Asīrija

Asīrija (akadiešu:𒀸𒋩, sīriešu: ܐܬܘܪ vai ܐܫܘܪ) bija Senās Divupes lielvalsts Tuvajos Austrumos. Savas attīstības agrīnajā stadijā tā pletās uz dienvidiem apmēram no mūsdienu Irākas ziemeļu robežas, aptvēra Tigras upes ieleju un vairākas tās pietekas. Austrumos Asīrija robežojās ar Zāgrosas kalniem, bet rietumu virzienā pletās Divupes līdzenums. Dienvidos Asīrija robežojās ar Babiloniju un Šumeru (vēlāk Šumera Akada). Asīrijas lielākās pilsētas bija Ašūra (mūsdienu Šārkata Irākā) un Ninīve (mūsdienu Mosulā).

Asīrijas izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu Irākā, Mezopotāmijas ziemeļu daļā, Tigras upes labajā krastā atrodas neliela provinces pilsētiņa — Aš-Šārkata (Ash-Sharqat). Tā ne ar ko īpašu neatšķīrās no daudzām citām līdzīgām senās Mezopotāmijas pilsētām. Vienīgi ar to, ka tā ir pazīstama arī kā Ašūra — senās Asīrijas galvaspilsēta.

Ašūra atradās izdevīgā vietā: tās tirgotāji, kas bija cēlušies no vietējiem iedzīvotājiem asīriešiem, kontrolēja svarīgus tirdzniecības ceļus, kuri savienoja hetu kontrolēto Mazāziju un Babiloniju. Asīriešu amatnieki jau agrāk par citām tautām bija apguvuši dzelzs apstrādes noslēpumus, iespējams, pārņemot dzelzs tehnoloģiju no hetiem. Tādēļ asīriešu ieroči cīņās ar ienaidniekiem, parasti izrādījās pārāki. Ienākumi no tirdzniecības un militārais pārākums pār kaimiņiem — šie divi galvenie faktori ļāva Ašūrai strauji augt un pieņemties varenībā, pakļaujot citas apkārtējās pilsētas, līdz uz to pamata izveidojās valsts — Asīrija.

Asīrijas uzplaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1350. gadu p.m.ē. Asīrijas varenība jau bija jūtami pieaugusi. To veicināja arī Ēģiptes, Hitītu, Elāmītu un citu Rietumāzijas valstu novājināšanās. Vairāku nākamo desmitu gadu laikā Asīrija pakļāva Babiloniju un citas teritorijas, paplašinot tās līdz pat Vidusjūrai. Laikā no 883. līdz 876. gadam p.m.ē. tās valdnieks Ašurbanipals pakļāva savai varai visu Mezopotāmijas teritoriju, kā arī daudzas citas zemes. Līdz ar to Asīrija bija pakļāvusi savai kontrolei lielāko Tuvo un Vidējo Austrumu daļu no Ēģiptes rietumos līdz pat Persijas līcim austrumos. Tā terorizēja šī reģiona tautas apmēram 4 gadsimtus. Tomēr vislielāko varenību Asīrija sasniedza valdnieka Tiglatpalasara III valdīšanas laikā — 745.—727. gadā p.m.ē. Šajā laikā arī Asīrijas galvaspilsēta tika pārvietota no Ašūras uz Ninīvi, kas atradās Tigras upes augštecē.

Valsts iekārta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asīriju bieži uzskata par vienu no agresīvākajām valstīm visā pasaules vēsturē. To jau no paša tās izveidošanās sākuma raksturoja despotisms, kas balstījās uz tās valdnieku absolūto monarhiju, un pasakainā bagātība, ko sākotnēji nodrošināja tirdzniecība, bet vēlāk — iekaroto zemju izlaupīšana. Tomēr vēl būtiskāk Asīrija no citām senajām impērijām atšķīrās valsts pārvaldes organizācijā. Tā nevis, kā parasti, iekaroto zemi padarīja par nodokļu un nodevu maksātāju un tās valdnieku — par vasali, citādi neliedzot šai zemei patstāvību, bet gan pārvērta to par beztiesīgu provinci, kuru kontrolēja Asīrijas valdnieka iecelts pārvaldnieks. Tādējādi visā Asīrijas teritorijā spēkā bija vienota, standartizēta likumu sistēma. Arī bruņotie spēki Asīrijā tika veidoti nevis no valdniekam pakļauto vasaļu karapulkiem, bet gan saskaņā ar centralizētu karaklausības kārtību. Tas nozīmēja, ka, karam beidzoties, karapulki nevarēja izklīst pa savām provincēm — arī miera laikā tiem vajadzēja dislocēties noteiktās vietās neatkarīgi no attāluma līdz mājām. Līdz ar to vēsturē pirmo reizi parādījās regulārs, profesionāls, labi apmācīts karaspēks, kas līdz ar efektīvākiem dzelzs ieročiem pierādīja neapstrīdamu pārākumu daudzos kauju laukos.

