Arhīvs

Arhīvs (no latīņu: archīvum) ir valsts vai privāta dokumentu krātuve, kurā glabā, apstrādā dokumentus un izsniedz ziņas uz šo dokumentu pamata.^[1] Termins arhīvs, kas apzīmē iestādi un pašus ierakstus, izriet no franču valodas un tas vai radniecisks vārds tiek lietots lielākajā daļā kontinentālās Eiropas valstīs un ASV.

Vēsture

Lai gan arhīvi un arhīvu pārvalde var tik izpētīta līdz senatnei, arhīvi un arhīvu pārvalde kā to mēs tagad saprotam ir datēta ar Franču revolūciju. Izveidojot Arhīvu Nationale 1789. gadā un arhīvu Départementales 1796. gadā, tā bija pirmā reize kad vienota arhīvu administrācija ietvēra visus pastāvošos glabātavas un ierakstus radošās sabiedriskās aģentūras. Otrais rezultāts netieši atzina ka valsts bija atbildīga par sava dokumentārā mantojuma aprūpi. Trešais rezultāts bija princips ka sabiedrībai ir pieeja arhīvam. Prakse un principi ir mainījušies no valsts uz valsti, bet modelis parasti ir centrālā glabātava un, ja apstākļi prasa to, provinciālās glabātavas.

Francijā, departamenta arhīvā tiek uzglabāti ne tikai mūsdienu arhīvi, kas saistīti ar tās teritoriju, bet arī pirmsrevolūcijas arhīvi. Nīderlandē ir centrālais valsts arhīvs un provinciālie arhīvi. Šķelšanās, kas sekoja pēc Otrā pasaules kara, deva Federālo Vācijas Republikas Bundesarchivas arhīvu Koblencā un Vācijas Demokrātiskās republikas arhīvu Postdamā, kā arī vairākas krātuves federālajās zemēs vai apgabalos. Itālijā nav viena centrālās institūcijas arhīva, bet ir virkne svarīgu krātuvju, kas ir apvienotas zem Iekšlietu ministrijas un parāda agrāko valsts sadalījumu.

Amerikas Savienotajās Valstīs valsts arhīvs tika izveidots 1934. gadā, lai uzglabātu valsts valdības izmantotos ierakstus. Federatīvais ierakstu likums 1950. gadā atļāva radīt starpposma ierakstu krātuves vairākos reģionos, kurus valsts ir sadalījusi ar Vispārējo pakalpojumu pārvaldi. Saskaņā ar federālo pārvaldes sistēmu, katram Amerikas Savienoto valstu štatam ir sava pastāvīga arhīvu aģentūra. Kanādā situācija ir līdzīga — gan Otavas valdība, gan vairākas provinces uztur savus arhīvus. Austrālijas arhīva galvenā mītne ir Kanbera un filiāles atrodas visās valsts pilsētās, kā arī Darvinā un Taunsvilā. Štatiem ir pašiem savi arhīvi, parasti zem štatu bibliotēkām.

Anglijas valsts ierakstu likums 1838. gadā savāca kopā visas atsevišķās kolekcijas un novietoja tās zem Roll Master. Tādēļ Anglija ir labs piemērs centralizācijai, turpretim ierastā prakse jau ierosināta, ir arhīvu decentralizācija pa iekšzemes apgabaliem , kur tie ir iegūti. Jaunzēlandes valsts arhīvs ir līdzīgi centralizēts, tāpat kā arhīvi Indijā un Pakistānā. Japānā nav valsts arhīva; tās ieraksti atrodas ministriju uzraudzībā.

Apvienoto Nāciju organizācijas un vairākas citas starptautiskas organizācijas uztur arhīvus. Starptautiskā arhīvu padome tika izveidota 1948. gadā arhivāru sanāksmē Parīzē UNESCO aizbildniecībā. Dalība ir atvērta visiem profesionālajiem arhīvistiem un centrālās arhīvu direkcijas vai administrācijas, valsts vai reģionālo apvienību arhivāriem un visām arhīvu institūcijām.

