Aleksandrs Godunovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Godunovs
Александр Годунов
Personīgā informācija
Dzimis 1949. gada 28. novembrī
Sahalīnas apgabals, RSFSR, PSRS
Miris 1995. gada 18. maijā (45 gadi)
Losandželosa, ASV
Pilsonība Padomju Savienība, ASV
Nodarbošanās baleta dejotājs, aktieris

Aleksandrs Godunovs (krievu: Александр Борисович Годунов, 1949. gada 28. novembris Sahalīnas apgabals, PSRS — 1995. gada 18. maijs Losandželosa, Kalifornija, ASV) — padomju un amerikāņu mākslinieks, baletdejotājs un kinoaktieris. Krievijas PFSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1976).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kara inženiera ģimenē. Vecāki, Lidija Studencova un Boriss Godunovs, iepazinās Ļeņingradā, blokādes laikā. Lidija palika pilsētā pēc Ļeņingradas dzelzceļa transporta inženieru institūta absolvēšanas. Boriss nodarbojas ar ēku un komunikāciju atjaunošanu kā inženieris-celtnieks. Pēc kara Godunovu ģimene ar pirmdzimto, divgadīgo Oļegu aizbrauca uz Sahalīnu (Južnosahaļinskā, Padomju Savienības Tālajos Austrumos), kur ģimenē piedzima Aleksandrs[1].

Kad Aleksandram palika trīs gadi, vecāki izšķīrās. Lidija pārveda bērnus pie sava brāļa uz Rīgu, bet pati vēl gadu pildīja piecu gadu līgumu, bet pēc tam pieņēma ielūgumu strādāt Baltijas dzelzceļā, kuram bija nepieciešami speciālisti.

Ģimenei piešķīra divas istabas kopējā dzīvoklī Rīgas centrā, Tērbatas un Stabu ielu stūrā. Lidija bija teātra mīļotāja un gribēja, lai dēli dejotu. Oļegs atteicās uzreiz, bet Sašam iebildumu nebija. 1958. gadā viņš tika uzņemts Rīgas horeogrāfijas skola.

Būdams trešajā klasē, Aleksandrs Godunovs sāka mācīties pie 26-gadīgā pasniedzēja Jura Kaprāļa. Viņa mācekļi kļuva par pasaules mēroga zvaigznēm. Saviem aizbilstamajiem viņš centās izskaidrot pamatus, apgūt pareizības baleta pozīcijas. Viņš sagatavoja Aleksandra Godunova un Mihaila Barišnikova pirmos koncertu numurus. Starp tiem — variācija "Laurencijas". Kaprālis mācīja Godunovu līdz 8. klasei un visas dzīves garumā Godunovs atbalstīja savu pedagogu un bija ar viņu draudzīgās attiecībās[2].

Skolu absolvēja 1967. gadā.

Tehnikas ziņā Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs bija spēcīgāki par saviem klasesbiedriem, augumā — galvas tiesu zemāki. Pat izlaiduma gadā Godunovs dejoja bērnu pas-de-trois no baleta "Riekstkodis". Daudzi uzskatīja, ka virtuozs dejotājs ir nolemts par ākstu, velnu un citām draņķu lomām, tomēr notika neticams: jau pēc astoņpadsmit(!) gadiem viņš izauga par divdesmit centimetriem.

Jaunais balets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc skolas Godunovs saņēma sadalījumu strādāt Latvijas PSR operas un baleta teātrī, lai gan viņam bija ielūgums no Igora Moisejeva pievienoties Valsts horeogrāfiskā ansambļa "Klasiskais balets" ("Jaunais balets") trupai. Godunovs devās uz pieņemšanu pie Latvijas PSR kultūras ministra Vladimira Kaupuža ar lūgumu atlaist viņu uz Maskavu, bet atļauju neieguva, tāpēc devās uz galvaspilsētu patvaļīgi.

"Jaunajā baletā" (19671971 gados) Godunovs tuvu iepazinās ar padomju baleta eliti. Asafa Meserēra un Aleksandra Rudenko klasēs viņš pilnveidoja tehniku un iepazinās ar mūsdienu izcilāko horeogrāfu radošajām vīzijām.

Ziemeļnieciskā izskatu un raksturu dēļ, Igors Moisējevs sauca Godunovu par Pēru Gintu un nosauca viņa vārdu ka pirmo starp "Jauna baleta" veiksmīgākiem māksliniekiem.

Ar "Jauno baletu" Godunovs apceļoja visu pasauli, bet sapņoja dejot Lielajā teātrī. Drīz sekoja uzaicinājums no teātra galvenā baletmeistara Jurija Grigoroviča.

