Žirafes

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Žirafes
Giraffa (Brisson, 1762)
Masaju žirafe (G. tippelskirchi)
Masaju žirafe (G. tippelskirchi)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Atgremotāji (Ruminantia)
Infrakārta Augstākie atgremotāji (Pecora)
Dzimta Žirafu dzimta (Giraffidae)
Ģints Žirafes (Giraffa)
Izplatība
Giraffa distribution.svg
  zaļie laukumi - Ziemeļu žirafes izplatība
  Somālijas žirafes izplatība
  Masaju žirafes izplatība
  sarkanie un brūnie laukumi - Dienvidu žirafes izplatība
Iedalījums
Žirafes Vikikrātuvē

Žirafes (Giraffa) ir viena no divām mūsdienās dzīvojošām žirafu dzimtas (Giraffidae) ģintīm, kas pieder pārnadžu kārtai (Artiodactyla). Žirafu ģintī ir 4 mūsdienās dzīvojošas sugas un 7 izmirušas aizvēsturiskās sugas, no kurām 4 dzīvoja pleistocēnā un 3 pliocēnā.[1][2] Pliocēna žirafēm jau bija izveidojies garais kakls tāpat kā mūsdienu žirafei.[1] Reizēm pie žirafēm pieskaita arī Giraffa attica, kas kopš 1929. gada tiek sistematizēta kā Bohlinia attica.[3]

Visām žirafu sugām raksturīgs ļoti garš kakls un garas kājas, ragiem līdzīgi izaugumi, kurus klāj āda un matojums, un īpašs kažoka raibumojums. Sugas savstarpēji atšķiras ne tikai ģenētiski, bet arī ar atšķirīgiem kažoka raibumiem. Žirafes veido barus pēc dzimuma pazīmēm: savstarpēji radniecīgu mātīšu barus ar to mazuļiem un pieaugušu tēviņu barus, kuru īpatņi nav savstarpēji radniecīgi. Tēviņu barā valda stingra hierarhija, kas tiek noteikta savstarpējās kaklu cīņās. Dominantie tēviņi iegūst tiesības pāroties ar mātītēm.

Sistemātikas izmaiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidu žirafu (Giraffa giraffa) mātīšu bars Dienvidāfrikā
Aptuvens dažādo sugu izplatības reģions, to kažoku raibumojums un ģenētiskās sakarības

Nesenā pagātnē žirafu ģintī tika sistematizēta tikai viena mūsdienās dzīvojoša suga — Giraffa camelopardalis, kurai tika izdalītas vairākas pasugas. Mūsdienās sistemātika izmainīta saskaņā ar DNS pētījumiem, vairākām kādreizējām pasugām piešķirot sugas statusu: Giraffa giraffa, Giraffa tippelskirchi un Giraffa reticulata.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafes sastopamas Subsahāras Āfrikā, sākot ar Čadu ziemeļos un beidzot ar Dienvidāfriku dienvidos, sākot ar Nigēru rietumos un beidzot ar Somāliju austrumos. To parasti var novērot atklātā vai krūmu savannā, bet, ja barības resursi ir nabadzīgi, žirafes dodas barības meklējumos dziļākos un biezākos mežos. Žirafes ir ļoti iecienījušas akāciju audzes.

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafu tuvākais radinieks ir okapi (Okapia johnstoni) jeb tā sauktā "meža žirafe", bet kopumā tās ir radniecīgas pārējiem pārnadžiem, kā, piemēram, briedim un liellopiem. Žirafes un okapi kopīgie priekšteči bija apmēram 3 metrus augstas senās antilopes, kas dzīvoja Eiropā un Āzijā pirms 30—50 miljoniem gadu.[4] Senākā zināmā žirafu dzimtas ģints ir miocēna laika Climacoceras, kuras sugu dzīvnieki ārēji atgādināja briedi, un tiem bija lieli, žuburoti ragi. Vēlāk miocēna vidū attīstījās ģintis Palaeotragus un Samotherium. Šo ģinšu dzīvniekiem attīstījās ragi bez žuburiem, līdzīgi mūsdienu žirafēm, bet tiem joprojām bija salīdzinoši īsi kakli.[5] Pliocēna beigās žirafu dažādība sāka strauji izzust, un līdz mūsdienām izdzīvoja četras sugas. Mūsdienu žirafe izveidojās pliocēna laikā. Šajā periodā dzīvoja vairākas žirafu ģints sugas. Tām visām bija gari kakli.[5]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafes mātītes galva
Dažādu sugu žirafēm ir dažādu formu raibumi, attēlā Masaju žirafes (Giraffa tippelskirchi) kažoka raksts

