Eduards Kalniņš (ministrs)

Eduards Kalniņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1876. gada 31. decembrī ; Plāteres pagasts (Rīgas apriņķis), Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1964. gada 28. jūnijā (87 gadi); Losandželosa, ASV
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Marija Bikova (dzimusi Orlova)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis
Dienesta laiks	1894—1918; 1919—1935
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki, artilērija
Vienība	Ziemeļlatvijas brigāde
Kaujas darbība	Krievijas—Japānas karš; Pirmais pasaules karš; Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis, Igaunijas Brīvības krusts u.c.
Izglītība	Nikolaja kadetu korpuss, Pēterburgas Pirotehniskā artilērijas skola, Mihaila artilērijas skola
Cits darbs	Latvijas Kara ministrs (1926. gada maijs — decembris, 1928. gada janvāris — novembris).

Eduards Kalniņš (1876. gada 31. decembris — 1964. gada 28. jūnijs) bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, latviešu artilērijas ģenerālis (1925), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Divreizējais Latvijas kara ministrs (1926. gada maijs—decembris, 1928. gada janvāris—novembris). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Dzimis Plāteres pagasta "Plaužos" (tagad Ķeipenes pagastā) lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Plāteres pagasta un Rīgas pilsētas skolā. Dienesta gaitas Krievijas Impērijas armijā uzsācis 1894. gadā, nokārtojot gala pārbaudījumu Nikolaja kadetu korpusā. Mācījies Pirotehniskajā artilērijas skolā Sanktpēterburgā, absolvējis 1898. gadā. Pēc Mihaila artilērijas skolas (Pēterburgā) pabeigšanas 1901. gadā ieguvis podporučika dienesta pakāpi.

Piedalījies Krievijas—Japānas karā, kur ņēmis dalību arī Portartūras aizstāvībā. Kaujās ievainots abās kājās un kontuzēts, pēc kā kritis gūstā. Par izrādīto drosmi apbalvots ar Sv. Jura ordeni, paaugstināts par poručiku. Pēc atgriešanās no gūsta Kalniņu uz īsu periodu nosūtīja uz Vladivostokas cietoksni. Vēlāk mācījies Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā, bet nepabeidzis. 1909. sasniedza štabskapteiņa pakāpi un atlikušo dienesta laiku cariskās Krievijas armijā nodienējis Sveaborgas cietoksnī Helsinkos par artilērijas darbnīcu priekšnieku, vēlāk par pulvera darbnīcas priekšnieku un lielgabalu darbnīcas priekšnieku. 1913. gadā paaugstināts par kapteini, 1916. gadā par apakšpulkvedi.

Latvijas Neatkarības kara sākumā pildīja neoficiāla Latvijas militārā pārstāvja pienākumus Somijā. 1919. gada janvārī Kalniņš ieradās Igaunijā, kur tika iecelts par latviešu vienību artilērijas vienību priekšnieku. No 1. aprīļa bija Ziemeļlatvijas brigādes komandiera Jorģa Zemitāna palīgs. Piedalījies Cēsu kaujās. Pēc Latvijas armijas izveides 1919. gada vasarā iecelts par virspavēlnieka štāba priekšnieku, nodarbojies ar armijas organizēšanu un apmācību. Paralēli epizodiski pildījis arī artilērijas apgādes priekšnieka un armijas virspavēlnieka pienākumus. Bermontiādes sākumā oktobrī Kalniņu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieku. 1919. gada novembrī viņu iecēla par Latvijas pārstāvi sarunās ar Baltijas reģiona sabiedroto komisijas locekļiem 28. novembrī, kas notika dzelzceļa vagonā starp Jānišķu un Meitenes stacijām, kopā ar viņu sarunās piedalījās arī Ārlietu ministrijas juriskonsults Hermanis Albāts un Dienvidu frontes pavēlnieks ģenerālis Mārtiņš Peniķis.^[1] Sarunu gaitā franču ģenerāļa Anrī Nisela vadītajai komisijai neizdevās panākt pamieru starp Latvijas un Vācijas valdībām un novērst pilnīgu vācu armijas evakuāciju no Latvijas.^[2] 1920. gadā piedalījās miera sarunās ar Padomju Krieviju.

Pēc Galvenās artilērijas pārvaldes likvidēšanas Kalniņu iecēla par armijas artilērijas inspektoru (1922—1935). 1924. un 1930. gadā mācījies taktikas kursos Francijā. No 1926. gada 19. maija līdz 1926. gada 18. decembrim Kalniņš bija kara ministrs Alberinga Ministru kabinetā. Otrreiz ieņēmis kara ministra posteni no 1928. gada 24. janvāra līdz 1928. gada 30. novembrim Juraševska Ministru kabinetā. 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā no Demokrātiskā centra saraksta, bet no mandāta atteicās. 1935. gada janvārī pēc maksimālā vecuma cenza sasniegšanas tika atvaļināts no armijas dienesta. Viņa vietu ieņēma pulkvedis Artūrs Dannebergs. Pēc atvaļinājuma dzīvoja Rīgā, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, rakstīja militāro literatūru par Latvijas Neatkarības karu.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā dzīvoja savā jaunsaimniecībā Codes pagasta Plūdoņos. Otrā pasaules karā bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Kara nobeigumā devies bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur Kalniņš dzīvoja līdz 1954. gadam, kad izbrauca no Zviedrijas, lai apmestos uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Trimdā publicējis atmiņu fragmentus.

Miris 1964. gadā Losandželosā.

Apbalvojumi

Sv. Jura ordenis, IV šķira,
Zelta Jura zobens,
Sv. Staņislava ordenis, II šķira, III šķira (ar šķēpiem),
Sv. Annas ordenis, II, IV šķira,
Sv. Vladimira ordenis, IV šķira (ar šķēpiem un lenti),
Lāčplēša Kara ordenis, II, III šķira,
Triju Zvaigžņu ordenis, II šķira,
Igaunijas Brīvības krusts, I šķiras II pakāpe,
Francijas Goda Leģiona ordenis, IV šķira,
Polijas "Virtuti Militari" ordenis,
Polijas “Polonia Restituta”, IV šķira,
Polijas Drošsirdīgo krusts,
Lietuvas Vīta krusts, I šķira (II pakāpe),
Somijas Baltās Rozes ordenis, I, II šķira.

Atsauces

↑ Valdonis Frickauss. ĢENERĀĻA BERTA DRAUDZĪBA Arhivēts 2017. gada 20. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Jaunā Gaita nr. 221, 2000. gada jūnijs
↑ The New York Times: Letts Protest Against Allied Order. To Halt Pursuit of Beaten Germans vom 26. November 1919.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eduards Kalniņš.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis

[Frickauss-1] Valdonis Frickauss. ĢENERĀĻA BERTA DRAUDZĪBA Arhivēts 2017. gada 20. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Jaunā Gaita nr. 221, 2000. gada jūnijs

[2] The New York Times: Letts Protest Against Allied Order. To Halt Pursuit of Beaten Germans vom 26. November 1919.

[1]

[2]