Lielajā teātrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1971. gadā Godunovs uzņemts ka solists Lielajā teātrī. Viņa skaļā debija notika "Gulbju ezerā". Lielajā teātrī par Godunova baleta skolotāju kļuva pazīstamais pedagogs Aleksejs Jermolajevs. 1972.gadā Godunovs ieguva zelta medaļu Maskavas Starptautiskajā baletmākslinieku konkursā[1].

Tobrīd Lielajā teātra atklāti karoja trīs grupējumi — Grigorovičs, Pļisecka un Vasiļjevs. Maijas Pļiseckas ielūgums kļūt par viņas partneri izraisīja galvenā baletmeistara dusmas. Tāpēc Godunovs dejoja ļoti maz. Kā aprēķinājusi aktiera biogrāfe un draudzene, Rīgas žurnāliste Tamāra Bļoskina, Spartaku viņš dejoja tikai piecas reizes, Ivanu Bargo — deviņas, bet Hosē "Karmenā" dejoja ap četrdesmit reizes, Vronski "Annā Karēninā" — vairāk nekā trīsdesmit, Klaudio iestudējumā "Ar Mīlestību par mīlestību" — vairāk nekā divdesmit. Viņa pēdējā pirmizrāde bija Tibalda loma Prokofjeva balētā "Romeo un Džuljeta".

Godunovs bija ļoti populārs baletdejotājs Padomju Savienībā. Viņam bija pievilcīga āriene, garš augums, proporcionāla miesas būve. Aleksandram bija spīdoša horeogrāfijas tehnika, kustības bija virtuozas, jebkura uzstāšanās pārsteidza ar kustību izteiksmīgumu. “Viņš bija gara auguma, varens un lepns. Salmu krāsas matu kūlis, kas piešķīra viņam līdzību ar skandināvu, plēnēja Godunova neatkārtojamās piruetes izraisītajā vēja brāzmā” — tā par savu partneri teikusi baletdejotāja Maija Pļisecka. 1976.gadā Godunovam piešķīra Krievijas PFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Viņš saņēmis arī Parīzes Deju akadēmijas Vāclava Ņižinska prēmiju.

Godunova pievilcīgo ārieni novērtēja arī kinematogrāfisti. Spožākās Godunova lomas padomju kino bija Vronskis 1974.gada baletfilmā “Anna Kareņina” un Lemisons pēc Džona Prīstlija romāna uzņemtajā mūziklā “31.jūnijs” 1978.gadā. Viņš piedalījies arī baletfilmā “Karmenas svīta” 1978.gadā, kur spēlēja Hozē lomu, un baletfilmā “Maskavas fantāzija”, kur tēloja jaunu baletdejotāju[1].

Lomas, kuras dejoja Aleksandrs Godunovs Lielajā teātrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • P.Čaikovskis. «Gulbju ezers». A.Gorska iestudējums. 1971.g. Pas-de-trois.
  • P.Čaikovskis. «Gulbju ezers». A.Gorska un A.Meserēra iestudējums. 1971.g. Princis.
  • P.Čaikovskis. «Gulbju ezers». J.Grigoroviča iestudējums. 1971.g. Princis.
  • R.Ščedrins. «Anna Karēnina». Vronskis. M.Pliseckas, N. Riženko, V.Smirnova-Golovanova iestudējums. 1972.g.
  • F. Šopēns. «Šopēniāna». Jauneklis. 1972.g.
  • L.MinkussDons Kihots». Bazīls. 1973.g.
  • Ž.Bizē— R.Ščedrins. «Karmēnas svīta». A.Alonso iestudējums. Hozē. 1974.g.
  • А. Аdāns. «Žizele». Аlberts. 1974.g.
  • А. Hačaturjans. «Spartaks». J.Grigoroviča iestudējums. Spartaks. 1976.g.
  • S. Prokofjevs. «Ivans Bargais». J.Grigoroviča iestudējums. Cars Ivans. 1976.g.
  • S. Prokofjevs. «Romeo un Džuljete». J.Grigoroviča iestudējums. Tibalds (1. izpildītājs). 1979.g.

Bēgšana no PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1979. gada 23. augustā Lielā teātra viesizrāžu laikā Ņujorkā 29 gadu vecumā Godunovs vērsās pie ASV varas iestādēm ar lūgumu sniegt politisko patvērumu. Pēc tam Padomju Savienības varas iestādes aizsūtīja Godunova sievu Ludmilu Vlasovu, vienīgo no trupas, ar lidmašīnu uz Maskavu. Tomēr lidmašīna tika aizturēta ASV, un ASV Valsts departaments pieprasīja sniegt pierādījumus par to, ka Vlasova atgriežas PSRS brīvprātīgi.

