- Šis raksts ir par ģenerāli Misiņu. Par citām jēdziena Misiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Augusts Ernests Misiņš (1863. gada 21. decembris — 1940. gada 8. jūlijs) bija latviešu strēlnieku virsnieks. Viens no retajiem latviešiem, kurš ieguva, Krievijas Impērijas armijā dienot, ģenerālmajora pakāpi. Pirmais ģenerālis Latvijas armijā.[1]
Dzimis 1863. gadā Tukuma apriņķa Annenieku pagastā zemnieku ģimenē. Pirmo izglītību ieguva pašmācības ceļā. 1884. gadā brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā, kur savu karadienestu uzsāka 42. rezerves bataljonā. 1885. gadā iestājās Kijivas junkurskolā, kuru pabeidza 1888. gadā kā podpraporščiks. Pēc tam dienēja 30. rezerves bataljonā. 1889. gadā paaugstināts par podporučiku. Tajā pašā gadā viņu pārcēla uz Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku bataljonu, 1894. gadā paaugstināja par podporučiku. 1896. gadā viņš iestājās Ģenerālštāba akadēmijā, bet nākamajā gadā tika izslēgts, jo viņš nebija nokārtojis vajadzīgos pārbaudījumus. 1898. gadā no jauna iestājās Ģenerālštāba akadēmijā un nākamajā gadā pabeidza mācības, nokārtojot divus kursus. Pēc tam dienēja 1. kājnieku pulkā, vēlāk 2. kājnieku pulkā. 1901. gada aprīlī viņu paaugstināja par štābskapitānu un nosūtīja dienestā uz Pieamūras kara apgabala štābu, tā paša gada decembrī paaugstināja par kapitānu. 1902. gadā viņu pārcēla uz 21. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku, 1905. gadā paaugstināja apakšpulkveža dienesta pakāpē, bet 1910. gadā pulkveža dienesta pakāpē.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņu iecēla par 12. Sibīrijas kājnieku pulka komandieri, tad par 79. divīzijas brigādes komandieri un 1916. gadā paaugstināja par ģenerālmajoru.
Novembrī Misiņu iecēla par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieri. Ziemassvētku kaujās viņš komandēja apvienoto latviešu strēlnieku divīziju. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada beigās atstāja armijas rindas. 1918. gadā bija Lielbritānijas sakaru virsnieks Arhangeļskā, kur neveiksmīgi mēģināja organizēt latviešu vienības, kopā ar britu karaspēku evakuējās uz Angliju.
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada martā no Londonas ieradās Liepājā. 24. martā tika iecelts par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieku. Dienestā ieskaitīts ģenerāļa dienesta pakāpē, tādējādi viņš bija pirmais Latvijas armijā, kuram tika piešķirta šī augstākā dienesta pakāpe.
13.—14. aprīlī viņš kopā ar ASV misijas vadītāju Vorviku Grīnu apmeklēja latviešu vienības frontes iecirknī no Kauguriem līdz Kalnciemam, bet 16. aprīlī Dzelzsdivīzijas štābu Jelgavā, kur viņus pavadīja apsardzības ministrs Jānis Zālītis. Pēc Aprīļa puča atgriežoties Liepājas dzelzceļa stacijā, landevēristi mēģināja ģenerāli Misiņu apcietināt, taču Grīns to nepieļāva un deva patvērumu ASV misijā Liepājā.[2]
1919. gada jūlijā Misiņu iecēla par virsnieku morāliskā stāvokļa uzlabošanas un novērtēšanas komisijas priekšsēdētāju, bet septembrī viņš ieņēma reglamenta un instrukciju tulkošanas un pārstrādāšanas komisijas priekšsēdētāja amatu. No 1919. gada 11. augusta bija armijas inspektors. 1920. gada 5. janvārī sakarā ar nesaskaņām ar valdību un atsevišķiem augstākajiem virsniekiem atvaļinājās no dienesta pēc paša vēlēšanās.[1]
Pēc atvaļināšanās pārcēlās uz Igauniju, kur dzīvoja Valgā. Tur Misiņš dzīvoja pieticīgi, tomēr vēlāk viņam tika piešķirta saimniecība Latvijā, kaut arī viņš nebija nodienējis vajadzīgo laiku Latvijas armijā un bija par vecu, lai tiktu atkal ieskaitīts dienestā. Miris pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 8. jūlijā Rīgas kara slimnīcā.