Žirafe ir garākais sauszemes dzīvnieks pasaulē,[6] kā arī lielākais atgremotājs. Žirafes ķermeni klāj lieli, neregulāras formas plankumi. Pieauguša žirafes tēviņa vidējā masa ir aptuveni 1,2 tonnas, bet smagākie un lielākie var sasniegt 1930 kg. Savukārt mātītes masa ir apmēram 800 kg. Pieaugušu žirafu garums ir aptuveni 4,3 - 5,2 metri, bet lielākie tēviņi sasniedz 5,5 metrus. Lielākais zināmais eksemplārs ir sasniedzis pat 6 metru garumu.[7] Žirafes apmatojums ir plankumains, uz gaiša, dzelgana pamata izkārtoti nesimetriski, tumšāk brūni laukumi. Katrai žirafei ir savs, neatkārtojamais raksts.[8] Žirafei ir ļoti gara mēle, apmēram 45 cm.

Ragi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abiem dzimumiem ir ragi, kas klāti ar ādu. Pēc ragiem var noteikt žirafes dzimumu. Mātītēm ragu galos ir pušķi, bet tēviņu ragu galiem pušķu nav, turklāt tiem ir tendence atsegties, kļūt plikiem. Nobriestot un kļūstot vecākiem, dažiem tēviņiem galvas vidū veidojas kaļķaudu uzkrājums, kas izceļas kā puns, radot iespaidu par 3 ragiem.

Žirafes kājas un motorika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafēm priekškājas ir nedaudz garākas kā pakaļkājas, apmēram par 10%. Īsās distancēs žirafe var sasniegt ievērojamu ātrumu 60 km/st,[9] bet ar šādu ātrumu tā nevar skriet ilgstoši. Žirafes kāju motorikai ejot piemīt zināms stīvums. Ja lauva nolēmusi nomedīt žirafi, tā cenšas to nogāzt no kājām. Žirafe ir bīstams medījums, jo spēj ļoti spēcīgi spert, pat nosperot plēsēju līdz nāvei.[10] Lauvas ir vienīgie, kas reizēm uzbrūk žirafei.[11]

Tiek pieņemts, ka žirafes nespēj peldēt, lai gan nopietni pētījumi šajā jautājumā nav veikti. Pastāv uzskats, ka žirafes kājas ir tik garas, ka tās nespēj veikt pietiekami ātras kāju peldēšanas kustības.[11]

Žirafes kakls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaudzis žirafes tēviņš var aizsniegt koku zarus 6 metru augstumā, attēlā Somālijas žirafe

Žirafes pamanāmākā atšķirība ir tās ļoti garais kakls, kas var būt garāks par 2 m. Tas ir apmēram puse no visa žirafes augstuma. Kakla garumu veido nevis skaita ziņā vairāk kakla skriemeļu, bet gan žirafes kakla skriemeļi ir garāki kā citiem dzīvniekiem. Žirafei tāpat kā pārējiem zīdītājiem ir 7 kakla skriemeļi.[12] Pastāv divas galvenās hipotēzes par to, kā žirafei ir attīstījušies garie kakla skriemeļi.[13] Darvins uzskatīja, ka žirafei garais kakls izveidojās, cīnoties par barības resursiem ar kudu un impalām. Jo augstāk žirafe varēja aizsniegt koku zarus, jo mazākas bija iespējas, ka šos zarus varētu aizsniegt citi zālēdāji. Mūsdienu žirafe var baroties ar koku zariem, kas aug 5 metru augstumā. Salīdzinoši kudu var aizsniegt zarus tikai līdz 2 metru augstumam.[14] Žirafēm galvenie sāncenši uz barības resursiem ir ziloņi, kas arī barojas līdz 5 metru augstumam. Tomēr ir zinātnieki, kas apšauba šo hipotēzi, to pamatojot ar žirafes ēšanas ieradumiem. Lai arī žirafe var baroties augstuma diapozonā no 0,5 m līdz 6 m, visbiežāk tā barojas 2 - 4 metru augstumā.[15]

