Frīdrihs Ozoliņš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Frīdrihs Ozoliņš
Frīdrihs Ozoliņš.png
Latvijas darba ministrs
Amatā
1920. gada 12. jūnijs — 1920. gada 18. decembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Pēctecis Pauls Mincs
Latvijas satiksmes ministrs
Amatā
1928. gada 24. janvāris — 1930. gada 23. decembris
Premjerministrs Pēteris Juraševskis
Hugo Celmiņš
Priekštecis Kārlis Krievs
Pēctecis Edmunds Ziemelis

Dzimšanas dati 1879. gada 19. jūlijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Mālpils pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1950 (70–71 gadu vecumā)
Tautība latvietis
Politiskā partija Demokrātiskais Centrs
Profesija arheologs

Frīdrihs Ozoliņš (1879. gada 19. jūlijs1950. gadā) bija Latvijas arheologs, politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas darba (1920) un satiksmes ministrs (1928—1930). "Demokrātiskā Centra" biedrs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1879. gada 19. jūlijā Mālpils pagasta "Kulītēs" amatnieka ģimenē.[1] Pēc skolas pabeigšanas 1899. gadā sāka strādāt Rīgas-Orlas dzelzceļa kontrolē, kā arī darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātrī. 1905. gadā piedalījās teātra darbinieku arodbiedrības izveidē. No 1908. gada līdz Latvijas Republikas dibināšanai strādāja Vitebskā par dzelzceļa kontrolieri. Vitebskā būdams, bija Latviešu labdarības biedrības priekšnieks, dažādu komisiju loceklis, kā arī Evaņģēliski luteriskās draudzes padomes loceklis. Darbojies arī bēgļu palīdzības organizācijās.[2]

Darbojies Latviešu Pagaidu nacionālajā padomē. 1918. gadā piedalījies Latviešu dzelzceļnieku savienības dibināšanā,[2] darbojies arī Latvijas Dzelzceļnieku biedrībā.[3] 1920. gadā bija darba ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. Īslaicīgi bija tirdzniecības un rūpniecības ministra pienākumu izpildītājs.[2]

1924. gadā sācis strādāt Izglītības ministrijā par Pieminekļu valdes priekšsēdētāju, organizēja Latvijas senatnes pētīšanas iestādi, kā arī vadīja Arheoloģijas un etnogrāfijas nodaļu.[2] No 1928. līdz 1930. gadam bija satiksmes ministrs Pētera Juraševska un Hugo Celmiņa valdībās.[2]

Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[4]

Miris 1950. gadā.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. 15. sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1937.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Mūsu jaunā valdība». Valdības Vēstnesis. 1928. gada 8. decembrī.
  3. «Dzelzceļnieku biedrības 15 gadu darbības atcere». Latvijas Kareivis. 1935. gada 18. oktobrī.
  4. «Jaunie Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri». Latvijas Kareivis. 1928. gada 18. novembrī.
  5. R. Treijs. Latvijas valsts un tās vīri: Latvijas republikas valdības. Ministri savos darbos : 1918.-1940. R., 1998. - 363.-365.lpp.


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
amats izveidots
Latvijas darba ministrs
1920. gada 12. jūnijs1920. gada 18. decembris
Pēctecis:
Pauls Mincs
Priekštecis:
Kārlis Krievs
Latvijas satiksmes ministrs
1928. gada 24. janvāris1930. gada 23. decembris
Pēctecis:
Edmunds Ziemelis