Ierakstu kontroles zinātnei ir nācies saskarties ar vismaz trīs galvenajiem jautājumiem: ierakstu veidu noteikšana kurus vajadzētu izslēgt no izcelsmes aģentūras; laika izvietojums; veidu izvietojums. Prakse ir dažāda, bet izslēgšana parasti ir notikusi pirms ieraksti ir pārvietoti no izcelsmes vietas. Dažās valstīs, īpaši tajās kam ir vairāku gadsimtu vēsture, ir aizliegts izslēgt ierakstus pirms noteiktā datuma.

20. gadsimtā arhīvistiem nākas saskarties ar jauniem apstrādes ierakstiem, tādiem ka fotogrāfijas, kinofilmas, skaņu ieraksti, datoru ieraksti. Mikrokopijas vai mikrofilmas, tiesisks status ko parasti vajag noteikt ar īpašu tiesisku aktu; ir praktisks līdzeklis papildus kopiju veikšanai kā drošības līdzeklis pret kara draudiem; konservēšana pret nolietošanos vai bojājumiem; lietošanai starptautiskajās apmaiņās; ierakstu vietā vai zinātnieku ērtībai; remonta, iesiešanas un uzglabāšanas izmaksu samazināšanai; kā līdzeklis, kas papildus līdzeklis galveno ierakstu struktūrā; kā publikāciju veids. Prakse kā arī pārliecība atšķiras no valsts uz valsti. Kā sociālā, ekonomiskā un kultūras vēsture koncepcija attīstījās industrializācija spēlēja arvien ievērojamu lomu valsts un starptautiskajās attiecībās, kā demokratizācija izplatījās pa pasauli, tāpēc nebija liela uzmanība veltīta biznesa arhīviem, iestāžu arhīviem un to personu dokumenti ne vienmēr tika atšķirti. Vācija bija pirmā kas atzina biznesa arhīvu vērtību, drīz pēc tam sekoja Beļģija, Šveice un Nīderlande; Francija, Anglija un Dānija ir piemērs dažāda mēra un būtības vēlākai atzīšanai.

Lietotāji un iestādes

Vēsturnieki, speciālisti ģenealoģijā, advokāti, demogrāfi, filmu veidotāji un citi veic pētījumus arhīvos. Pētniecības process katrā arhīvā ir unikāls un atkarīgs no iestādes kurā tas atrodas. Kaut arī pastāv daudz dažādu arhīvu pēc arhīvistu pēdējās skaitīšanas Amerikā ir identificēti pieci galvenie veidi: augstākās izglītības, uzņēmējdarbības (peļņas), valdības, bezpeļņas un citi. Ir arī četras galvenās pētījumu jomas kas ir saistītas ar arhīviem: materiālu tehnoloģijas, organizēšanas principi, ģeogrāfiskā atrašanās vieta, sarežģīti cilvēku un necilvēku iemiesojumi. Šīs jomas palīdzēs tālākajās kategorijās kāda veida arhīvs tiek izveidots.

Arhīvu tipi

Akadēmiskie arhīvi

Arhīvi koledžās, universitātēs un citās izglītības iestādēs parasti jāievieto bibliotēkās un pienākumus var veikt bibliotekārs vai arhīvists. Reizēm vēstures profesori var uzturēt nelielu arhīvu. Akadēmiskie arhīvi pastāv, lai saglabātu un cildinātu savu skolas un akadēmisko aprindu vēsturi. Akadēmiskais arhīvs var saturēt iepriekšējo profesoru un direktoru dokumentus, piemiņlietas kas saistītas ar skolas organizāciju un aktivitātēm un lietām ko akadēmiskā bibliotēka vēlas lai paliek nepieejami plauktā, kā retas grāmatas vai tēžu(disertāciju) kopijas. Pieeja lielākai daļai šo arhīvu tikai ar norīkojumu(atļauju). Akadēmisko arhīvu lietotāji ir universitāšu beidzēji un tie kas vēlas apskatīt retus un vēsturiskus dokumentus pētniecības nolūkos. Daudzi akadēmiskie arhīvi cieši sadarbojas ar bijušo absolventu attiecību dienestiem, lai palīdzētu piesaistīt līdzekļus savām skolām vai bibliotēkām. Sakarā ar bibliotēku kolekciju, zināmā mērā apliecina Amerikas bibliotēku asociācija, dot priekšroku strādāt akadēmiskajos arhīvos Amerikā.

