Vladimirs Majakovskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vladimirs Majakovskis
Majakovskis 1929. gadā
Majakovskis 1929. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 7. jūlijā
Bagdadi, Kutaisi guberņa, Krievijas impērija
Miris 1930. gada 14. aprīlī (36 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, PSRS
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, dramaturgs, kinoscenārists, kinorežisors, kinoaktieris, gleznotājs, redaktors
Žanri Dzeja
Literatūras virzieni Kubofutūrisms

Vladimirs Majakovskis (krievu: Владимир Владимирович Маяковский, dzimis 1893. gada 7. jūlijā (19) Bagdadi, Kutaisi guberņā, miris 1930. gada 14. aprīlī Maskavā) bija padomju dzejnieks, dramaturgs, kinoscenārists, kinorežisors, kinoaktieris, gleznotājs, žurnālu "ЛЕФ" ("Левый Фронт" ("Kreisā Fronte")) un "Новый ЛЕФ" redaktors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladimirs Majakovskis dzimis Bagdati (vai Bagdadi) ciemā tagadējā Gruzijā Vladimira Majakovska (1857-1906) un Aleksandras Pavļenko (1867-1954) ģimenē. Viņam bija arī divas māsas: Ludmila (1884-1972) un Olga (1890-1949) un brāļi Konstantīns (nomira trīs gadu vecumā no skarlatīnas) un Aleksandrs (nomira agrā bērnībā). 1902. gadā Majakovskis iestājās Kutaisi ģimnāzijā. 1906. gada jūlijā no asins saindēšanas nomira viņa tēvs, sadūris pirkstu ar adatu, šujot kopā papīrus. No tiem laikiem Majakovskim parādījās bakteriofobija, kura palika uz visu dzīvi. Pēc tēva bērēm Majakovskis kopā ar māti un māsām pārcēlās uz Maskavu, kur iestājās 5. klasiskās ģimnāzijas 4. klasē (tagad Maskavas skola № 91). Tur viņš mācījās vienā klasē ar Pasternaka brāli. 1908. gada martā tika izslēgts no 5. klases, jo netika veikta mācību maksa.

Pirmo "pusdzejoli" Majakovskis iespieda nelegālajā žurnālā "Порыв" ("Brāzma/Uzliesmojums"), kas tika izdots Trešajā ģimnāzijā. Pēc viņa vārdiem, "sanāca neticami revolucionāri un tikpat neglīti".

Maskavā Majakovskis iepazinās ar revolucionāri noskaņotajiem studentiem, sāka aizrauties ar marksistisku literatūru, 1908. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā. Bija propagandists tirdznieciski rūpnieciskajā Maskavas apakšrajonā. 1908.-1909. gadā trīs reizes tika arestēts, bet vēlāk atbrīvots. Cietumā Majakovskis "skandalēja", tādēļ viņu bieži pārveda no iecirkņa uz iecirkni. 1909. gadā cietumā Majakovskis atkal sāka dzejot, bet nebija apmierināts ar uzrakstīto. Taču, neskatoties uz savu kritisko attieksmi, Majakovskis tieši šo dzejoļu burtnīcu novērtēja kā savas daiļrades sākumu.

1911. gadā dzejnieka draudzene, bohēmiskā gleznotāja Jevgeņija Langa iedvesmoja dzejnieku nodarboties ar glezniecību.

Iepazīstoties ar Dāvidu Burļuku, futūristu grupas "Gileja" dibinātāju, Majakovskis ienāca dzejnieku lokā un pievienojās kubofutūristiem. Pirmais publicētais dzejolis bija nodēvēts "Nakts" (1912), tas ienāca futūristu krājumā "Pļauka sabiedrības gaumei". 1913. gadā iznāca Majakovska pirmais krājums "Es" (cikls no četriem dzejoļiem). Tas bija rakstīts ar roku un litogrāfiski pavairots 300 eksemplāros. Šajā pašā gadā dzejnieks pievērsās dramaturģijai. Tika uzrakstīta un izrādīta programmatiska traģēdija "Vladimirs Majakovskis".

1914. gada februārī Majakovskis un Burļuks tika izslēgti no skolas par publiskajiem priekšnesumiem. 1914.-1915. gadā Majakovskis strādāja pie poēmas "Mākonis biksēs". Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma iznāca dzejolis "Karš ir pieteikts". 1915. gada jūlijā dzejnieks iepazinās ar Ļiļu un Osipu Brikiem. 1915.-1917. gadā Majakovskis dienēja armijā Petrogradā. Kareivjiem publicēt darbus neatļāva, bet Majakovski glāba Osips Briks, kurš nopirka poēmas "Flauta-mugurkauls" un "Mākonis biksēs" par 50 kapeikām par rindiņu un iespieda tās. Pretkara lirika: "Mamma un vāciešu nosistais vakars", "Es un Napoleons", poēma "Karš un pasaule" (1915) un citi.