Otra hipotēze par garā kakla attīstības iemesla galveno faktoru izvirza tēviņu riesta cīņas. Riesta laikā lielākas priekšrocības ir tam tēviņam, kuram ir garāks kakls.[16] Šai hipotēzei par labu runā fakts, ka tēviņiem proporcionāli ir garāki kakli nekā mātītēm, kā arī tēviņi ar garākiem kakliem ir veiksmīgāki dominances nostiprināšanā un pretējā dzimuma piesaistīšanā.[17] Šīs teorijas vājākais punkts ir tas, ka hipotēze neizskaidro, kādēļ arī mātītēm ir gari kakli.

Žirafes asinsrites sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafes garais kakls ir iespaidojis arī tās asinsrites orgānu sistēmu. Žirafes sirds ir apmēram 60 cm gara un sver 10 kg. Sirdij ir jāstrādā ar gandrīz 2x lielāku spēku nekā citiem dzīvniekiem, kuru kakli ir īsāki, attiecīgi asins ceļš līdz smadzenēm ir īsāks.[10] Kakla augšējā daļā atrodas īpašs orgāns — rete mirabile (asinsvadu pinums), kas regulē asins pieplūdumu smadzenēm reizēs, kad žirafe noliec galvu, lai, piemēram, padzertos. Situācijās, kad žirafes galva ir lejā, arī jūga vēnas ir veidotas tā, lai asinis neplūstu atpakaļ galvaskausā, bet turpinātu savu ceļu atpakaļ uz sirdi.[18]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafes ganās izkliedētā barā, bet viss bars kopīgi pārvietojas vienā virzienā

Žirafes veido barus pēc dzimuma pazīmēm, tomēr savstarpējās saites barā ir vājākas kā citiem pārnadžiem. Grupas sastāvs ir diezgan mainīgs.[19] Tajā var būt gan 40 žirafes, gan tikai daži indivīdi.[20] Mātīšu barā parasti ir vairāk kā desmit indivīdu. Tajā uzturas kopā ne tikai mātītes ar mazuļiem, bet arī jaunāki tēviņi. Jaunie dzīvnieki vienmēr turas pie bara. Grupa barojas diezgan izklaidus, tās indivīdi viens no otra var atrasties pat apmēram kilometra attālumā, bet visa grupa lēnām pārvietojas vienā virzienā.[21] Mātīšu bars ar jaunajām žirafēm parasti barojas atklātākās vietās, lai nodrošinātos ar labāku apkārtnes pārredzamību un laicīgu plēsēju pamanīšanu.

Lai arī žirafes ir samērā klusas, reizēm tās savā starpā sasaucas. Tēviņš, kas seko mātītei, izdveš skaņas, kas atgādina klepošanu. Mātīte mazuli sauc ar svilpieniem. Mazuļi blēj un mūjina. Žirafes arī šņāc, rūc un izdveš dīvainas skaņas, kas atgādina flautas skaņas. Pēdējo gadu pētījumos atklāts, ka žirafes spēj izdot arī infraskaņas.[22]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafes pamatā barojas ar koku zariem, priekšroku dodot akācijām, mirrēm un terminālijām, bet tās ēd arī zāli un augļus.[12] To lūpas, mēle un augslējas ir piemērotas asu un ērkšķotu zaru ēšanai. Dienas laikā žirafe apēd 29 kg barības, ko sastāda zari, lapas un dažādi zālaugi. Trūcīgas barības apstākļos žirafe var iztikt ar 6,8 kg barības dienā.[12] Tomēr salīdzinot žirafes masu ar apēsto daudzumu, tā patērē mazāk barības uz dzīvmasas kilogramu kā daudzi citi zālēdāji, jo žirafe barojas ar augzstvērtīgāku barību, kā arī tās gremošanas sistēma ir ļoti efektīva, līdz ar to tā var iztikt ar mazāku daudzumu barības.[23] Tā kā žirafes barojas augstumā, kas lielākajai daļai zālēdāju nav pieejams, tām tikpat kā nav barības resursu konkurences.

