Antons Ozols

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Antons Ozols
Antons Ozols.jpg
Latvijas kara ministrs
Amatā
1928. gada 1. decembris — 1929. gada 9. decembris
Prezidents Gustavs Zemgals
Premjerministrs Hugo Celmiņš
Priekštecis Eduards Kalniņš
Pēctecis Eduards Laimiņš
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1933. gada 24. marts — 1934. gada 16. marts
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs Ādolfs Bļodnieks
Priekštecis Atis Ķeniņš
Pēctecis Jānis Balodis

Dzimšanas dati 1878. gada 24. jūlijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Veļķu pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1956. gada 3. septembrī (78 gadu vecumā)
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība latvietis
Politiskā partija Kristīgā nacionālā savienība
Profesija jurists
Augstskola Maskavas Ķeizariskā universitāte

Antons Ozols (1878. gada 24. jūlijs1956. gada 3. septembris) bija Latvijas jurists, politiķis un sabiedrisks darbinieks. Kristīgās nacionālās savienības biedrs. Bijis Latvijas kara ministrs (1928—1929) un tieslietu ministrs (1933—1934). Pēc Latvijas okupācijas devies trimdā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība un profesionālā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antons Ozols piedzima 1878. gada 24. jūlijā Veļķu pagasta "Sītēnos" lauksaimnieku Viļuma un Annas ģimenē. Mācījies Grotūžu pagasta un Vecpiebalgas draudzes skolā, bet 1899. gadā pabeidzis Irlavas skolotāju semināru. No 1900. līdz 1905. gadam bija skolotājs vācu Katrīnas skolā Pēterburgā, vēlāk bija Liepājas pilsētas skolas pārzinis. 1912. gadā eksternā pabeidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju. 1915. gadā pabeidzis Maskavas Ķeizariskās universitātes (tagad — M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte) Juridisko fakultāti.[1] Maskavā kļuvis par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Moscoviensis biedru.

Tajā pašā gadā mobilizēts, ieņēmis dažādus amatus kara tiesā līdz 1917. gadam. No 1916. gada 2. novembra bijis zvērināta advokāts palīgs Maskavā. No 1917. gada (citos avotos – 1918. gada sākuma) bijis miertiesnesis Ļipeckā, arī šīs pilsētas domes vadītāja vietnieks un Ļipeckas kūrorta direktors. 1919. gadā ieradies Rīgā un jūlijā iecelts par Rīgas apgabaltiesas prokurora kameras biedru. Bermontiādes laikā apgabaltiesas nams tika apšaudīts, kā rezultātā Ozols tika ievainots dienesta pienākumu pildīšanas laikā. 1920. gadā iestājies Rīgas advokatūrā, bija zvērināta advokāta Eduarda Strautnieka palīgs. Sākot ar 1921. gadu pildījis Kara ministrijas juriskonsulta vietu. No 1921. gada decembra atkal kļuvis par zvērinātu advokātu Rīgā, 1932. gada aprīlī uzsācis sniegt pakalpojumus arī Dobelē.[1]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gadā iestājies Kristīgajā nacionālajā savienībā, kurā darbojies līdz valsts apvērsumam 1934. gada 15. maijā, kad tika apturēta Satversmes darbība un likvidētas visas politiskās partijas. 1928. gadā kandidējis 3. Saeimas vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta, taču netika ievēlēts. Par spīti tam, kļuva par kara ministru pirmajā 3. Saeimas apstiprinātajā valdībā. To vadīja Hugo Celmiņš. Ozola vadībā tika veikta armijas reorganizācija. Viņš no amata tika atbrīvots 1929. gada decembrī.[1]

1931. gadā kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta, atkal netika ievēlēts. Tajā pašā gadā kandidējis arī Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta. 1933. gada martā kļuvis par tieslietu ministru Ādolfa Bļodnieka vadītajā valdībā. Amatā pavadītajā laikā panāca Latvijas Sodu likuma izdošanu un tiesnešu apstiprināšanu, kā arī pārstāvēja Latviju 5. starptautiskajā krimināltiesību unifikācijas konferencē Madridē, kur ievēlēts konferences prezidijā. Amatu zaudējis 1934. gada martā līdz ar valdības krišanu.[1]

Okupācijas gadi, dzīve trimdā un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gadā, padomju okupācijas laikā, netika ieskaitīts Advokātu kolēģijā. Vācu okupācijas laikā tika pagaidām ieskaitīts advokatūrā, bijis zvērināts advokāts Rīgā, kā arī juriskonsults Revīzijas ģenerāldirekcijā un Kontroles šefa kancelejas vecākais. 1944. gadā devies trimdā uz Vāciju, 1952. gadā pārcēlies uz ASV, kur 1956. gada 3. septembrī nomiris.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Eduards Kalniņš
Latvijas kara ministrs
1928. gada 1. decembris1929. gada 9. decembris
Pēctecis:
Eduards Laimiņš
Priekštecis:
Atis Ķeniņš
Latvijas tieslietu ministrs
1933. gada 24. marts1934. gada 16. marts
Pēctecis:
Jānis Balodis