tinis Latvijā atkal tika novērots 1973. — 1974. gadā Dzedrupē pie Engures ezera.[2]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiņa kažoks var būt arī kontrastaini košs
Riezēm uz krūtīm tinim ir baltas spalvas

Tinis ir drukns, muskuļots plēsējs, kas ārēji vairāk atgādina lāci, nekā pārējos caunu dzimtas dzīvniekus. Pieaudzis dzīvnieks ir aptuveni 70 - 90 cm garš, augstums skaustā 35 - 45 cm, svars 13 - 18 kg.[1] Īpaši liels tēviņš var sasniegt 1 metra garumu un svērt 30 kg.[5] Tēviņi ir kādus 30% lielāki par mātītēm. Par tiņiem caunu dzimtā ir lielāki tikai kalāni un Brazīlijas dižūdri.

Kažoka apmatojums tinim ir garš, biezs un pinkains. Tiņa matojums ir eļļains un atgrūž jebkādu mitrumu, līdz ar to tas ir lieliski piemērots, lai sargātu dzīvnieku no auksta un mitra gaisa. Tiņa kažokāda ir populāra starp ziemeļu vietējiem iedzīvotājiem, kā oderes materiāls ziemas āpģērbam. Uz purna, kājām, muguras un vēdera matojums ir melns, kopumā ķermeņa augšpuse ir gaišāka par apakšpusi, gaišākais matojums parasti ir tumši brūns, bet var būt arī salmu dzeltens. Tinim ir raksturīgas gaišākas joslas sānos pāri ķermenim. Dažiem indivīdiem ir koši balts laukums uz krūtīm vai pakakles.[6] Galva masīva, platu pieri, matojumam pieres daļā gaiši plankumi. Ausis nelielas, noapaļotas, plati novietotas. Aste tinim īsa — aptuveni 20 cm gara, blīvi segta ar garām pinkām. Divas reizes gadā; gan pavasarī, gan rudenī notiek apmatojuma maiņa.[1]

Tinim ir masīvas, muskuļotas, taču relatīvi īsas kājas. Pakaļkājas garākas par priekšējām, tādēļ mugura ir izliekta, un lēkšojot viņš kūkumo. Pēdām ir pieci pirksti, tās ir lielas, platas, īpaši pakaļkāju pēdas. Pirksti savienoti ar peldplēvēm. Tinim ir ļoti gari, līki un asi nagi. Lai gan tinis ir puspēdminis, ķepu nospiedums vasarā var sasniegt 8 x 10 cm. Bet ziemā, kad pēda apaug ar biezu apmatojumu, nospieduma laukums kļūst 2x lielāks. Kājas atbalsta lielā virsma liecina par tiņa piemērošanos dzīvei ziemeļos un sniegainos apvidos.[6]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiņi ir vientuļnieki un pāros laiku pavada tikai dažas dienas riesta laikā

Tinis tāpat kā citi caunu dzimtas dzīvnieki, salīdzinot ar savu augumu, ir ļoti spēcīgs un neatlaidīgs dzīvnieks. Tas ir aktīvs visu gadu, pat pašos bargākajos laika apstākļos. Tinis jūtas ērti sniegotā mežā, savukārt vidi nepievilcīgu padara cilvēku darbība. Tiņi ir vientuļnieki un apvienojas pāros uz dažām dienām riesta laikā. Katram tinim ir sava teritorija un svešus sava dzimuma tiņus savā teritorijā tas necieš.[7] Tiņi dzīvo galvenokārt uz zemes un pārvietojas neveiklos lēkšos. Tiņi ir izturīgi auļotāji, spējot bez atpūtas noskriet 10 — 15 km. Dienā tas var noskriet līdz 45 km. Medījot tinis var būt ļoti ātrs, un sasniegt vairāk nekā 50 km/st. Tiņa garie nagi un polsterētie pēdu spilventiņi ļauj veikli vajāt medījumu pat dziļā sniegā.[2] Tiņi ir aktīvi ne tikai naktī, bet arī dienā. Arktiskajos rajonos laikā, kad gandrīz visu diennakti valda vai nu nakts vai diena, tiņu aktivitāte un atpūta mijas ik pa 3 — 4 stundām.[2] Tinis arī labi peld.

Tiņa nagi ļauj tam veikli kāpt kokos, taču tinis to dara reti, pamatā glābjoties no ienaidniekiem.[1] Tinim nav daudz ienaidnieku. Galvenais ienaidnieks ir cilvēks, bet savvaļā tie ir lāči, vilki un pumas.[8] Jaunu tini var nomedīt arī lielie, plēsīgie putni, piemēram, ērgļi.[9]

Tinim ir asa oža, bet diezgan vāja redze.[2] Lai labāk novērotu apkārtni, tas bieži mēdz pacelties pakaļkājās, tinis spēj, divkājās izslējies, nedaudz staigāt.[1] Kā daudziem citiem caunu dzimtas dzīvniekiem arī tinim ir smakojoša sekrēta dziedzeri zem astes. Sekrēts tiek izmantots, lai iezīmētu teritoriju un signalizētu par seksuālo briedumu. Pateicoties smirdīgajam sekrētam, to dažās tautās sauc par "skunksulāci" un "smirdīgo kaķi".