Uzņēmējdarbības (peļņas) arhīvi

Arhīvi kas atrodas uz peļņu virzītās institūcijās parasti pieder privātajiem uzņēmējiem. Kā piemēri pazīstamiem uzņēmējdarbības arhīviem ASV ir Coca-Cola (kurai atsevišķi pieder Pasaules Coca-Cola muzejs), Procter and Gamble, Motorola mantojuma pakalpojumi un arhīvi, un Levi Strauss & Co. Šie korporāciju arhīvi satur vēsturiskus dokumentus un priekšmetus, kas ir saistīti ar šo kompāniju vēsturi. Uzņēmējdarbības arhīvi kalpo kā līdzekli, lai palīdzētu saviem uzņēmumiem saglabāt kontroli pār savu zīmolu, saglabājot atmiņas par uzņēmuma pagātni. Īpaši uzņēmējdarbībās arhīvos ierakstu pārvaldīšana ir atsevišķi no vēsturiska aspekta arhīva. Darbiniekiem šāda tipa arhīvos var būt dažāda veida kvalifikācijas un zinātniskā grāda kombinācijas, no jebkura vēstures vai bibliotēkas jomas. Šie arhīvi parasti nav atvērti publikai un tos parasti izmanto paša uzņēmuma darbinieki, tomēr daži atļaus iepriekš pieteiktiem apmeklētājiem. Uzņēmējdarbības arhīvi ir ieinteresēti saglabāt savu uzņēmumu viengabalainību un tātad atlasa kā viņu materiāli tiks lietoti.

Valdības arhīvi

Valdības arhīvi iekļauj sevī vietējā un štata līmeņa arhīvus kā arī valsts (vai federālās) valdības arhīvus. Ikviens var izmantot valdības arhīvus un biežākie lietotāji ir reportieri, ģenealoģijas speciālisti, rakstnieki, vēsturnieki, studenti un cilvēki kuri vēlas informāciju par viņu reģionu vai māju vēsturi. Daudzi valdības arhīvi ir atvērti publikai un nekādas atļaujas nav vajadzīgas, lai tos apmeklētu.

Amerikas Savienotajās Valstīs Nacionālais Arhīvus un Ierakstu Administrācija (NARA) pārvalda centrālās arhīvu ēkas Kolumbijas un Koledžas parka apgabalā, Mērilendā ar reģionālajām ēkām izkaisītām visās Amerikas Savienotajās Valstīs. Dažām pilsētām vai vietējām valdībām var būt glabātuves, bet viņu organizācija un pieejamība var plaši mainīties. Štatu vai provinču arhīvi parasti pieprasa saviem darbiniekiem vismaz bakalaura grādu vēsturē, lai gan daži prasa testa sertifikātu (valdības vai asociācijas).

Apvienotajās Karalistes Arhīvs agrāk zināms kā Publiskais Ierakstu birojs, ir Anglijas un Velsas valdības arhīvs. Valsts pieminekļu saraksts ir publiskais Anglijas mantojuma arhīvs. Skotijas Valsts Arhīvs, atrodas Edinburgā, kalpo valstij kamēr Ziemeļīrijas Publisko ierakstu birojs Belfāstā ir Ziemeļīrijas valdības arhīvs.

