Eduards Kalniņš (ministrs)

Eduards Kalniņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1876. gada 31. decembrī ; Plāteres pagasts (Rīgas apriņķis), Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1964. gada 28. jūnijā (87 gadi); Losandželosa, ASV
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Marija Bikova (dzimusi Orlova)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālis
Dienesta laiks	1894 — 1935
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija
Struktūra	artilērija
Kaujas darbība	Krievijas—Japānas karš; Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķira), Igaunijas Brīvības krusts (I/2) u.c.
Cits darbs	kara ministrs (1926. gada maijs — decembris, 1928. gada janvāris — novembris).

Eduards Kalniņš (1876. gada 31. decembris — 1964. gada 28. jūnijs) bija latviešu artilērijas ģenerālis. Piedalījies Krievijas—Japānas karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Divreiz bijis Latvijas kara ministrs (1926. gada maijs—decembris, 1928. gada janvāris—novembris). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara devies bēgļu gaitā, dzīvojis trimdā.

Biogrāfija

Dzimis Plāteres pagasta "Plaužos" (tagad Ķeipenes pagastā) lauksaimnieka ģimenē. Dienesta gaitas Krievijas Impērijas armijā uzsācis 1894. gadā. Mācījies Pirotehniskajā artilērijas skolā Sanktpēterburgā. Pēc Mihaila artilērijas skolas (Pēterburgā) pabeigšanas ieguvis podporučika dienesta pakāpi. Vēlāk apmeklējis Nikolaja Ģenerālštāba akadēmiju. No 1901. gada virsnieks.

Piedalījies Krievijas—Japānas karā, kur ņēmis dalību arī Portartūras aizstāvībā. Kaujās ievainots abās kājās un kontuzēts, pēc kā kritis gūstā. Par izrādīto drosmi apbalvots ar Sv. Jura ordeni. Pēc atgriešanās no gūsta Kalniņu uz īsu periodu nosūtīja uz Vladivostokas cietoksni. Atlikušo dienesta laiku cariskās Krievijas armijā nodienējis Sveaborgas cietoksnī Helsinkos. 1913. gadā paaugstināts par kapteini. 1916. gadā — apakšpulkvedis.

1919. gada sākumā Kalniņš no Somijas ieradās Ziemeļvidzemē, kur tika iecelts par latviešu vienību artilērijas vienību priekšnieku. No 1. aprīļa Ziemeļlatvijas brigādes komandiera palīgu. Piedalījies Cēsu kaujās. Pēc Latvijas armijas izveides 1919. gada vasarā nodarbojies ar tās organizēšanu un apmācību. Bermontiādes laikā viņš pildīja virspavēlnieka štāba priekšnieka pienākumus. 1919. gada novembrī viņu iecēla par Latvijas pārstāvi sarunās ar Baltijas reģiona sabiedroto komisijas locekļiem 28. novembrī, kas notika dzelzceļa vagonā starp Jānišķu un Meitenes stacijām, kopā ar viņu sarunās piedalījās arī Ārlietu ministrijas juriskonsults Hermanis Albāts un Dienvidu frontes pavēlnieks ģenerālis Peniķis.^[1] Sarunu gaitā ģenerāļa Nisela vadītajai komisijai neizdevās panākt pamieru starp Latvijas un Vācijas valdībām un novērst pilnīgu vācu armijas evakuāciju no Latvijas.^[2]

1919. gada nogalē Kalniņu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieku. Paralēli epizodiski pildījis arī artilērijas apgādes priekšnieka un armijas virspavēlnieka pienākumus. Pēc Galvenās artilērijas pārvaldes likvidēšanas Kalniņu iecēla par armijas artilērijas inspektoru (1922—1935). No 1926. gada 19. maija līdz 1926. gada 18. decembrim Kalniņš bija kara ministrs Alberinga Ministru kabinetā. Otrreiz ieņēmis kara ministra posteni no 1928. gada 24. janvāra līdz 1928. gada 30. novembrim Juraševska Ministru kabinetā.

1935. gada janvārī pēc maksimālā vecuma cenza sasniegšanas tika atvaļināts no armijas dienesta. Viņa vietu ieņēma pulkvedis Artūrs Danebergs.

Otrā pasaules kara nobeigumā devies bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur Kalniņš dzīvoja līdz 1954. gadam, kad izbrauca no Zviedrijas, lai apmestos uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Trimdā publicējis atmiņu fragmentus. Miris 1964. gadā Losandželosā.