Eduards Kalniņš (ministrs)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eduards Kalniņš
Eduards Kalniņš
Personīgā informācija
Dzimis 1876. gada 31. decembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Plāteres pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1964. gada 28. jūnijā (87 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Losandželosa, ASV
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Marija Bikova (dzimusi Orlova)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1894 — 1935
Valsts Krievijas impērija
Latvija
Struktūra artilērija
Kaujas darbība Krievijas—Japānas karš
Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķira), Igaunijas Brīvības krusts (I/2) u.c.
Cits darbs kara ministrs (1926. gada maijs — decembris, 1928. gada janvāris — novembris).

Eduards Kalniņš (1876. gada 31. decembris1964. gada 28. jūnijs) bija latviešu artilērijas ģenerālis. Piedalījies Krievijas—Japānas karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Divreiz bijis Latvijas kara ministrs (1926. gada maijs — decembris, 1928. gada janvāris — novembris). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara devies bēgļu gaitā, dzīvojis trimdā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Plāteres pagasta "Plaužos" (tagad Ķeipenes pagastā) lauksaimnieka ģimenē. Dienesta gaitas Krievijas impērijas armijā uzsācis 1894. gadā. Mācījies pirotehnikas artilērijas skolā. Pēc Mihaila artilērijas skolas pabeigšanas ieguvis podporučika dienesta pakāpi. Vēlāk apmeklējis Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju. No 1901. gada virsnieks.

Piedalījies Krievijas—Japānas karā, kur ņēmis dalību arī Portartūras aizstāvībā. Kaujās ievainots abās kājās un kontuzēts pēc kā kritis gūstā. Par izrādītos drosmi apbalvots ar Sv. Jura ordeni. Pēc atgriešanās no gūsta Kalniņu uz īsu periodu nosūtīja uz Vladivostokas cietoksni. Atlikušo dienesta laiku cariskās Krievijas armijā nodienējis Sveaborgas cietoksnī Helsinkos. 1913. gadā paaugstināts par kapteini. 1916. gadā — apakšpulkvedis.

1919. gada sākumā Kalniņš no Somijas ieradās Ziemeļvidzemē, kur tika iecelts par latviešu vienību artilērijas vienību priekšnieku. No 1. aprīļa Ziemeļlatvijas brigādes komandiera palīgu. Piedalījies Cēsu kaujās. Pēc Latvijas armijas izveides 1919. gada vasarā nodarbojies ar tās organizēšanu un apmācību. Bermontiādes laikā pildījis virspavēlnieka štāba priekšnieka pienākumus. Vēlāk Kalniņu iecēla par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieku. Paralēli epizodiski pildījis arī artilērijas apgādes priekšnieka un armijas virspavēlnieka pienākumus.

1919. gada nogalē paaugstināts par pulkvedi. Pēc Galvenās artilērijas pārvaldes likvidēšanas Kalniņu iecēla par armijas artilērijas inspektoru (1922 — 1935).

No 1926. gada 19. maija līdz 1926. gada 18. decembrim Kalniņš bija kara ministrs Alberinga Ministru kabinetā. Otreiz ieņēmis kara ministra posteni no 1928. gada 24. janvāra līdz 1928. gada 30. novembrim Juraševska Ministru kabinetā.

1935. gada janvārī pēc maksimālā vecuma cenzas sasniegšanas tika atvaļināts no armijas dienesta. Viņa vietu ieņēma pulkvedis Artūrs Danebergs.

Otrā pasaules kara nobeiguma fāzē devies bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur Kalniņš dzīvoja līdz 1954. gadam, kad izbrauca no Zviedrijas, lai apmestos uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Trimdā publicējis atmiņu fragmentus. Miris 1964. gadā Losandželosā.