Incidentā bija iesaistīti PSRS un ASV līderi Leonīds Brežņevs un Džimijs Kārters. Pamatojoties uz šiem notikumiem 1985. gadā PSRS iznāca filma "Lidojums 222".

Šajā grūtajā laikā Godunovs saņēma Josifa Brodska[3] atbalstu. Gada laikā Godunovs neveiksmīgi mēģināja panākt sievas atgriešanos. Šis pāris kļuva pazīstams kā aukstā kara "Romeo un Džuljeta". 1982. gadā tika noformētas viņu šķiršanās.

Godunovs tika pieņemts Amerikāņu teātra baleta trupā, kur darbojās kā premjers. 1982. gadā līgums ar teātri netika pagarināts sakarā ar domstarpībām ar trupas vadītāju Mihailu Barišnikovu.

Kādu laiku Godunovs veiksmīgi uzstājās ar savu trupu. Kā ielūgtā zvaigzne apceļoja ASV, Kanādu, Latīņameriku, Austrāliju, Izraēlu, Eiropu, Japānu. 1985. gadā aizgāja no baleta un turpināja kinokarjeru, kuru uzsāka vēl padomju laikā. Pēc aiziešanas no baleta uzturēja fizisko formu, darbojoties Deivida Ličina baleta akadēmijā Tatjanas Rjabušinskas vadībā, tur arī regulāri veica baleta meistarklases.

Amerikā Aleksandrs Godunovs papildināja arī savas aktiermeistarības prasmes. Viņš studēja Džuljarda mākslu skolā Ņujorkā un leģendārās Stellas Adleres aktiermeistarības studijā Losandželosā.

Starp viņu lomām kino: lauksaimnieks filmā "Liecinieks" 1985. gadā, orķestra diriģents filmā "Parādu bedre", 1986, terorists filmā "Cietais rieksts", 1988, viduslaiku tirāns šausmu filmā "Vaska figūru muzejs 2: Aizmirstie laikā", 1992. gadā. Pēdējā loma ir ekstravagants terorists-ķīmiķis Lotars Krasna, kurš sapņoja paverdzināt pasauli, tika spēlēta 1995. gada filmā "Zona".

Septiņu gadu laikā uzturēja ciešas attiecības ar kinozvaigzni Žaklīni Bissetu.[4].

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1995. gada 18. maijā Godunova draugi pamanījuša, ka no viņa nav telefona zvanu, kas bija viņam neraksturīgi. Uz viņa dzīvokli nosūtītā medmāsa atrada viņu mirušu[5].

Pēc ārstu apgalvojumiem, nāvi izraisīja hepatīta komplikācijas sakarā ar hronisku alkoholismu[6][7].

Godunova pelni bija izkaisīti virs Klusa okeāna, viņa memoriāli atrodas Losandželosā un Maskavā. Epitāfija vēsta: "Viņa nākotne palika pagātnē" (angļu: «His future remained in the past»).

Epitāfija Vvedenska kapsētā Maskavā vēsta: "Tu vienmēr esi ar mums".

Balvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavas starptautiskā konkursa laureāts (zelta medaļa)1973. gadā.

Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1976).

Vaclava Nižinska prēmijas laureāts (Parīze).

Adreses[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgā Aleksandrs dzīvoja Tērbatas ielā, 54 (Stabu ielas sturī).

Maskavā Aleksandrs Godunovs dzīvoja Brjusova ielā, Maskavas dailes akadēmiskā teātra (MHAT) mākslinieku mājā (nr.17).

Losandželosā — Shoreham Towers 8787 Shoreham Dr, Los Angeles, CA, 90069.

Saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Dzimuši Latvijā. Balets – Liepa, Godunovs, Barišņikovs | Laikmeta zīmes». www.laikmetazimes.lv (latviešu). Skatīts: 2018-04-07.
  2. Неизвестное об известных
  3. С. Волков. Диалоги с Иосифом Бродским, гл. 8.
  4. Жозефина, обольстившая Годунова
  5. DELFI. «Baleta zvaigzne mirst vientulībā savos apartamentos». DELFI (latviešu), 2017-11-15. Skatīts: 2018-04-07.
  6. Nicholas. Fonseca. «Fall from Grace». ew.com, 2000. gada 19. maijs.(angliski)
  7. «Godunov's death linked to alcoholism». Star-News. 1995. gada 23. maijs. 5-!. lpp.(angliski)