12. armija (Krievijas impērija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
12. armijas karavīri pirmajās kaujās pie Pšasnišas (1915).
Krievijas impērijas 12. armijas virsnieki un tās komandieris ģenerālis V. Gorbatovskis Cēsu stacijā (1915. gada 28. oktobrī).
Bērzaines ģimnāzijas ēka pie Cēsīm, kurā līdz 1917. gada rudenim atradās 12. armijas štābs.

Krievijas impērijas 12. armija (krievu: 12-я армия) bija militārā formācija Krievijas impērijas karaspēka sastāvā Pirmā pasaules kara laikā (1915–1918). Cīnījās Ziemeļrietumu frontē (1915. gada janvārī - augustā), tad Ziemeļu frontē (1915. gada augustā - 1918. gada sākumā) pret Vācijas impērijas 8. armiju. 12. armijas štābs no 1915. līdz 1917. gadam atradās bijušās Bērzaines ģimnāzijas ēkā pie Cēsīm.

Kaujas ceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. armiju izveidoja 1915. gada janvārī ģenerāļa Paula fon Plēves (Paul von Plehwe, Павел Адамович фон Плеве) vadībā, gatavojoties Vācijas uzbrukumam Varšavas virzienā. Neraugoties uz Krievijas impērijas 10. armijas sagrāvi Otrajā Mazūru ezeru kaujā, jaunizveidotā armija no 18. februāra līdz 26. martam spēja apturēt Vācijas armiju uzbrukumu pie Pšasnišas (Праснышская операция, Schlacht um Przasnysz). Tomēr 12. armija cieta sakāvi vasaras kaujās pie Pšasnišas, kas ilga no 1915. gada 30. jūnija līdz 4. jūlijam un vācu Narevas ofensīvas laikā no 13. jūlija līdz 24. augustam. Pēc Lielās atkāpšanās 12. armiju izvietoja Ziemeļu frontes labajā flangā. Vācu Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gada augustā 12. armija ieņēma pozīcijas Rīgas aizsardzībai, armijas štābs atradās bijušās Bērzaines ģimnāzijas ēkā pie Cēsīm. Ģenerāli Plēvi nomainīja ar ģenerāli Čurinu, tad drīz vien ar ģenerāli Gorbatovski. Kad 26. septembrī Vācijas karaspēks apturēja uzbrukumu, Ziemeļu fronte 12. armijas sektorā saglabājās salīdzinoši mierīga līdz Ķekavas kaujām 1916. gada martā un jūlijā. Ziemassvētku kauju laikā 1917. gada janvārī 12. armijas latviešu strēlnieku vienības veica frontes pārrāvumu Babītes ezera un Tīreļpurva rajonā.

Atkāpšanās no Latvijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas izveidojās 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja (Iskosols), kurā sākumā dominēja menševiki un eseri. Vācu karaspēka Rīgas operācija laikā no 1917. gada 1. līdz 6. septembrim 12. armijā bija 161 000 karavīru, tomēr tā nespēja nopietni pretoties uzbrukumam. 2. latviešu strēlnieku brigādes karavīri aizsardzības kaujā pie Mazās Juglas spēja novērst 12. armijas iekļūšanu aplenkumā.[1]

1917. gada septembrī 12. armijas štābu pārcēla uz Valku. Operācijas "Dūres sitiens" laikā Vācijas 8. armija 1918. gada 22. februārī uzbruka Valkai, armija haotiski atkāpās, vienīgi 25. februārī pie Pleskavas 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka karavīri Jura Aploka vadībā un jauniesauktie sarkanarmieši nesekmīgi mēģināja apturēt uzbrukumu. 1918. gada 3. martā Padomju Krievijas valdība bija spiesta parakstīt Brestļitovskas miera līgumu, kas paģērēja Krievijas bruņoto spēku, arī 12. armijas, pilnīgu demobilizāciju.

Armijas sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1. gvardes korpuss
  • 1. armijas korpuss
  • 4. Sibīrijas armijas korpuss
  • 1. Turkestānas armijas korpuss
  • 1. jātnieku korpuss

1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komandieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1915. gada 14. janvāris - 6. augusts: ģenerālis Pauls Plēve (Павел Адамович Плеве),
  • 1915. gada 6. augusts - 20. augusts: ģenerālis Aleksejs Čurins (Алексей Евграфович Чурин),
  • 1915. gada 20. augusts - 2016. gada 20. marts: ģenerālis Vladimirs Gorbatovskis (Владимир Николаевич Горбатовский),
  • 1916. gada 20. marts - 1917. gada 20. jūlijs: ģenerālis Radko Radko-Dmitrijevs (Радко Дмитриевич Радко-Дмитриев),
  • 1917. gada 20. jūlijs - 9. septembris: ģenerālleitnants Dmitrijs Parskis (Дмитрий Павлович Парский),
  • 1917. gada 9. septembris - 14. novembris: ģenerālleitnants Jakovs Juzefovičs (Яков Давидович Юзефович),
  • 1917. gada 14. - 22. novembris: ģenerālleitnants Vasīlijs Novickis (Василий Фёдорович Новицкий),
  • 1917. gada 22. novembris - 29. decembris: ģenerālleitnants Dāvids Guncadze (Давид Константинович Гунцадзе),
  • 1917. gada 29. decembris - 1919. gada aprīlis: komiteja, kuras sastāvā bija Dāvids Guntsadze, Semjons Nahimsons un Maksis Trakmans

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Илья Максимов. Военно-исторический атлас России. IX - XX века. ДРОФА, Дом интеллектуальной книги, 2006 г., с. 183

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]