Mitrajā sezonā, kad barības ir daudz, žirafes plaši izklīst pa savannu, bet sausajā sezonā tās koncentrējas ap mūžzaļajiem kokiem un krūmiem. Kā visi atgremotāji žirafes barību sakošļā divas reizes. Pirmo reizi tā ātri sakošļā un barību norij, otrajā reizē mierīgākos apstākļos daļēji sagremoto barību žirafe atrij un sakošļā to jau rūpīgāk. Žirafe ilgstoši var iztikt bez ūdens.[12] Tā var iet vairākas dienas bez dzeršanas. Lai padzertos, žirafei priekškājas jānovieto plati, lai ar purnu varētu aizsniegt ūdens virsmu. Šāda poza žirafei ir bīstama, jo tā neredz apkārtni un stāv neērtā pozā, no kuras nevar uzsākt ātri skriet.[24]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti reti žirafei piedzimst dvīņi

Pārošanās laikā parasti tikai daži vecākie tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm. Tēviņš nosaka mātītes gatavību pāroties, pagaršojot tās urīnu. Ja mātīte meklējas, tēviņš cenšas piesaistīt tās uzmanību. Tēviņiem labāk patīk jaunākas mātītes, bet mātītēm labāk patīk vecāki, dominantāki tēviņi.[21] Tēviņi seko mātītei, kas meklējas, un mātīte tikai pēc kāda laika izvēlas savu partneri, kas parasti ir dominējošākais tēviņš.

Žirafei grūsnības periods ilgst 400 - 460 dienas. Parasti piedzimst viens mazulis, lai gan ļoti retos gadījumos piedzimst dvīņi.[25] Tikko dzimusi žirafe ir apmēram 1,8 metrus augsta. Jau pēc dažām stundām mazulis spēj skriet savai mātei līdzi. Pirmās 2 nedēļas mazuļi ļoti bieži guļ zemē, tikmēr mātes tos apsargā. Pastāv uzskats, ka, žirafēniem guļot, to kažokiem ir vislabākais kamuflāžas efekts.[26] Mātes ar maziem, nesen dzimušiem mazuļiem cenšas veidot kopīgu baru. Reizēm mazuļi tiek atstāti vienas mātes uzraudzībā, kamēr pārējās dodas baroties uz attālāku vietu. Tēviņi mazuļu audzināšanā nepiedalās.

Žirafēm nav daudz dabīgo ienaidnieku. Pieaugušus īpatņus spēj nomedīt tikai lauvas, bet mazuļus medī arī leopardi, plankumainās hiēnas un hiēnsuņi. Mātes pašaizliedzīgi aizstāv savus mazuļus, nostājoties starp plēsēju un savu bērnu un cenšoties uzbrucējam iespert.[27] Ja mazulis ir atstāts citas mātītes uzraudzībā, tā sargā tikai savu mazuli. Tikai 25 - 50% no mazuļiem pieaug. Bet pieaugušas tās nodzīvo samērā garu mūžu, apmēram 25 gadi. Nebrīvē žirafe dzīvo apmēram 28 gadus.[16]

