Ziemeļlatvijas brigāde

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki Cēsīs 1919.gada 6.jūnijā. Centrā, ģērbies mētelī – Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns.
Sarkanā krāsā frontes stāvoklis Igaunijā pēc Sarkanās armijas ofensīvas 1918. gada novembrī-1919. gada janvārī. Zilā krāsā frontes stāvoklis pēc Igaunijas armijas un tās sabiedroto ofensīvas 1919. gada vasarā.

Ziemeļlatvijas brigāde bija latviešu militārā vienība Latvijas Brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas armijas ieņemtajos Vidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam.

Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā izveidoja 1. Valmieras, 2. Cēsu un Rezerves (3. Jelgavas) kājnieku pulkus, artilērijas baterijas un jātnieku eskadronus. Uz 28. jūniju brigādes vienībās bija 223 virsnieki, 26 kara ierēdņi 9554 instruktori un kareivji, pavisam kopā 9803 karavīri. 1919. gada augustā uz Ziemeļlatvijas brigādes bāzes tika izveidota 2. Vidzemes kājnieku divīzija, bet 3. Jelgavas kājnieku pulks iegāja 1. Kurzemes kājnieku divīzijas sastāvā.

Stāvoklis Igaunijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somu brīvprātīgo ierašanās Tallinā 1918. gada decembrī.

Brestļitovskas miera līgumā Krievijas Padomju valdība atteicās no Baltijas zemju teritorijas. Kaut arī īsi pirms Vācijas impērijas armijas ienākšanas Tallinā Igaunijas Glābšanas komiteja (Eestimaa Päästekomitee) 1918. gada 24. februārī bija izsludinājusi Igaunijas neatkarības deklarāciju, Vācijas valdība to ignorēja. Tikai pēc Vācijas sakāves Pirmajā Pasaules karā un Kompjeņas pamiera līguma parakstīšanas 11. novembrī vācu okupācijas iestādes Tallinā formālo varu nodeva Igaunijas Pagaidu valdībai. Tomēr Padomju Krievijas valdība anulēja Brestļitovskas miera līgumu un 1918. gada 28. novembrī Sarkanās armijas 7. armija, kas sastāvēja no 2. un 6. Novgorodas strēlnieku divīzijām ieņēma Narvu. Narvā nodibināja marionešu valdību - Igaunijas Darbaļaužu komūnu (Eesti Töörahva Kommuun). Līdz gada beigām krievu 7. armija, papildināta ar Jurjevas strēlnieku pulku, kavalērijas eskadroniem un Baltijas kara flotes daļām atspieda igauņu karaspēku tikai 34 km attālumā no Tallinas. Savukārt 7. armijas sastāvā iekļautie Latviešu strēlnieku divīzijas 1. un 6. pulki ar divīzijas artilērijas baterijas atbalstu 1918. gada 18. decembrī ieņēma Valku, 24. decembrī Tartu un okupēja lielāko daļu no bijušās Vidzemes guberņas teritorijas igauņu daļas. 1919. gada sākumā Igaunijas Pagaidu valdības kontrolē atradās vienīgi jaundibinātās valsts rietumu daļa. 1918. gada 30. decembrī Tallinā ieradās 1. Somu brīvprātīgo pulks un "Ziemeļu dēlu" (Pohjan pojat) pulks - kopā apmēram 2000 somu brīvprātīgo. Pēc vispārējās mobilizācijas Igaunijas armijas lielums 1919. gada 5. janvārī sasniedza 4450 karavīru. 7. janvārī sākās Igaunijas armijas pretuzbrukums un jau 14. janvārī tika ieņemta Tartu, 19. janvārī Narva.

Latviešu karaspēka vienību izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. Cēsu pulka Skolnieku rotas jauniesauktie.

Pēc Sarkanās armijas ofensīvas arī Latvijas teritorijā un Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības atkāpšanās uz Liepāju, tā 1919. gada 7. janvārī uz Tallinu pa jūru nosūtīja savu militāro priekšstāvi kapteini Zemitānu. Igaunijas valdības armijai ar somu brīvprātīgo palīdzību līdz janvāra beigām izdevās atspiest krievu Sarkanās armijas vienības austrumu frontē līdz Narvas upei un Peipusa ezeram, bet dienvidu frontē igauņiem sīvi pretojās Padomju Latvijas armija, kuras sastāvā ietilpa gan latviešu, gan krievu vienības. Par Dienvidu frontes pavēlnieku tika iecelts somu ģenerālis Pauls Martins Vecers (Wetzer).