Ierakstu biroja vietējas piekļuves tīkls un arhīvi pastāv visā Anglijā, Velsā un Skotijā un tajos atrodas svarīgas kolekcijas, iekļaujot vietējās valdības, zemes gabalu, baznīcu un darījumu dokumentus. Daudzi arhīvi ir devuši ieguldījumu katalogiem valsts Access 2 Archive programmas un tiešsaistes meklēšanā kolekcijās, ir iespējama.

Francijā, Francijas Arhīvu direkcija (Direction des Archives de France) Kultūras ministrijā vada Valsts arhīvu (Archives nationales) kurā atrodas 364 km. (226 jūdzes) arhīvu 2004 (kopējais garums ko aizņem plaukti salikti vien pie otra), ar oriģinālajiem ierakstiem, kas iet līdz 625 m.ē., ar departamenta arhīvu (archives départementales), kas atrodas visu 100 departamentu prefektūrā, kurā atrodas 1,901 km. (1,181 jūdzes) arhīva (2004) un arī vietējo pilsētu arhīvi, apmēram 600 pavisam, kuros atrodas 449 km. (229 jūdzes) arhīva (2004). Saliekot kopā, kopējais arhīvu apjoms kas atrodas Francijas Arhīvu direkcijas pārziņā ir lielākais pasaulē.

Indijas Valsts Arhīvs atrodas Deli.

Taivānas Valsta Arhīvu Administrācijas atrodas Taipejā.

Daudzas starpvaldību organizācijas uztur savu vēsturiskos arhīvus. Tomēr dažas Eiropas organizācijas, tai skaitā Eiropas Komisiju, izvēlās ievietot savus arhīvus Eiropiešu universitātes institūtā Florencē.

Baznīcu arhīvi

Visslavenākais baznīcu arhīvs ir Vatikāna Slepenais arhīvs.^[2] Baznīcas arhīvu krājums iekļauj arhibīskapijas, bīskapijas un Romas katoļu draudžu un anglikāņu baznīcu un citu dažādu veidu Kristiešu baznīcu konfesiju arhīvus, rokrakstus, baznīcu ierakstus, vietējo baznīcas ierakstus, fotogrāfijas, mutvārdu vēsturi, audiovizuālos materiālus un arhitektūras rasējumus.

Bezpeļņas arhīvi

Bezpeļņas arhīvi iekļauj tās vēsturiskās sabiedrības kas nav bezpeļņās organizācijas, piemēram, slimnīcas un glabātuves tajās. Bezpeļņas arhīvus parasti izveido ar privātu ziedotāju līdzekļiem, lai saglabātu atsevišķu personu vai vietu dokumentus un vēsturi. Bieži vien šīs institūcijas paļaujas uz dotācijām no valsts un privātiem līdzekļiem. Atkarībā no pieejamajiem līdzekļiem bezpeļņās arhīvi var būt mazi kā vēsturiskā sabiedrības lauku pilsētās un lieli kā valsts vēsturiskā sabiedrība, kas sacenšas ar valdības arhīviem. Šā tipa arhīva lietotāji var mainīties kā institūcijas kurām tie ir. Bezpeļņas arhīvu darbinieki varbūt profesionāli arhivāri, pusprofesionāļi vai brīvprātīgie, kā izglītība vajadzīga amata ieņemšanai bezpeļņās arhīvos, atšķiras ar kolekciju lietotāju vajadzībām.

Elektroniskā arhivēšana

Arhīviem varbūt dažādas formas. Tomēr kad arhivēšana attiecas uz konkrētām datubāzēm šeit ir trīs galvenās formas kuras aprakstīja jauno mediju māksliniece Bila Viola;

zarošana;
matricas;
schizo.

Zarošana

Zarošanas formātā viena iespēja var potenciāli novest pie daudzām citām iespējām. Iedomājies koku diagrammu, kur vairāki sazarojumu zari izveidojas no vien zara. Tas pats likums ir arī šeit. Sākam sākumpunktā un tad ir dota izvēle, ko mēs vēlamies redzēt nākamo pamatojoties uz tēmām.