Kakla cīņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žirafu tēviņi bieži iesaistās kakla cīņās gan, lai noskaidrotu hierarhiju, gan, lai pievērstu mātītes uzmanību. Reizēm cīņas beidzas letāli, bet visbiežāk tās nav tik traģiskas. Parasti cīņa beidzas, ja viens no tēviņiem atkāpjas. Jo žirafei ir garāks un smagāks kakls, jo tai ir lielākas priekšrocības savstarpējā cīņā. Mātītes priekšroku dod spēcīgiem un lieliem tēviņiem.[16] Pēc sišanas vienam otru ar kaklu, viens no pretiniekiem var spēcīgi otram iesist ar galvu, reizēm notriecot pretinieku zemē. Cīņa parasti ilgst dažas minūtes un visbiežāk beidzas bez ievainojumiem.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 More on Giraffes
  2. Fossilworks: †Giraffa stillei Arambourg 1947 (giraffe)
  3. Mitchell, G.; Skinner, J.D. (2003). "On the origin, evolution and phylogeny of giraffes Giraffa camelopardalis". Transactions of the Royal Society of South Africa 58 (1): 51–73. doi:10.1080/00359190309519935
  4. Stevens, J. (1993). "Familiar Strangers". International Wildlife 23: 6–10.
  5. 5,0 5,1 Savage, R. J. G.; Long, M. R. (1986). Mammal Evolution: an illustrated guide. New York: Facts on File. pp. 228–229. ISBN 0-8160-1194-X.
  6. Giraffa camelopardalis, Giraffe
  7. Skinner, J. D. & Smithers, R. H. M. (1990). The mammals of the southern African subregion. Pretoria: University of Pretoria.
  8. Estes, R. (1991). The Behavior Guide to African Mammals. University of California Press. pp. 202–207. ISBN 0-520-08085-8.
  9. Does metatarsal/femur ratio predict maximal running speed in cursorial mammals?
  10. 10,0 10,1 Mammal Anatomy: An Illustrated Guide. Marshall Cavendish Corporation. (2010) pp. 64–81. ISBN 0-7614-7882-5
  11. 11,0 11,1 Henderson DM, Naish D. (2010) "Predicting the buoyancy, equilibrium and potential swimming ability of giraffes by computational analysis." J Theor Biol. 265(2):151-9.
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 Giraffe]
  13. Simmons, R. E.; R. Altwegg (2010). "Necks-for-sex or competing browsers? A critique of ideas on the evolution of giraffe.". Journal of Zoology 282: 6–12. doi:10.1111/j.1469-7998.2010.00711.x
  14. du Toit, J. T. (1990). "Feeding-height stratification among african browsing ruminants.". African Journal of Ecology 28: 55–62. doi:10.1111/j.1365-2028.1990.tb01136.x
  15. oung, T.P.;Isbell, L.A. (1991). "Sex differences in giraffe feeding ecology: energetic and social constraints". Ethology 87: 79–89. doi:10.1111/j.1439-0310.1991.tb01190.x
  16. 16,0 16,1 16,2 Winning by a Neck: Sexual Selection in the Evolution of Giraffe
  17. Pratt, D. M.; Anderson, V. H. (1985). "Giraffe social behavior.". Journal of Natural History 19: 771–782. doi:10.1080/00222938500770471
  18. The structure and function of giraffe jugular vein valves
  19. van der Jeugd, H.P. & H.H.T. Prins. (2000). "Movements and group structure of giraffe (Giraffa camelopardalis) in Lake Manyara National Park, Tanzania.". Journal of Zoology 251: 15–21. doi:10.1111/j.1469-7998.2000.tb00588.x
  20. The Feeding Behaviour of Giraffe in Niger
  21. 21,0 21,1 Giraffe social behaviour
  22. Infrasounds From the Giraffe
  23. Kingdon, J. (1997). The Kingdon Field Guide to African Mammals. Academic Press. pp. 339–344. ISBN 0-12-408355-2.
  24. EnchantedLearning.com: Giraffe
  25. Mammal Guide: Giraffe
  26. Langman, V.A. (1977). "Cow-calf relationships in giraffe (Giraffe camelopardalis giraffa)" Zeitschrift fur Tierpsychologie 43: 264–86.
  27. Dagg, A.I., and J.B. Foster. The giraffe: its biology, behavior, and ecology. New York: Van Nostrand Reinhold, 1976. ISBN 0-89874-275-7
  28. BioLib - Giraffa

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]