Kapteinis J. Zemitāns un Latvijas konsuls Tallinā mācītājs J. Ramanis panāca vienošanos ar Igaunijas valsts galvu Konstantīnu Petsu un armijas komandieri pulkvedi-leitnantu Johanu Laidoneru par 3 pirmās šķiras un 3 otrās šķiras pašaizsardzības rotu formēšanu no Tallinā un Tartu dzīvojošajiem latviešiem vecumā no 19—35 gadiem. Uz pirmo mobilizāciju 1919. gada 26.—28. janvārī ieradās 657 brīvprātīgie. Janvāra beigās ministru prezidents Ulmanis apmeklēja Helsinkus un Tallinu, kur panāca principiālu vienošanos par latviešu karaspēka formēšanu Igaunijas teritorijā. 1919. gada 31. janvārī Tartu Partizānu bataljons kopā ar somu "Ziemeļu dēlu" pulku kaujā pie Paju muižas sakāva Sarkanās armijas pusē karojošo latviešu strēlnieku karaspēku un ieņēma Valgas pilsētu, kaujā tika nāvīgi ievainots igauņu bataljona komandieris Jūlijs Kuperjanovs.

Pēc Valkas ieņemšanas Latvijas apsardzības ministrs J. Zālītis 3. februāri iecēla kapteini Zemitānu par visa latviešu karaspēka organizētāju un pavēlnieku Igaunijā un Ziemeļlatvijā, bet inženieri Marku Gailīti par savu pilnvarnieku civillietās. Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners piekrita viena kājnieku bataljona (komandieris - pulkvežleitnants Jansons) un viena artilērijas vada (komandieris virsleitnants Dannebergs) formēšanai Tērbatā, pakļaujot tos II igauņu divīzijas komandieriem. Drīz vien tika dota atļauja 1. Valmieras kājnieku pulka un artilērijas baterijas izveidei. 18. februārī Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji Tallinā ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu, ka jaunformējamās daļas pakļaujamas igauņu armijas virspavēlniekam, līdz igauņu-latviešu karaspēks nesasniegs līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne.[1] Saskaņā ar šo līgumu Valka un Valkas apriņķa 8 pagasti pagaidām pārgāja Igaunijas pārvaldībā. J. Zemitānu paaugstināja par pulkvežleitnantu un martā – par pulkvedi.

No 21. līdz 27. februārim Valkas un Rūjienas novados jaunajās karaspēka vienībās mobilizēja 1461 kareivi un instruktoru, marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākošās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 22. martā Rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis). 1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Apmēram puse no jauniesauktajiem bija dienējuši bijušā Krievijas armijā, bet ceturtdaļa latviešu strēlnieku pulkos. Parastā piederības zīme latviešu karaspēka vienībām bija balta saite ar divām sarkanām šķērssvītrām uz kreisās rokas piedurknes. Virsnieki valkāja bijušos krievu virsnieku formas ar speciālu vairogu Latvijas krāsās uz uzplečiem un kokardi Latvijas karoga krāsās pie cepures.

Marta beigās 1. Valmieras kājnieku pulks devās uz fronti. 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā.

25. aprīlī kapteinim Jurkam uzdeva formēt 1. kavalērijas eskadronu, bet maija otrā pusē ritmeistaram Goldfeldam 2. eskadronu.

Sekmīgās mobilizācijas dēļ no Valmieras pulka rezerves bataljona 18. maijā izveidoja 2. Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Tajā bija bija 31 virsnieks, 3 ārsti, 12 kara ierēdņu un 1274 instruktori un kareivji. 26. maijā kapteinis Aparnieks saformēja Ziemeļlatvijas partizānu pulku, kur sākumā ietilpināja Cēsu pulka 4. rotu un 30 jātnieku.

26. maijā virsleitnants Skujenieks Naukšēnu muižā sāka formēt 2. Cēsu bateriju, kas bija bruņota ar tālšāvēju lielgabalu un haubici, bet 18. jūnijā saņēma vēl divus angļu tālšāvēja lielgabalus. 20. jūnijā virsleitnantam Valdemāram Šenfeldam uzdeva formēt 3. Rūjienas bateriju no bijušajiem Sarkanās armijas latviešu artilēristiem. Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija pulkvežleitnants Šmits. Pēc Cēsu kaujām pulkvedis Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā, ko 30. jūnijā angļu karakuģos pārveda uz Liepāju.

