Dāvids Sīmansons

Dāvids Sīmansons Personīgā informācija Dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1933. gada 13. janvārī (73 gadi) Rīga, Latvija Tautība latvietis Dzīvesbiedre neprecējies Bērni Jevgēņija Teļešņikova (audžumeita)

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1880 — 1917 1919 — 1925 Valsts Krievijas Impērija Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Komandēja 66. Butirskas pulks Kalugas zemessargu brigāde 135. kājnieku divīzija 4. sevišķā kājnieku divīzija Kaujas darbība Krievijas—Japānas karš Pirmais pasaules karš Latvijas Neatkarības karš Apbalvojumi Izglītība Rīgas kājnieku junkurskola, Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija Cits darbs Apsardzības ministrs, Kara Ministrijas padomes priekšsēdētājs

Dāvids Sīmansons (1859. gada 4. aprīlis — 1933. gada 13. janvāris) bija latviešu virsnieks, Krievijas Impērijas armijas ģenerālmajors (1915), pirmais Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums

Dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātu pusmuižā, laukstrādnieku ģimenē. Pabeidzis Limbažu apriņķa skolu. 1880. gadā uzsāka savas karavīra gaitas, kā savvaļnieks iestājoties Krievijas Impērijas armijā. Dienēja 115. Vjazmas kājnieku pulkā Rīgā. Dienesta laikā komandēts uz Rīgas kājnieku junkurskolu, kuru absolvējot ieguva virsnieka dienesta pakāpi (podpraporščiks). Pēc mācībām atgriezās Vjazmas kājnieku pulkā. 1883. gadā paaugstināts par praporščiku, 1884. gadā par podporučiku, 1888. gadā par poručiku. Ar otro mēģinājumu 1891. gadā iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā. Pēc tās absolvēšanas 1894. gadā komandēja pulku. 1900. gadā sasniedza štābskapteiņa pakāpi, 1901. gadā kapteiņa pakāpi. Kā apakšpulkvedis un bataljona komandieris piedalījies Krievijas-Japānas karā, kur cīņās tika kontuzēts. 1910. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1912. gada aprīlī tika iecelts par 66. Butirskas pulka komandieri.

Cīnījies Pirmajā pasaules karā pret vāciešiem Polijā, Lietuvā un Latvijā. 1914. gada 27. oktobrī apbalvots ar Jura ordeņa zobenu. 1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru, reizē iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. No 1916. gada oktobra līdz 1917. gada janvārim bija Kalugas zemessargu brigādes komandieris, pēc tam 135. kājnieku divīzijas komandieris, no septembra bija 4. sevišķās kājnieku divīzijas komandieris frontes sektorā pie Ilūkstes. Pēc Oktobra apvērsuma pensionējies no dienesta.

Līdz 1918. gada beigām dzīvojis Vitebskā, bet vēlāk Orlā. 1919. gada janvārī atgriezies dzimtenē. 8. janvārī ieradies Rīgā, dzīvoja zem Padomju Latvijas režīma. 6. jūnijā iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku dienestā. 10. jūlijā, pēc Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāžu apvienošanas un Latvijas armijas izveidošanas, tika iecelts par tās pirmo virspavēlnieku. No 15. jūlija līdz 10. septembrim bija arī Apsardzības ministrs (no 1923. gada Kara ministrija).

Pēc Bermonta armijas virzīšanās uz Rīgu Dienvidu frontes komandieris Jorģis Zemitāns deva pavēli par atkāpšanos no Rīgas uz pozīcijām Juglā. Naktī no 9. uz 10. oktobri ģenerālis Sīmansons atcēla šo pavēli, jo bija nolēmis pretoties Bermonta spēkiem un aizstāvēt Rīgu. Ar savu enerģisko rīcību viņš pārkārtoja karaspēka pozīcijas un izglāba Rīgu no bermontiešiem.

16. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku Sīmansona vietā iecēla pulkvedi Jāni Balodi, kurš pirms iecelšanas bija Austrumu frontes pavēlnieks un Kurzemes divīzijas komandieris.

Līdz 1922. gada februārim bija Augstākās kara tiesas loceklis. Pēc virspavēlnieka amata atstāšanas turpināja dienestu Kara Ministrijas padomē, 1924. gadā tika iecelts par tās priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 1925. gada februārī atvaļinājies no dienesta (slimības dēļ). Pēc dienesta dzīvojis klusi, izvairīdamies no aktīvas politiskās un sabiedriskās dzīves.

1926. gada 11. novembrī tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa trešo šķiru. Sīmansons gan to nesaņēma Lāčplēša dienas svinīgajā pasākumā, kur to personīgi pasniedza prezidents Jānis Čakste, bet vēlāk, jo nebija ieradies uz ordeņa pasniegšanas ceremoniju.

1932. gada jūnijā sirmā ģenerāļa veselības stāvoklis pasliktinājās. Par iemeslu tam bija ārstu atklātā artēriju skleroze. Jūlijā slimības saasināšanās dēļ viņu pārvietoja uz Rīgas kara slimnīcu. Tālākos mēnešus viņš pavadīja slimnīcā. Nākamā gada janvārī viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. 1933. gada 13. janvārī pulksten 14.10 ģenerālis Sīmansons 73 gadu vecumā nomira Rīgas Kara slimnīcā. 18. janvārī viņu guldīja zemes klēpī Rīgas Brāļu kapos ar militāro godu pie mātes Latvijas.

Apbalvojumi

• Lāčplēša Kara ordenis (III šķira)
• Aizsargu Nopelnu krusts
• Sv. Jura ordeņa zobens
• Sv. Vladimira ordenis (III un IV šķira)
• Sv. Annas ordenis (II šķira)
• Sv. Staņislava ordenis (I, III šķira)

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Īss raksts ģenerāļa piemiņai^{[novecojusi saite]}
• Īsa D.Sīmansons biogrāfija (angliski)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:	Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks 1919. gada 10. jūlijs — 1919. gada 16. oktobris	Pēctecis: Jānis Balodis
Priekštecis: Jānis Zālītis	Latvijas apsardzības ministrs 1919. gada 14. jūlijs — 1919. gada 10. septembris	Pēctecis: Kārlis Ulmanis