Briedums un tālākās pastāvēšanas problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepārspēta Asīrijas varenība turpinājās līdz apmēram 650. g. p.m.ē., kad tās teritorijā arvien biežāk sāka iebrukt citu zemju karapulki, kuri ar laiku bija apguvuši asīriešu kara taktiku, stratēģiju un organizāciju, kā arī bruņojuma tehnoloģiju. Vēl viens no cēloņiem bija tas, ka tik plašas teritorijas kādas bija sagrābusi Asīrija, nebija iespējams ne centralizēti pārvaldīt, nedz arī pietiekami aizsargāt pat ar tik pirmklasīgu karaspēku, kāds bija tās rīcībā. Tādēļ Asīrijas valdnieki sāka atkāpties no savas agrākās politikas un attālākos reģionos vienkārši nozīmēja vasaļu valdniekus. Šādas teritorijas tika pakļautas vienotai centralizētai kontrolei (anektētas) tikai tad, ja tajās notika sacelšanās. Bet tās notika arvien biežāk. Dumpīgās tautiņas tika izsūtītas uz citiem impērijas reģioniem. Rezultātā visā Mezopotāmijā daudzu gadsimtu ilgajā Asīrijas pastāvēšanas laikā ar vēl lielāku spēku turpinājās nepieredzēta tautu, cilšu un to kultūru sajaukšanās, kas bija aizsākusies jau pēc hetu iebrukuma Babilonā.

Cīņa par izdzīvošanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju masveida piespiedu „dzenāšana” no viena valsts reģiona uz otru radīja arvien lielāku haosu saimnieciskajā sistēmā. Papildus vēl ap 12.—11. gadsimtu p.m.ē. Asīrijai arvien lielākas problēmas sāka radīt arī nomadu ciltis no Mazāzijas, kas no turienes jau bija izspiedušas hetu paliekas un migrēja arvien tālāk uz dienvidiem. Šīs ciltis runāja aramiešu valodā, kas bija visai tuva senebreju valodai. Asīrijas valdnieki jau vairākkārt bija sakāvuši aramiešu ciltis vēl 13. gadsimtā p.m.ē. Tomēr šīs ciltis turpināja arvien tālāk iespiesties Asīrijas teritorijā, arvien vairāk saasinot iekšējos konfliktus ar Asīrijas pamatiedzīvotājiem.

Kritiski pārbaudījumi nāca pār Asīriju, kad apvienojās divi lielākie un bīstamākie tās ienaidnieki auglīgā sirpja ziemeļu daļā — mēdieši un skiti no centrālās Āzijas, kas līdz tam bija viens otru apkarojuši, ļaujot Asīrijai nostiprināties. Sākotnēji šie ienācēji no ziemeļiem viegli pakļāva vietējās senās Kaukāza tautas, sagatavojot drošu placdarmu tālākajiem iekarojumiem, bet ap 630. gadu p.m.ē. mēdiešu atbalstītie skiti jau iebruka Asīrijā. Viņi izcēlās ar to, ka nicināja jebkādu īpašumu, jo paši stepju rajonos mēdza dzīvot vieglās, vienkāršās teltīs. Tā, neskatoties uz perfekti izveidoto valsts pārvaldi un militāro organizāciju, Asīrija vairs nespēja tikt galā ar daudzskaitlīgajām, ātrajām un mobilajām skitu bandām, kas bija pieradušas pavadīt zirgu seglos, ja nepieciešams, daudzas dienas pēc kārtas, tādējādi ātri mainot savas atrašanās vietas. Šīs bandas nenotverami siroja pa Asīrijas teritoriju, terorizēja iedzīvotājus, postīja un iznīcināja visu, kas bija izjaucams, salaužams vai nodedzināms.

Sava lomu acīmredzot bija arī tam, ka liela Asīrijas iedzīvotāju daļa piespiedu migrācijas dēļ bija zaudējusi saikni ar savu zemi. Tai vairs nebija dabīgās motivācijas aizstāvēt teritoriju, kuru viņi neuzskatīja par savu, kurā bieži vien vairs nebija viņu senču pēdu un par kuru viņiem nebija arī drošas stabilitātes sajūtas nākotnē. Tā Asīrijas valdnieki, brutāli risinot īstermiņa nemieru problēmas, ilgtermiņā novājināja savas valsts pamatus.

Bojāeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējo nesaskaņu un ārējo ienaidnieku uzbrukumu rezultātā Asīrija turpināja arvien vairāk novājināties, līdz 612. gadam p.m.ē. Asīrijas kalnu apvidus un tās galvaspilsētu Ninīvi iekaroja Mēdija, bet lielāko Mezopotāmijas daļu sagrāba haldieši sava vadoņa Nebukadnecara II vadībā, kura kontrolē vēlāk nonāca arī Ninīve. Līdz ar to Asīrijas vēsture uz visiem laikiem bija izbeigusies, dodot vietu jauniem spēlētājiem civilizācijas vēsturē. Tai pat laikā Nebukadnecara II valdīšana faktiski nozīmēja arī īslaicīgu Babilonijas augšāmcelšanos, vai kā to dēvē vēsturē — Jaunbabiloniju (arī Haldeju).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]