Piedalīšanās karadarbībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas bruņoto spēku vadība pieņem parādi Rīgā 1919. gada 6. jūlijā. No kreisās puses: pulkvedis Jorģis Zemitāns (Ziemeļlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis Jānis Balodis (Dienvidlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis–leitnants Eduards Kalniņš (Ziemeļlatvijas brigādes komandiera vietnieks).

No 1919. gada aprīļa sākuma Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar Igaunijas armiju cīnījās pret Padomju Latvijas armiju, kas pārgāja pretuzbrukumā Vēravas un Valkas virzienā, bet mēneša beigās arī Rūjienas virzienā. Kaujā pie Melnupes Valmieras pulkam kopā ar igauņu karaspēka daļām izdevās apturēt uzbrukumu, bet 25. aprīlī lielinieki ieņēma Rūjienu, no kurienes virzījās uz Valku no ziemeļrietumiem. Pie Ērģemes igauņu un latviešu daļas apturēja pretuzbrukumu un 1. maijā atguva Rūjienu.

Padomju Latvijas armija saira pēc tam, kad 22. maijā Landesvērs un Dienvidlatvijas brigāde kopā ar Dzelzsdivīzijas vienībām ieņēma Rīgu. Igaunijas armija nekavējoties sāka uzbrukumu gar Rīgas jūras līci dienvidu virzienā un 25. maijā ieņēma Ainažus, 26. maijā Salacgrīvu. Ziemeļlatvijas brigādes vienības 26. maijā sasniedza Strenčus un Valmieru. Šajā pašā laikā igauņi 26. maijā ieņēma Pleskavu. Pēc Valmieras atbrīvošanas 6. jūnijā tika saformēta 2. Cēsu pulka Skolnieku rota, kas tika iekļauta pulka sastāvā kā 8. rota.

No 19. līdz 23. jūnijam Ziemeļlatvijas brigāde piedalījās Cēsu kaujās pret Baltijas landesvēru, kurās kopā ar Igaunijas armijas 3. divīziju tika izcīnīta uzvara.

Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Ziemeļlatvijas brigāde 6. jūlijā ienāca Rīgā, bet 8. jūlijā Rīgā atgriezās arī K. Ulmaņa vadītā Latvijas pagaidu valdība.

Pārformēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konflikta dēļ ar K. Ulmani un J. Balodi no Ziemeļlatvijas armijas štāba komandiera amata tika demobilizēts Voldemārs Ozols. 15. jūlijā Latvijas apsardzības ministrs un bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja no Dienvidlatvijas brigādes daļām saformēt Kurzemes divīziju ar Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulkiem, no Ziemeļlatvijas brigādes daļām Vidzemes divīziju ar Valmieras, Cēsu un Rīgas pulkiem.

Sastāvs (pirms Cēsu kaujām)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns, viņa palīgs pulkvežleitnants Eduards Kalniņš.
  • Štāba priekšnieka amata izpildītājs pulkvežleitnants Voldemārs Ozols
  • brigādes intendants kara ierēdnis Pēteris Liepiņš
  • operatīvās daļas priekšnieks kapteinis Mārtiņš Hartmanis
  • administratīvās daļas priekšnieks kapteinis Rozītis.
  • aizmugures priekšnieks pulkvežleitnants Miglāvu, kam bija pakļautas ieņemtās teritorijas komandantūras.

Kājnieku daļas un to komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. Valmieras kājnieku pulks (komandieris - pulkvežleitnants Jansons)
  • 2. Cēsu kājnieku pulks (komandieris - pulkvežleitnants Krišjānis Berķis)
  • Rezerves kājnieku pulks, pārveidots par 3. Jelgavas kājnieku pulku (komandieris - pulkvežleitnants Oskars Dankers)

Kavalērijas daļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. kavalērijas eskadrons (kapteinis Jurka)
  • 2. kavalērijas eskadrons (ritmeistars Oto Goldfelds)

Artilērijas daļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komandieris pulkvežleitnants Eduards Kalniņš.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]