1917.g. vasarā Majakovskis enerģiski pūlējās, lai viņu atzītu par nederīgu armijas dienestam un rudenī tika atbrīvots no tā. Majakovskis 1918. gadā filmējās trijās pēc personīgajiem scenārijiem veidotajās kinolentēs. 1917. gada augustā iecerēja uzrakstīt "Mistēriju Buff", kura tika pabeigta 1918. gada 25. oktobrī un iestudēta uz revolūcijas gadadienu.

1918. gadā Majakovskis organizēja grupu "Komfut" (komunistiskais futūrisms), 1922. gadā - izdevniecību МАФ (МFА) (Maskavas futūristu asociācija), kur tika iespiestas dažas viņa grāmatas. 1923. gadā organizēja grupu ЛЕФ (Kreisā mākslas fronte).

Majakovskis 1922.-1924. gadā izbrauca uz ārzemēm - uz Latviju, Franciju, Vāciju; uzrakstīja apcerējumus un dzejoļus par Eiropas iespaidiem. 1925. gadā notika pats ilgākais viņa ceļojums: brauciens pa Ameriku. 1925.-1928. gadā viņš daudz braukāja pa Padomju Savienību, uzstājās pašu atšķirīgāko auditoriju priekšā. 1922.-1926. gadā aktīvi sadarbojās ar avīzi "Vēstis" (Известия), 1926.-1929. gadā - ar "Komjauniešu patiesību" (Komsomoļskaja Pravda). Publicējās žurnālos: "Jaunā pasaule", "Jauna gvarde", "Uguntiņa", "Krokodils" u.c. Strādāja arī aģitācijā un reklāmā. 1926.-1927. gadā uzrakstīja deviņus kinoscenārijus.

Majakovskis un Ļiļa Brika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visas Majakovska "radošās karjeras laikā" viņa mūza bija Ļiļa Brika. Majakovskis un Ļiļa Brika iepazinās 1915. gada jūlijā, kad Ļiļas māsa Elza, ar kuru dzejniekam bija romāns, atveda viņu (Majakovski) Briku (Ļiļas un viņas vīra Osipa) dzīvoklī. Majakovskis lasīja viņiem savu poēmu "Mākonis biksēs", kura tajā laikā vēl nebija publicēta, un uzreiz veltīja to Ļiļai. Majakovskis visus savus darbus (izņemot poēmu "Vladimirs Ļeņins") veltīja Ļiļai; 1928. gadā, ar pirmā krājuma publicējumu, Majakovskis veltīja viņai visus darbus, kas bija radīti pirms viņi vispār iepazinās. No 1918. gada vasaras Majakovskis un Briki dzīvoja kopā. 1919. gada pavasarī visi trīs pārcēlās uz Maskavu un sākumā dzīvoja komunālajā dzīvoklī. 1921. gadā izdevās saņemt plašākas divas istabas citā komunālajā dzīvoklī. 1922-1927. gados viņi daudz ceļoja. Tikai 1926. gadā Majakovskim piešķīra dzīvokli, kurā viņi visi trīs dzīvoja līdz 1930. gadam. Neskatoties uz ilglaicīgām Majakovska un Ļiļas attiecībām, Majakovskim bija daudz romānu no malas (viens no spilgtākajiem – Tatjana Jakovļeva, ar kuru Majakovskis iepazinās Parīzē).

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Majakovska agrīnā daiļrade bija ekspresīva un metaforiska, tajā apvienojās gan mītiņa un demonstrācijas enerģija , gan dziļš liriskums. Dāvids Burļuks iepazīstināja jauno dzejnieku ar Bodlēra, Verlēna un citu pazīstamu rakstnieku darbiem, bet par liktenīgo Majakovskim kļuva Vitmena brīvais pants. Majakovskis nepieņēma tradicionālās dzejas formas. Viņš izdomāja saviem dzejoļiem īpašu ritmu, polimetriskas kompozīcijas apvienojot gan stila ziņā, gan arī vienotā sintakses intonācijā, ko nosaka dzejas grafiskais pasniegums: sākumā sadalot dzejoli uz stabiņā izkārtotām dažām rindiņām, bet no 1923. gada ar pazīstamo "trepīti", kas kļuva par Majakovska "vizītkarti". Trepīte palīdzēja Majakovskam likt lasīt viņa dzeju ar pareizu intonāciju, jo dažkārt pieturzīmju šim mērķim bija par maz.

Vēl viena dzejnieka īpašība – patosa, lirikas un indīgas satīras apvienojums. Majakovskis stipri ietekmēja XX gadsimta daiļradi un kļuva par leģendāru un spilgtu kubofutūrisma pārstāvi.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Majakovska dzīve beidzās ar pašnāvību 1930. gada 14. aprīlī. Savā laikā daudzi uzskatīja, ka tā nav bijusi pašnāvība, bet gan slepkavība. Taču vēlāk ekspertīze parādīja, ka Majakovskis nošāvies pats. Savā pēdējā zīmītē Majakovskis atvadās no dzīves un skaidro, ka aiziešanas iemesls nav politisks: "Mīlestības laiva sašķīda pret ikdienu".

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]