Matrica

Matricas forma nav tik lineāra kā zarošanas forma. Matricas struktūra ir kā tīkls, kurā nav tieša ceļa izvēles iespējas. Cilvēkam ir iespējas apskatīt visas arhīva izziņas neatkarīgi no viņu iepriekšējās atlases. Tādējādi tā ir nelineāra arhīva struktūra. Lietotājs vienīgi tiek atturēts ar informācijas daudzumu ko tas var apskatīt.

Schizo

Arī saukts par spageti stilu, kā to sauc Bila Viola, schizo ir arhīvu forma kas ir pilnīgi nejauša. Lietotājam nav kontroles pat to ko viņi ir spējīgi piedzīvot. Informācija ir pasniegta viņiem bez iepriekšnoteikta virziena. Nav nekādu ierobežojumu tēmām, toties lietotājam nav kontroles par to kas tiek pasniegt viņiem.

Interneta arhivēšana

Process kurā tie vākti dati no Interneta un saglabāti arhīvos, piemēram arhīvu vietnes, lai interneta lietotājiem varētu to redzēt. Interneta vietņu arhivēšana.

Piemēri interneta arhīviem:

Sānu joslas;
Tīmekļa žurnāli;
Kalendāri;
Atzīmju mākoņi;
Jaunumu vietnes.

Citi

Daži arhīvi nepadodas kategorizēšanai. Cilšu arhīvi Ziemeļamerikas Amerikāņu vietējo tautu ietvaros, un ir arhīvi kas pastāv privātpersonu dokumentos. Daudziem muzejiem ir arhīvi, lai varētu pierādīt to priekšmetu izcelsmi. Jebkura institūcija vai privātpersona, kas vēlas saglabāt savus nozīmīgos dokumentus organizētā veidā izmantojot arhīvu zinātnes pamatprincipus var būt arhīvs. 2004. gadā Amerikas Savienoto Valstu arhivāru uzskaitē tika saskatīts ka 2,7% arhivāru bija nodarbināti institūcijās kas nepadodas kategorizēšanai. Tas bija atsevišķs rādītājs no 1,3% kas sevi nosauca par pašnodarbinātajiem.^[3] Vēl viens arhīvu veids ir sabiedrībai noslēgti.^[4] Tās ir interaktīvas rekomendācijas kurās ieslodzītās sievietes Kalifornijas Štata cietumu sistēmā atklāj savus stāstus, kas ar viņām notika. Arhīva funkcija ir atklāt sieviešu stāstus, kuras vēlās izteikt sevi un vēlās lai to stāsti būtu izdzirdēti. Šo stāstu kolekcija ietver sieviešu tiešās runas un arī sieviešu runu ierakstus.

Individuālajos arhīvos var būt vēstules, dokumenti, fotogrāfijas, datnes, skiču albumi, finanšu atskaites vai dienasgrāmatas kas kādas personas radītas vai savāktas — neatkarīgi no plašsaziņas līdzekļa un formāta. Organizāciju arhīvi (tādu kā korporācijas vai valdības) cenšas saturēt cita tipa ierakstus, tādus kā administratīvos reģistrus, uzskaites dokumentus, piezīmes, oficiālo sarakstus un sanāksmes protokolus.

Skatīt arī

Atsauces

↑ Akadēmiskā terminu vārdnīca
↑ Slepenais arhīvs^{[novecojusi saite]}
↑ Walch, Victoria Irons (2006). "A*Census: A Closer Look". The American Archivist 69 (2): 327–348.
↑ Public secrets

Ārējās saites

Latvijas Valsts Arhīvs Arhivēts 2012. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē.
Likums "Par arhīviem" zaudējis spēku
Arhīvi

[1] Akadēmiskā terminu vārdnīca

[2] Slepenais arhīvs^{[novecojusi saite]}

[3] Walch, Victoria Irons (2006). "A*Census: A Closer Look". The American Archivist 69 (2): 327–348.

[4] Public secrets

[1]

[2]

[3]

[4]