Ādolfs Erss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ādolfs Erss
Ādolfs Rūniks
Ādolfs Erss
Personīgā informācija
Dzimis 1885. gada 13. jūnijā
Skujenes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 29. septembrī (60 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Helēna Ersa-Kozlovska

Ādolfs Erss (1885—1945) bija latviešu žurnālists un rakstnieks. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Miris apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kā Ādolfs Rūniks 1885. gada 13. jūnijā Skujenes (bijušā Ežu) pagasta "Ģībēnos". Mācījās Ežu pagastskolā (1894-1897), Skujenes draudzes skolā (1897-1900), Cēsu pilsētas skolā (1900-1902), Cēsu viengadīgajos skolotāja kursos 1904. Strādāja par palīgskolotāju Dzērbenes skolā (1904-1905). 1905. gada revolūcijas laikā viņu ievēlēja par Dzērbenes pagasta rīcības komitejas sekretāru. Pēc revolūcijas apspiešanas bēga uz Pēterburgu, kur ar svešu uzvārdu mācījās Avakumova mūzikas skolā (1906-1907), izdeva dzejas krājumu "Lūzumi" (1906). 1910. gadā strādāja dažādus gadījuma darbus Maskavā un citās Krievijas pilsētās, no 1911. gada dzīvoja Latgalē. 1914. gada viņš pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja laikraksta "Līdums" redakcijā, publicēja dzeju un prozu ar pseidonīmu Erss. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma kopā ar laikraksta redakciju pārcēlās uz Valku, kur pavadīja visu kara laiku (1915-1918). 1917. gadā appprecējās ar dziedātāju Helēnu Kozlovsku.

Brīvības cīņu laikā 1919. gadā atgriezās Rīgā un pilnībā nodevās publicistikai un rakstniecībai. Strādāja laikrakstu "Latvijas Sargs" (1919-1920), "Kopdarbība" (1920-1921), "Latvis" (1921-1922) redakcijās. 1920. gadā izdeva stāstu krājumu "Maskas", kurā bija apkopoti Pirmā pasaules kara laikā uzrakstītie stāsti, 1923. gadā dzejas krājumu "Amora dārzs". Tulkoja "Donu Kihotu" (1921-1922). Vāca tautas dziesmas un melodijas Latgalē, ka žurnālists apceļoja Itāliju (1922), Somiju (1927), Lietuvu un Igauniju (1929). 1928. gadā pieņēma pseidonīmu Erss par savu uzvārdu un 1930. gada sāka strādāt laikraksta "Pēdējā Brīdī" redakcijā. Kopš 1932. gada Ādolfs Erss dzīvoja Mežaparka savrupmājā Siguldas prospektā 4.

Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā 1942. gadā Erss publicēja publicistiskus rakstus par 1940. gada Latvijas okupāciju. 1944. gada 17. martā viņš parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu par nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti.[1]

Drīz pēc tam, kad Sarkanā armija 1944. gada oktobrī ieņēma Rīgu, viņu apcietināja (novembrī). Miris 1945. gada 29. septembrī Rīgas Centrālcietumā.[2]

Viņa meita Mirdza Ersa-Lībiete (1924––2008) strādāja par tulkotāju, represēta kā Franču grupas dalībniece.[3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

(skat. arī garamantas.lv, izvēlne Darbi)

Dzejas krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lūzumi (1906)
  • Dzīvības maize (1912, 1925)
  • Sešas poēmas (1920)
  • Amora dārzs (1923)

Izlases

  • Cel altāri no zemes (Dzejas izlase, 1999)

Dzejoļi periodikā (piemēri):

Stāstu un eseju krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Maskas (1920)
  • Greizos ratos (1921)
  • Vienpadsmit mozaīkas (Itālijas iespaidi, 1923)
  • Krustceļos (1923)
  • Latgales stāsti (1926, 1955, 1995)
  • Lijas Vasariņ atvaļinājums (1927)
  • Lauku varoņi (1927, 1973)
  • Brīvā Estija. Ceļojuma piezīmes (1929)
  • Lietuva. Ceļojuma iespaidi un piezīmes (1930)
  • Vecā Latgale (1931)
  • Jautrās rīdzinieces (1932, 1933, 1978, 1995, 2016)
  • Laimīgie (1933)
  • Igaunija (1935)
  • Zaļā krūze. Stāsti jauniem un veciem (1935)
  • Vidzeme brīvības cīņās (1935)
  • Krusts ceļmalā (1938)
  • Mātes dziesma (diloģijas Zemes balsis 1. daļa, 1939
  • Zemes uzvarētāji (diloģijas Zemes balsis 2. daļa, 1940)
  • Rīgas kungi (1939)
  • Zilā roze. Stāsti (1942)

Izlases

  • Kalnieši. Noveles un stāsti (1955)
    • Kalnieši
    • Nevaļa
    • Atriebība
    • Kalmju Diogens
    • Vijole runājas ar vārpām
    • Miltiņa precības
    • Dzīva manta
    • Telefons
    • Vai viņš pārnāks
    • Pēteris mājā
    • Grēcīgs izskats
    • Uzvārda dēļ
    • Plostnieks
  • Diogena precības (1942.-1944. gada raksti, 2013)

Stāsti un esejas periodikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

skat. arī periodika.lndb.lv, rubrikā «IEROBEŽOT REZULTĀTUS – Autors» izvēloties Adolfs Erss (310), Adolfa Ersa (129), Ādolfs Erss (95), Ādolfa Ersa stāsts (11), A. Erss (10), ADOLFS ERSS (9), Adolfs Ērss (9), ĀDOLFS ERSS (7), Adolfa Ersa pastāsts (5), Adolfa Ersa stāsts (5), Ādolfa Ersa Ziema... (5), Ādolfs Ērss (5)

Romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Satirs un Krusts (turpinājumos avīzes Latvis pielikumos no 1921. gada 16. septembra līdz 17. novembrim[4])
  • Aglonas Dievmātes atgriešanās (1927)
  • Mīlestības varavīksne (1930)
  • Muižnieki (1931)
  • Kad zeme runā. Romāns no Latgales dzīves (vismaz 75 turpinājumos avīzē Jaunākās Ziņas no 1936. gada 27. jūnija līdz 1936. gada septembrim[5])
  • Šķirti ceļi (1936)
  • Krusts ceļmalā (1938)
  • Zemes balsis (1939)

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Centrālās Padomes memorands
  2. Ādolfs Erss. Diogena precības, priekšvārds
  3. Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009 (5. rindkopa); nekropole.info
  4. periodika.lndb.lv 1921.g. 16. septembra pielikums diemžēl trūkst (skatīts 2018.g. 18. janvārī)
  5. periodika.lndb.lv 1936.g. 26. septembra jeb 219. numurs diemžēl trūkst (skatīts 2018.g. 28. novembrī)
  6. „… sagatavoju publicēšanai žurnāla «Karogs» 1986. gada 1. numurā apceri, kas bija jāraksta tā, lai atļautu iespiest. Apskatu iekļauju grāmatā, izdarot sīkus īsinājumus un atjaunojot cenzūras svītrojumus.“ (Ilgonis Bērsons: Deviņi likteņi. Represētie rakstnieki, Rīga 2001, 97. lpp.)