Strenči

Šis raksts ir par pilsētu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Strenči (stacija).

Strenči
Strenču slimnīcas dūmenis ar ūdenstvertni.
Ģerbonis
Strenči
Koordinātas: 57°37′39″N 25°41′06″E
Novads	Strenču novads
Platība	5,7 km²
Iedzīvotāji (2010)	1404
Blīvums	246.3 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi	vācu: Stackeln
Pilsētas tiesības	no 1928. gada
Pasta indekss	LV 4730
Mājaslapa	www.strencunovads.lv

Strenči ir pilsēta Vidzemē, Strenču novada centrs Gaujas krastā. Nozīmīgs mežrūpniecības, transporta un medicīnisko pakalpojumu centrs. Tā kā Strenči ir "izauguši" no mežrūpniecības un koku pludināšanas, tad tautā Strenčus agrāk mēdza saukt par "Gaujas plostnieku galvaspilsētu". Katru gadu maijā Strenčos tiek svinēti plostnieku svētki.

Ģeogrāfiskais novietojums

Strenču pilsēta atrodas Tālavas zemienes Sedas līdzenumā, Gaujas labajā krastā pirms apmēram 5 km garajām Strenču krācēm. Cauri pilsētai tek ap 15 km garā Strenčupīte.

Ģerbonis

Strenču pilsētas ģerbonis tika apstiprināts 1938. gadā. Zilais ģerboņa fons simbolizē Gauju, četras horizontālās zelta svītras simbolizē pa Gauju pludinātos kokus, bet trīs zelta rombi — caur Strenčiem ejošo dzelzceļu.

Vēsture

Strenču viesnīca 19. gs. beigās.

Pirmās ziņas par apdzīvotu vietu tagadējās Strenču pilsētas vietā ir rodamas no 17. gadsimta beigu Rīgas — Tērbatas pasta ceļa kartes. 18. gadsimta otrajā pusē uz Ēveles, Jaunjērcēnu un Keižu muižu zemes šeit sāka apmesties mežcirtēji un plostnieki. Par nozīmīgu apdzīvoto vietu Strenči sāka veidoties pēc Stakles stacijas (vāciskais nosaukums: Stakeln) atklāšanas 1889. gadā uz dzelzceļa līnijas Rīga — Pleskava (caur Valku). Apdzīvotā vieta auga, un 1895. gadā Strenči ieguva miesta tiesības. Mežā starp dzelzceļa staciju un Rīgas-Terbatas lielceļu 1899. gadā pēc Vidzemes bruņniecības iniciatīvas tika nolemts celt Vidzemes guberņas psihiatrisko slimnīcu, kuras būve sākās 1903. gadā (projekta autors bija arhitekts A.Reinbergs) un 1907. gadā tika atklāta tiem laikiem viena no modernākajām psihoneiroloģiskajām slimnīcām Eiropā ar labiekārtotu parku. Pirmais slimnīcas direktors bija A.Bērs. 1907. gadā tika izveidota Strenču Saviesīgā biedrība, 1910. gadā Krājaizdevu sabiedrība un Namsaimnieku biedrība. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Strenči attīstījās par svarīgu Ziemeļvidzemes tirdzniecības un ražošanas centru, tādēļ 1928. gadā tiem tika piešķirtas pilsētas tiesības. 1935. gadā pilsētā bija 313 dzīvojamās mājas (11 mūra, 180 koka, 122 jaukta tipa), 59 tirgotavas un 76 ražošanas uzņēmumi - dzirnavas, vilnas kārstuve, galdniecība, desu darbnīca u.c. Otrais Pasaules karš iezīmēja traģiskus pavērsienus mazpilsētas dzīvē - 1941. gadā bez tiesas sprieduma padomju represīvo orgānu darbinieki izsūtītīja 24 pilsētas iedzīvotājus, bet 1943. gadā nacisti nogalināja daudzus psihiatriskās slimnīcas pacientus. Deportācijas atkārtojās 1949. gadā, kad tika izsūtīti 20 cilvēki. Pēc kara pilsētā tika nodibināta mežrūpniecības saimniecība (MRS) ar kokzāģētavu un karotīna ražotni un Rīgas ķīmiskās mašīnbūves rūpnīcas "Rinar" filiāle. Iedzīvotāju skaits migrācijas dēļ pieauga no 1763 cilvēkiem 1935. gadā līdz 2666 cilvēkiem 1979. gadā.

Kultūras un vēstures pieminekļi

• Strenču aptieka, celta 1901. gadā.
• Strenču baznīca, celta 1907. gadā, tornis 1937. gadā (arhitekts F.Skujiņš).
• Strenču Psihoneiroloģiskā slimnīca, celta 1907. gadā (arhitekts A.Reinbergs). Slimnīcas muzejs.
• Dzelzbetona tilts pār Gauju, kas uzbūvēts jau 1909. gadā.

Cilvēki

Strenču skolā 1912.-1914. gadā mācījies un līdz 1919. gadam par miesta fotogrāfu strādājis dzejnieks J.Krauklis (pseidonīms - Ziemeļnieks).