6. rezerves korpuss (Vācija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
6. rezerves korpuss
Valsts Vācijas impērija Flag of the German Empire.svg
Pastāvēšanas laiks 1914. gada 2. augusts - 1919. gada decembris
Militārās operācijas Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Vācijas austrumu robežu aizsardzībai izveidotās karaspēka vienības 1919. gada aprīlī. 6. rezerves korpuss (VI. R.K.) bija izvietots Kurzemē, Zemgalē un Žemaitijā.

Vācijas impērijas 6. rezerves korpuss (vācu: VI. Reserve-Korps), saīsināti VI. R.K. bija militārā formācija Vācijas impērijas karaspēka sastāvā Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Latvijas brīvības cīņu laikā.

Kaujas ceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silēzijas 6. rezerves korpuss ģenerāļa Konrāda fon Goslera vadībā tika izveidots Breslavas pilsētā pēc vispārējās mobilizācijas izziņošanas 1914. gada 2. augustā, tajā ietilpa 11. un 12. rezerves divīzijas. 22. augustā tas 5. armijas sastāvā cīnījās Beļģijas un Francijas teritorijā. 1916. gadā piedalījās Verdenas un Sommas kaujās. 1918. gada Pavasara ofensīvas laikā cīnījās 17. armijas un 7. armijas sastāvā.

Pēc Novembra revolūcijas un Pirmā pasaules kara beigām 1919. gada janvārī 6. rezerves korpusu pakļāva Vācijas austrumu robežu apsardzei Kēnigsbergā izveidotajai Ziemeļu armijas virsvadībai (Armeeoberkommando Nord). Lai aizsargātu Austrumprūsijas pierobežu reģionus no iespējamā Padomju Latvijas armijas (PLA) uzbrukuma, Liepājā esošajam Vācijas armijas garnizonam pievienoja no brīvprātīgajiem izveidoto Dzelzsdivīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla Liepājas militāro gubernatoru Rīdigru fon der Golcu.[1]

Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada 26. jūnijā Dzelzsdivīzija pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (A. Niedras kabinets) pakļautībā — divīzijas personālsastāvs nezaudēja savu Vācijas pavalstniecību, apgāde un algas palika Vācijas armijas ziņā. Pēc Strazdumuižas pamiera sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība un jāatstāj Rīga, tomēr Vācijas armijas 6. rezerves korpuss joprojām uzturējās Kurzemē un Zemgalē. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas pakļautībā.

Pēc ģenerāļa Rīdigera fon der Golca atsaukšanas 1919. gada 12. oktobrī par Rietumkrievijas armijas vācu daļu komandieri Kurzemē un Žemaitijā tika iecelts ģenerālis Valters fon Eberharts, kas vadīja vācu karaspēka vienību tālākās kaujas līdz 1919. gada decembra vidum pret Latvijas un Lietuvas karaspēkiem.

Vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienesta pakāpe Vārds Pilnvaru laiks[2] Pakļautība
infantērijas ģenerālis Konrāds Ernsts fon Goslers 1914. gada 2. augusts — 1917. gada 9. februāris 5. armijas sastāvā Rietumu frontē
infantērijas ģenerālis Kurts fon dem Borne 1917. gada 10. februāris — 1918. gada 19. decembris 17. armijas un 7. armijas sastāvā Rietumu frontē
ģenerālleitnants Alfrēds fon Kleists 1919. gada 10. — 18. janvāris Ziemeļu armijas sastāvā Austrumprūsijas robežapsardzē
ģenerālleitnants Pauls Grīnerts 1919. gada 19. janvāris — 1. februāris Ziemeļu armijas sastāvā Austrumprūsijas robežapsardzē
ģenerālmajors Rīdigers fon der Golcs 1919. gada 2. februāris — 12. oktobris Ziemeļu armijas sastāvā Austrumprūsijas robežapsardzē, no 1919. gada 26. jūnija Niedras valdības, no 21. septembra Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas formālā pakļautībā
ģenerālleitnants Valters fon Eberharts 1919. gada 12. oktobris — decembris Austrumprūsijas robežapsardzē

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hermann Cron. Geschichte des Deutschen Heeres im Weltkriege 1914–1918. Siegismund, Berlin 1937 (=Geschichte der Königlich Preußischen Armee und des Deutschen Reichsheeres 5).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1919. gads Latvijā. 1969
  2. Dermot Bradley (Hrsg.), Günter Wegner: Stellenbesetzung der Deutschen Heere 1815-1939. Band 1: Die Höheren Kommandostellen 1815-1939. Biblio Verlag. Osnabrück 1990. ISBN 3-7648-1780-1. S. 628.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]