Augusts Ernests Misiņš

Augusts Ernests Misiņš;
Ģenerālmajors Krievijas Impērijas armijā
Personīgā informācija
Dzimis	1863. gada 21. decembrī ; Annenieku pagasts, Tukuma apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1940. gada 8. jūlijā (76 gadi); Rīga, Latvija
Tautība	latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis
Dienesta laiks	1884—1917; 1918—1919; 1919—1920
Valsts	Krievijas Impērija; Lielbritānija; Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Komandēja	12. Sibīrijas kājnieku pulks; 1. latviešu strēlnieku brigāde; Apvienotā latviešu strēlnieku divīzija
Kaujas darbība	Bokseru sacelšanās; Krievijas—Japānas karš; Pirmais pasaules karš; Latvijas Neatkarības karš
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis u.c.
Izglītība	Kijivas junkurskola, Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija
Cits darbs	Galvenā štāba priekšnieks, Armijas inspektors

Augusts Ernests Misiņš (1863. gada 21. decembris — 1940. gada 8. jūlijs) bija latviešu strēlnieku virsnieks. Viens no nedaudzajiem latviešiem, kurš, dienējot Krievijas Impērijas armijā, ieguva ģenerālmajora pakāpi. Pirmais ģenerālis Latvijas armijā.^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis 1863. gadā Tukuma apriņķa Annenieku pagastā zemnieku ģimenē. Pirmo izglītību ieguva pašmācības ceļā. 1884. gadā brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā, kur savu karadienestu uzsāka 42. rezerves bataljonā. 1885. gadā iestājās Kijivas junkurskolā, kuru pabeidza 1888. gadā kā podpraporščiks. Pēc tam dienēja 30. rezerves bataljonā. 1889. gadā paaugstināts par podporučiku. Tajā pašā gadā viņu pārcēla uz Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku bataljonu, 1894. gadā paaugstināja par poručiku. 1896. gadā viņš iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā, bet nākamajā gadā tika izslēgts, jo viņš nebija nokārtojis vajadzīgos pārbaudījumus. 1898. gadā no jauna iestājās Ģenerālštāba akadēmijā un nākamajā gadā pabeidza mācības, nokārtojot divus kursus. Pēc tam dienēja 1. kājnieku pulkā, vēlāk 2. kājnieku pulkā. 1901. gada aprīlī viņu paaugstināja par štābskapitānu un nosūtīja dienestā uz Pieamūras kara apgabala štābu, tā paša gada decembrī paaugstināja par kapitānu. Piedalījās Bokseru sacelšanās apspiešanā. 1902. gadā viņu pārcēla uz 21. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku, 1905. gadā paaugstināja apakšpulkveža dienesta pakāpē, bet 1910. gadā pulkveža dienesta pakāpē.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņu iecēla par 12. Sibīrijas kājnieku pulka komandieri, tad par 79. divīzijas brigādes komandieri un 1916. gadā paaugstināja par ģenerālmajoru. Novembrī Misiņu iecēla par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieri. Ziemassvētku kaujās viņš komandēja apvienoto latviešu strēlnieku divīziju. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada beigās atstāja armijas rindas. 1918. gadā bija Lielbritānijas sakaru virsnieks Arhangeļskā, kur neveiksmīgi mēģināja organizēt latviešu vienības, kopā ar britu karaspēku evakuējās uz Angliju.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada martā no Londonas ieradās Liepājā. 24. martā tika iecelts par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieku. Dienestā ieskaitīts ģenerāļa dienesta pakāpē, tādējādi viņš bija pirmais Latvijas armijā, kuram tika piešķirta šī augstākā dienesta pakāpe. 13.—14. aprīlī viņš kopā ar ASV misijas vadītāju Vorviku Grīnu apmeklēja latviešu vienības frontes iecirknī no Kauguriem līdz Kalnciemam, bet 16. aprīlī Dzelzsdivīzijas štābu Jelgavā, kur viņus pavadīja apsardzības ministrs Jānis Zālītis. Pēc Aprīļa puča atgriežoties Liepājas dzelzceļa stacijā, landevēristi mēģināja ģenerāli Misiņu apcietināt, taču Grīns to nepieļāva un deva patvērumu ASV misijā Liepājā.^[2] 1919. gada jūlijā Misiņu iecēla par virsnieku morāliskā stāvokļa uzlabošanas un novērtēšanas komisijas priekšsēdētāju, bet septembrī viņš ieņēma reglamenta un instrukciju tulkošanas un pārstrādāšanas komisijas priekšsēdētāja amatu. No 1919. gada 11. augusta bija armijas inspektors. 1920. gada 5. janvārī sakarā ar nesaskaņām ar valdību un atsevišķiem augstākajiem virsniekiem atvaļinājās no dienesta pēc paša vēlēšanās.^[1]

Pēc atvaļināšanās pārcēlās uz Igauniju, kur dzīvoja Valgā. Tur Misiņš dzīvoja pieticīgi, tomēr vēlāk viņam tika piešķirta saimniecība Latvijā, kaut arī viņš nebija nodienējis vajadzīgo laiku Latvijas armijā un bija par vecu, lai tiktu atkal ieskaitīts dienestā. Miris pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 8. jūlijā Rīgas kara slimnīcā.

Apbalvojumi

Sv. Staņislava ordenis, II šķira (ar šķēpiem), III šķira,
Sv. Annas ordenis, II šķira (ar šķēpiem), III šķira,
Sv. Vladimira ordenis, IV šķira (ar šķēpiem);
Jura ierocis;
Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira.

Atsauces

1 2 3 "Latvijas ģenerāļi (1918-1940):armijas komandieri un štāba priekšnieki" Rihards Treijs (2006) 115. lpp. ISBN 9984-731-78-2
↑ Vorvika Grīna vadītās Amerikas Savienoto Valstu misijas darbība Latvijā 1919. gada aprīlī — maijā: Liepājas posms Arhivēts 2019. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Ēriks Jēkabsons. LVIŽ. 2012. Nr. 2, 36.—61.

Literatūra

Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Aleksandrs Plensners	Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieks 1919. gada 27. marts — 1919. gada 11. augusts	Pēctecis: Zāmelis Adienis (Galvenā štāba priekšnieks) Eduards Kalniņš (Virspalvēlnieka štāba priekšnieks)

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[ie3-1] 1 2 3 "Latvijas ģenerāļi (1918-1940):armijas komandieri un štāba priekšnieki" Rihards Treijs (2006) 115. lpp. ISBN 9984-731-78-2

[2] Vorvika Grīna vadītās Amerikas Savienoto Valstu misijas darbība Latvijā 1919. gada aprīlī — maijā: Liepājas posms Arhivēts 2019. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Ēriks Jēkabsons. LVIŽ. 2012. Nr. 2, 36.—61.

[1]

[2]