Juris Pabērzs

Juris Pabērzs
	Latvijas tieslietu ministrs
	Amatā; 1927. gada 27. oktobris — 1927. gada 14. novembris
Prezidents	Gustavs Zemgals
Premjerministrs	Marģers Skujenieks
Priekštecis	Erasts Bite
Pēctecis	Edvins Magnuss
	Amatā; 1929. gada 19. decembris — 1931. gada 5. decembris
Prezidents	Gustavs Zemgals; Alberts Kviesis
Premjerministrs	Hugo Celmiņš; Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Bernhards Bērents
Pēctecis	Atis Ķeniņš
	Amatā; 1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 21. jūlijs
Premjerministrs	Augusts Kirhenšteins
Priekštecis	Hermanis Apsītis
Pēctecis	Viktors Skudra1
	Latvijas tautas labklājības ministrs
	Amatā; 1934. gada 17. marts — 1934. gada 15. maijs
Prezidents	Alberts Kviesis
Premjerministrs	Kārlis Ulmanis
Priekštecis	Vladislavs Rubulis
Pēctecis	Vladislavs Rubulis
Dzimšanas dati	1891. gada 29. jūlijā; Kalupes pagasts, Daugavpils apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	1961. gada 22. aprīlī (69 gadu vecumā); Rīga, Latvijas PSR
Tautība	latvietis
Profesija	jurists
	1amatā stājies 1990. gadā

Juris Pabērzs (arī Jurs Pabēržs; 1891. gada 29. jūlijs — 1961. gada 22. aprīlis) bija Latvijas jurists, politiķis, sabiedrisks darbinieks un literāts. Bijis Latvijas tieslietu ministrs (1927; 1929—1931; 1940) un tautas labklājības ministrs (1934). Pēc Latvijas okupācijas sadarbojies ar jauno varu un bijis Kirhenšteina valdības sastāvā. Sebastjāna Pabērza brālis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība un literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juris Pabērzs ir dzimis 1891. gada 29. jūlijā (pēc vecā stila — 17. jūlijā) Kalupes pagasta "Pabērzos".^[1] No 1912. līdz 1917. gadam studējis jurisprudenci Pēterburgas Universitātē (tagadējā Sanktpēterburgas Valsts universitāte). Vēlāk studējis Latvijas Universitātē. 1917. gadā bija Latgales latviešu kongresa un zemes padomes loceklis. Tajā pašā gadā iecelts par miertiesnesi, vācu okupācijas laikā izsūtīts uz Vāciju. 1920. gadā iecelts par Daugavpils apriņķa valdes locekli.^[2] Juris Pabērzs ir bijis arī literāts: viņš ir rakstījis dzejoļus tautiskā romantisma garā un stāstus par Latgali. Sarakstījis dzeju un stāstu krājumu "Rozes un ērkšķi", kas tika izdots 1923. gadā.^[2]

Darbs Satversmes sapulcē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1922. gadā ievēlēts arī Satversmes sapulcē no Latgales Zemnieku partijas saraksta. Strādājis amnestijas, ārlietu, finanšu un budžeta, pašvaldības, Saeimas centrālajā vēlēšanu, Satversmes, kā arī sociālās likumdošanas komisijās.^[3] Mandātu zaudējis 1922. gadā, līdz ar Satversmes sapulces darbības beigām. 1923. gadā kļuvis par Daugavpils apgabaltiesas locekli, bet no 1926. līdz 1940. gadam bija Daugavpils apgabaltiesas vicepriekšsēdis.^[2]

Darbs valdībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gada decembrī kļuva par ministru bez portfeļa Latgales lietās Marģera Skujenieka vadītajā valdībā. Amatā bijis līdz valdības demisijai 1928. gada janvārī. 1927. gada rudenī īslaicīgi pildīja tieslietu ministra pienākumus. 1928. gadā tika ievēlēts 3. Saeimā no Progresīvās tautas apvienības saraksta. Darbojās trijās komisijās — ārlietu, organizācijas, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas.^[4] 1929. gada decembrī kļuva par tieslietu ministru Hugo Celmiņa valdībā, amatā bijis līdz 1931. gadam.

Tajā pašā gadā ievēlēts 4. Saeimā. Kļuvis par tās priekšsēdētāja Paula Kalniņa 2. biedru. Tāpat darbojies juridiskajā, mandātu, publisko tiesību un sodu likuma komisijās.^[5] 1932. gada novembrī atkāpies no priekšsēdētāja biedra amata. 1934. gada martā kļuvis par tautas labklājības ministru Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. Amatu zaudējis pēc valsts apvērsuma divus mēnešus vēlāk.

Latvijas okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas sadarbojies ar okupācijas varu. Kļuvis par tieslietu ministru Augusta Kirhenšteina vadītajā valdībā. Piedalījies Tautas Saeimas vēlēšanās, tika ievēlēts, kā arī bijis delegācijā, kas Maskavā lūgusi Latvijas pievienošanu PSRS. No 1940. līdz 1947. gadam bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts un prezidija loceklis. Pēc kara darbojies Rīgā kā advokāts un juriskonsults.^[2] Miris Rīgā 1961. gada 22. aprīlī.^[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Triju Zvaigžņu ordenis — 5. šķira Nr. 155 (1926)^[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 «Juris Pabērzs (seniors)». Latgales dati. Skatīts: 2012.06.01.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Tieslietu ministri». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2012.06.01.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
↑ «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 6. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Erasts Bite Bernhards Bērents Hermanis Apsītis	Latvijas tieslietu ministrs 1927. gada 27. oktobris — 1927. gada 14. novembris 1929. gada 19. decembris — 1931. gada 5. decembris 1940. gada 21. jūnijs — 1940. gada 20. jūlijs	Pēctecis: Edvins Magnuss Atis Ķeniņš Viktors Skudra
Priekštecis: Vladislavs Rubulis	Latvijas tautas labklājības ministrs 1934. gada 17. marts — 1934. gada 15. maijs	Pēctecis: Vladislavs Rubulis

[ld-1] 1,0 ^1,1 «Juris Pabērzs (seniors)». Latgales dati. Skatīts: 2012.06.01.

[lv-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Tieslietu ministri». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2012.06.01.

[3] H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.

[4] H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.

[5] H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.

[6] «Valdības Vēstnesis Nr.260 (17.11.1926), 6. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]