Salacgrīva

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Salacgrīva
Piemineklis jūrniekiem Salacgrīvā Piemineklis jūrniekiem Salacgrīvā
Salacgrīvas karogs Salacgrīvas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Salacgrīva (Latvija)
Salacgrīva
Salacgrīva
Koordinātas: 57°45′06″N 24°21′26″E / 57.75167°N 24.35722°E / 57.75167; 24.35722Koordinātas: 57°45′06″N 24°21′26″E / 57.75167°N 24.35722°E / 57.75167; 24.35722
Novads Salacgrīvas novads
Platība 12,57 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.) 3 089[1]
Blīvums 245,7 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi vācu: Salismünde
igauņu: Salatsi
Pilsētas tiesības no 1928. gada
Pasta indekss LV-4033
Mājaslapa www.salacgriva.lv

Salacgrīva ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Salacgrīvas novada centrs Salacas upes grīvā. Attālums no Salacgrīvas līdz Rīgai — 103 km, līdz Limbažiem — 50 km, līdz Valmierai — 95 km. Pilsētas saimniecībā liela nozīme ir koku eksportam, kokapstrādei, pārtikas ražošanai un tirdzniecībai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jau 5-6. gs pie Salacas grīvas bija lībiešu apmetne Saletsa - lībiešu pils.
  • Līdz 13. gadsimta sākumam tagadējā Salacgrīvas novada vietā atradās līvu zeme Metsepole un Indriķa hronikā Saletsa pieminēta vieta, gar kuru virzījās krustnešu karagājieni uz igauņu Sakalas, Sontaganas un Ridalas zemēm.
  • 1207. gadā pēc Gaujas līvu zemju kristīšanas Salacas grīva nonāca Livonijas bīskapijas, vēlāk Rīgas arhibīskapijas "Līvu galā", kuras sastāvā tā bija līdz pat 1561. gadam.
  • 1216. gada pavasarī iebrucēji no Sāmsalas pa Salacas upi iebruka letu zemēs ap Burtnieku ezeru. Tā ir pirmā reize, kad Indriķa hronikas tekstā pieminēta Salacas upe.
  • 1226. gadā bīskaps Alberts lika celt pili Salacas upes stāvākajā ziemeļu krastā, apmēram puskilometru no upes grīvas, lai pārraudzītu pieeju Salacas ūdensceļam.
  • 1474. gadā Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers sabiedrojās ar Zviedrijas karali pret Livonijas ordeni, tādēļ Salacgrīvā izcēlās zviedru desants un ieņema pili, tomēr Livonijas ordeņa karaspēks pili ieņema un paturēja savā kontrolē līdz 1485. gadam.
  • 1508. gadā pirmo reizi pieminēta Salacas baznīcas draudze.
  • 1561. gadā Salacgrīva nonāca Polijas-Lietuvas pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes sastāvā.
  • 1633. gadā pēdējo reizi pieminēta Salacgrīvas pils kā nocietinājums, pēc tam tā tika nopostīta poļu-zviedru karos. Pēc tam Salacgrīva ietilpa Zviedru Vidzemes teritorijā, bet pēc tam, kad bija beidzies Lielais Ziemeļu karš, tā nonāca Krievijas impērijas Vidzemes guberņas sastāvā. Šajā laikā Salacgrīvā pamazām izzuda līvu valoda.
  • 1777. gadā tika uzcelta pirmā Salacgrīvas baznīca.

Salacgrīvas ostas izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1870. gadā tika atvērta pirmā tirgotava un ar piekrastes kuģniecības attīstību Rīgas līcī sākās Salacgrīvas miesta veidošanās. Salacas grīvā no laukakmeņiem izbūvēja molu un padziļināja upes gultni, kas ļāva ostā līdzšinējo liellaivu vietā iebraukt arī kuģiem. Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemes ražojumu - labības, linu, bet īpaši kokmateriālu - pārkraušanas vietu tālākai transportēšanai galvenokārt uz Rīgu un Pērnavu. Gada laikā ostā ienāca 150 - 200 buru kuģu. Tika ievests galvenokārt sāls zivju sālīšanai, akmeņogles un dzelzs izstrādājumi.
  • 1897. gadā Salacgrīvā bija 70 dzīvojamās mājas, 40 noliktavas un 400 iedzīvotāju, bet 1907. gadā 26 mūra mājas, 57 koka ēkas un 400 iedzīvotāju.

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēc 1903. gada caur Salacgrīvas ostu krasi mazinājās preču plūsma, jo tika atklāta Ainažu osta, ko 1912. gadā ar iekšzemi savienoja Ainažu—Valmieras—Smiltenes šaursliežu dzelzceļš. Šādos apstākļos par Salacgrīvas prioritāti kļuva tikai koku pludināšana pa Salacu un to transportēšana tālāk.
  • 1909. gadā Salacgrīvā pār Salacas upi tika uzbūvēts viens no pirmajiem dzelzbetona tiltiem Latvijā.
  • 1919. gada 26. maijā igauņu karaspēks padzina lieliniekus no Salacgrīvas.
  • 1921. gadā pēc H. Eidemaņa iniciatīvas tika nodibināta Salacgrīvas vidusskola.
  • 1928. gadā Salacgrīvai tika piešķirtas pilsētas tiesības, pateicoties luterāņu draudzes un ugunsdzēsēju dāmu komiteju aktīvai darbībai, pilsētā bieži notika dažādi kultūras pasākumi.
  • 1935. gadā Salacgrīvā bija 168 dzīvojamās ēkas, bet iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija zemkopība, koku pludināšana, tirdzniecība un zvejniecība.
  • 1940. gadā Salacgrīvā izveidoja zivju fabriku, kas sākotnēji bija plānota Ainažos, kā arī tika nodibināts zvejnieku artelis "Brīvais vilnis".
  • Pēc 2. Pasaules kara sakarā ar zivrūpniecības attīstību no jauna tika izbūvēta osta, uzcelti jauni dzīvojamie nami, auga pilsētas iedzīvotāju skaits.
  • 1960. gadā Salacgrīvu ar Rīgu savienoja jaunā, iztaisnotā Rīgas-Tallinas šoseja.
  • 1977. gadā Salacgrīvai tika pievienots bijušā zvejnieku kolhoza "Enkurs" centrs Kuiviži.
  • Pieaugot zvejnieku kolhozu turībai, arī pilsēta kļuva labiekārtotāka. Tās ziemeļu daļā tika izveidots Zvejnieku parks ar stadionu un brīvdabas estrādi, kur ik gadus jūlija sākumā notiek Zvejnieku svētki, no 2001.gada Jūras svētki.
  • 2004.gada 14.augustā notika pirmie pilsētas svētki.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).