Dāvids Sīmansons
| ||||||||||||||||
|
Dāvids Sīmansons[a] (1859. gada 4. aprīlis — 1933. gada 13. janvāris) bija pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.[1]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Valmieras apriņķa Valmieras pagasta Pilātu pusmuižā, laukstrādnieku ģimenē. Pabeidzis Limbažu apriņķa skolu.[2] 1880. gadā uzsāka savas karavīra gaitas, brīvprātīgi iestājoties Krievijas Impērijas armijā (115. Vjazmas kājnieku pulkā). Dienesta laikā komandēts uz junkuru skolu, kuru absolvējot ieguva virsnieka dienesta pakāpi. Pēc mācībām atgriezās Vjazmas kājnieku pulkā. 1894. gadā pabeidza ģenerālštāba akadēmiju. Pēc tās beigšanas komandējis pulku.[3] Piedalījies Krievu-japāņu karā, kur cīņās tika kontuzēts. 1910. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1912. gada aprīlī tika iecelts par 66. Butirskas pulka komandieri. Cīnījies Pirmajā pasaules karā. 1914. gada 27. oktobrī apbalvots ar Jura ordeņa zobenu.[4] 1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru, reizē iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri. 1917. gada oktobrī pensionējies no dienesta.
Līdz 1918. gada beigām dzīvojis Vitebskā, bet vēlāk Orlā. 1919. gada janvārī atgriezies dzimtenē. 8. janvārī ieradies Rīgā. 6. jūnijā iestājies Latvijas armijas dienestā. 10. jūlijā, pēc Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāžu apvienošanas un Latvijas armijas izveidošanas, tika iecelts par tās pirmo virspavēlnieku. No 15. jūlija līdz 10. septembrim bija arī Apsardzības ministrs (no 1923. gada Kara ministrija).
Pēc Bermonta spēku virzīšanās uz Rīgu frontes komandieris Jorģis Zemitāns deva pavēli par atkāpšanos no Rīgas uz pozīcijām Juglā. Naktī no 9. uz 10. oktobri ģenerālis Sīmansons atcēla šo pavēli, jo bija nolēmis pretoties Bermonta spēkiem un aizstāvēt Rīgu.[5] Ar savu enerģisko rīcību viņš pārkārtoja karaspēka pozīcijas un izglāba Rīgu no bermontiešiem.[1][6]
16. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku Sīmansona vietā iecēla pulkvedi Jāni Balodi, kurš pirms iecelšanas bija Austrumu frontes pavēlnieks un Kurzemes divīzijas komandieris.[7][8]
Līdz 1922. gada februārim bija Augstākās kara tiesas loceklis.[9] Pēc virspavēlnieka amata atstāšanas turpināja dienestu Kara padomē. 1925. gada februārī atvaļinājies no dienesta (slimības dēļ).[10] Pēc dienesta dzīvojis klusi, izvairīdamies no aktīvas politiskās un sabiedriskās dzīves.[11]
1926. gada 11. novembrī tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa trešo šķiru.[1][12] Sīmansons gan to nesaņēma Lāčplēša dienas svinīgajā pasākumā, kur to personīgi pasniedza prezidents Jānis Čakste, bet vēlāk, jo nebija ieradies uz ordeņa pasniegšanas ceremoniju.[13]
1932. gada jūnijā sirmā ģenerāļa veselības stāvoklis pasliktinājās. Par iemeslu tam bija ārstu atklātā artēriju skleroze. Jūlijā slimības saasināšanās dēļ viņu pārvietoja uz Rīgas kara slimnīcu. Tālākos mēnešus viņš pavadīja slimnīcā. Nākamā gada janvārī viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. 1933. gada 13. janvārī pulksten 14.10 ģenerālis Sīmansons 73 gadu vecumā nomira Rīgas Kara slimnīcā.[14] 18. janvārī viņu guldīja zemes klēpī Rīgas Brāļu kapos ar militāro godu pie mātes Latvijas.[15]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Lāčplēša Kara ordenis (III šķira)
- Aizsargu Nopelnu krusts
- Sv. Jura ordeņa zobens
- Sv. Vladimira ordenis (III un IV šķira)
- Sv. Annas ordenis (II šķira)
- Sv. Staņislava ordenis (I, III šķira)[2][12]
Piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Dažādos laikos viņa uzvārds ir lietots dažādās formās - Sīmonsons, Simonsons, Sīmansons un Simansons
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 L.k.o.k. biogrāfija
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940) Biogrāfiska vārdnīca, Rīga: LVVA, Izdevniecība "Nordisk" ISBN 9984-510-17 Nepareizs ISBN
- ↑ "Latvijas Kareivis" (14.09.30.)[novecojusi saite]
- ↑ Симонсон Давид Петрович (krieviski)
- ↑ "Latvijas Kareivis" (13.11.34.)[novecojusi saite]
- ↑ "Latvijas Kareivis" (09.10.36.)[novecojusi saite]
- ↑ "Latvijas Kareivis" (01.05.31.)[novecojusi saite]
- ↑ "Latvijas Kareivis" (16.10.36.)[novecojusi saite]
- ↑ "Valdības Vēstnesis" (17.02.22.)[novecojusi saite]
- ↑ "Latvijas Kareivis" (15.02.25)[novecojusi saite]
- ↑ "Latvijas Kareivis" (31.03.29.)[novecojusi saite]
- ↑ 12,0 12,1 "Latvijas Kareivis" (11.11.26)[novecojusi saite]
- ↑ "Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis" (12.11.26.)[novecojusi saite]
- ↑ «"Latvijas Kareivis" (14.01.33.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2009. gada 31. martā.
- ↑ "Jēkabpils Vēstnesis" (19.01.33.)[novecojusi saite]
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Īss raksts ģenerāļa piemiņai[novecojusi saite]
- Īsa D.Sīmansons biogrāfija (angliski)
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: |
Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks 1919. gada 10. jūlijs — 1919. gada 16. oktobris |
Pēctecis: Jānis Balodis |
Priekštecis: Jānis Zālītis |
Latvijas apsardzības ministrs 1919. gada 14. jūlijs — 1919. gada 10. septembris |
Pēctecis: Kārlis Ulmanis |
|