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tinis spēj uzkāpt kokā, bet to dara reti, tikai lai bēgtu no ienaidnieka vai lai noslēptu medījumu

Tinim ir nežēlīga un spēcīga plēsēja slava, tas spēj nogalināt upuri, kas ir 5x lielāks par viņu pašu.[2] Tas pārtiek galvenokārt no gaļas, bet ziemā tikai no gaļas. Dzīvniekam ir spēcīgi žokļi, ar gariem ilkņiem un asšķautņainiem plēsējzobiem. Augšžoklī pēdējais dzeroklis ir iegriezts par 90 grādiem mutes iekšpuses virzienā. Tas tinim ļauj no maitas noplēst pilnībā sasalušas gaļas strēmeles.[10]

Tiņi medī grauzējus, zaķus, stirnas, putnus, mēdz uzbrukt slimiem, ievainotiem vai novārgušiem lielajiem zālēdājiem, kā briežiem, aļņiem. Tomēr galvenā tiņa barība ir maita. Lai atrastu maitu, tinis diennaktī noskrien desmitiem kilometru. Tas pārvietojas nelieliem lēkšiem. Kad barība ir atrasta, tinis uzturas tās tuvumā tik ilgi, kamērtā ir pilnībā apēsta, kaulus un ādu ieskaitot.[1] Tiņi lielus daudzumus gaļas mēdz arī noslēpt krātuvēs vēlākai iztikai. Barību tas aprok zemē vai sniegā, vai arī uzvelk kokā, kur iespīlē zaru žāklē. Šīs krātuves tinis apsmidzina ar sekrētu, lai citi dzīvniekiem krātuve nebūtu iekārojama.[2] Izdevīgā gadījumā tinis medījumu atņem citiem plēsējiem.[1] Tiņi var nopietni kaitēt mājlopiem un ziemeļbriežiem, kā dēļ izpelnās cilvēka dusmas.[2]

Ir zināms, ka Eiropā dzīvojošie tiņi medī daudz aktīvāk nekā Ziemeļamerikā dzīvojošie. To skaidro ar faktu, ka Eiropā ir mazāk citu lielo plēsēju, kā dēļ tinim vairāk jāmedī pašam, jo pietrūkst citu plēsēju pamestās maitas, kā arī iespējas medījumu vienkārši nozagt.

Vasarā tinis kļūst par visēdāju. Bez gaļas tas barojas ar lapseņu un kameņu periem, ar medu, ar putnu olām un reizēm ar ogām: avenēm, mellenēm, brūklenēm un dzērvenēm.[1]

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumu tiņi sasniedz 2,5 gadu vecumā, un mazuļi dzimst tikai katru otro gadu. Tiņiem riesta laiks ir vasarā. Tā kā mātīte atliek embrija attīstību, tas ir ietur diapauzi, tad mazuļi dzimst pavasarī. Ja barības ir maz, tad embrijs neattīstās vispār. Grūsnības periods ilgst 30 - 50 dienas. Parasti piedzimst 2 - 3 mazuļi mātes izveidotā migā, kas veidota no zāles vai lapām kādā alā vai klinšu nišā. Tiņi labprāt izmanto citu dzīvnieku izraktās alas vai atrod klusu vietu zem krituša koka. Dažreiz migas tiek veidotas zem sniega, to var novērot Somijas tiņiem. Vienā metienā var būt dažādu tēvu pēcnācēji. Mazuļu svars dzimstot ir ap 100 g. Mazuļi attīstās strauji, pieauguša tiņa augumu sasniedzot pirmajā gadā. Mazuļu augšanas laikā māte teritoriju agresīvi apsargā līdz jaunie tiņi spēj paši doties medībās. Mātītei ir divi pāri zīdekļu, un mazuļi barojas ar mātes pienu apmēram 8 — 10 nedēļas.[2]

Dzīves ilgums savvaļā tiņiem 8—10 gadi. Nebrīvē tie var nodzīvot 17 gadus.[2]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tinim ir 6 pasugas:[11]

DNS pētījumi ir atklājuši, ka tiņu tuvākie radinieki ir tairas (Eira) un caunas (Martes), visiem trijiem ir kopējs kādreiz Eirāzijā dzīvojošs aizvēsturisks priekštecis.[12]

Tiņu suga skaidri sadalās 2 pasugās: Eirāzijas tinis (Gulo gulo gulo) un Ziemeļamerikas tinis (Gulo gulo luscus). Daži zinātnieki šīm divām pasugām pievieno vēl četras, kuras dzīvo ģeogrāfiski izolētās vietās, tomēr lielākā daļa uzskata, ka suga nedalās pasugās vispār.[13] Pēdējie ģenētiskie pētījumi apliecina, ka Ziemeļamerikas tiņu populācija ir cēlusies no viena avota, tiņiem, kas pēdējā leduslaikmetā šķērsojuši Beringa šaurumu pa ledu un izplatījušies dienvidu virzienā.[13]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]



Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Tinis