Pāriet uz saturu

Dižraibais dzenis

Vikipēdijas lapa
Dižraibais dzenis
Dendrocopos major (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaDzilnveidīgie (Piciformes)
DzimtaDzilnu dzimta (Picidae)
ApakšdzimtaDzilnu apakšdzimta (Picinae)
ĢintsRaibie dzeņi (Dendrocopos)
SugaDižraibais dzenis (Dendrocopos major)
Izplatība
Dižraibais dzenis Vikikrātuvē

Dižraibais dzenis (Dendrocopos major) ir dzilnu dzimtas (Picidae) putnu suga. Izdala 24 pasugas.[1] Tas galvenokārt dzīvo Palearktikas mežos, sastopams Eirāzijā no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam un Āfrikas ziemeļrietumos.[2] Nereti šo putnu var novērot arī apdzīvotās vietās — vecos dārzos, parkos, kapos. Dižraibais dzenis Latvijā ir parasts ligzdotājs un nometnieks.[3]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dižraibais dzenis lidojumā
Dižraibā dzeņa mātītei atšķirībā no tēviņa ir melns pakausis
Mātīte baro jauno putnu
Dižraibā dzeņa bungošana pret koku

Dižraibais dzenis plaši sastopams gandrīz visā Eiropā, izņemot galējos ziemeļus. Ārpus Eiropas nelielas populācijas sastopamas Āfrikas ziemeļrietumos, Turcijā, Kaukāzā un Irānas ziemeļos. Vienlaidus areāls no Eiropas uz austrumiem turpinās Sibīrijas virzienā. Āzijas austrumos areāls izplešas dienvidu virzienā, no Kamčatkas un Ohotskas jūras ziemeļu piekrastes uz dienvidiem Mandžūrijā, Sahalīnā, Japānā, Ķīnas austrumos un centrālajā daļā līdz Tibetas dienvidaustrumiem, kā arī Indijas ziemeļaustrumos, Mjanmā, Laosas un Vjetnamas ziemeļos.[2][3]

Dažos Eiropas reģionos dižraibais dzenis neligzdo, bet laiku pa laikam ieklejo, piemēram, Islandē, Fēru salās, Īrijā un Gibraltārā.[2]

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā dižraibais dzenis ir parasts ligzdotājs un nometnieks un tā ir visbiežāk sastopamā dzeņu suga Latvijā.[4]. Rudeņos tam var novērot periodiskas invāzijas.[3] Latvijā mājo nominālpasuga Dendrocopos major major[3] un ligzdo 60 000—100 000 dižraibo dzeņu pāru. Vēl lielākā skaitā ziemo: 100 000—200 000 putnu.[5] Sastopams dažādos mežos, parkos un kapsētās, ziemā biežāk skujkoku mežos, kur barojas galvenokārt ar skujkoku sēklām. Dižraibais dzenis mēdz ierīkot īpašas "kalves" čiekuru apstrādei.[5]

2016. gadā dižraibais dzenis ir izvēlēts par Latvijas dabas simbolu — Gada putnu 2016.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižraibais dzenis ir vidēji liels putns un ir otrs lielākais raibo dzeņu ģintī (Dendrocopos). Par to lielāks ir tikai baltmugurdzenis.[5] Dižraibā dzeņa ķermeņa lielums ir 22—26 cm, spārnu plētums 38—44 cm, svars 70—105 g.[5][6]

Dižraibā dzeņa apspalvojums ir melni-balti raibs, ar sarkanām zemastes spalvām, kas skaidri nodalītas no pelēki baltā vēdera. Uz pleciem tam ir lieli, balti laukumi un melna galvas virsa ar baltu pieri. Tēviņiem pakausis ir sarkans, bet mātītēm tas ir melns. Toties jaunajiem putniem sarkana ir visa galvas virsa. Uz baltās sejas izceļas ūsām līdzīga, melna josla, kas sākas uzreiz pie knābja un turpinās lejup pa kaklu, vienlaicīgi it kā ierāmējot balto vaigu. Dižraibajam dzenim ir zaļganpelēkas kājas, pelēks knābis un sarkanas acis. Jaunajiem putniem acis ir brūnas.[6]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Latvijā sastopamajiem dzeņiem līdzīgās sugas ir vidējais dzenis un baltmugurdzenis. Vidējais dzenis ir nedaudz mazāks, ar sarkanu galvas virsu, vēders ar melnām svītriņām, zemastes spalvas rozā. Turklāt tam nav ūsām līdzīgo melno joslu, kas sākas uzreiz pie knābja, bet melnas, sirpjveida joslas, kas noslēdz baltos vaigus, atgādinot ausis. Baltmugurdzenis ir lielāks, mugurpuse šķērssvītrota, bez baltajiem plecu laukumiem.[5] Ļoti līdzīgs ir Sīrijas dzenis, kas nav sastopams Latvijā, taču Eiropā izplatās ziemeļu virzienā, un tā areāls var sasniegt Latviju.

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižraibajam dzenim ir liela loma meža ekoloģijā. Tā izkaltos dobumus kokos izmanto arī citi dobumos ligzdojoši putni, piemēram, zīlītes vai mušķērāji.[7] Turklāt dižraibais dzenis masveidā iznīcina meža kaitēkļus, piemēram, laputis, tauriņu kāpurus un kukaiņus-dendrofāgus: koksngraužus, mizgraužus, krāšņvaboles, skudras un daudzus citus.[8] Tas barojas ne tikai ar kukaiņiem, bet arī ar sēklām, riekstiem, augļiem, ogām, automašīnu notriektiem dzīvniekiem, citu putnu olām, putnēniem un maziem grauzējiem.[9] Ziemas laikā labprāt apmeklē putnu barotavas.[6]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dižraibā dzeņa ola

Sezonas laikā dižraibajam dzenim ir viens perējums. Gan tēviņš, gan mātīte klaudzina pa koku, piesakot tiesības uz teritoriju.[9] Ligzdošanas dobumu dižraibā dzeņa pāris kaļ kopā. Tas parasti tiek izkalts mīkstā vai trupējošā kokā. Vispirms dzenis iekaļas kokā horizontāli, bet pēc tam kaļas vertikāli uz leju, apmēram 30 cm dziļumā, kur dobums tiek paplašināts.[9] Ieeja dobumā ir ovāla un atrodas apmēram 4 metru augstumā no zemes. Dižraibo dzeņu kaltie dobumi ir ļoti nozīmīgi arī citām dobumperētāju putnu sugām, kas tās izmanto ligzdošanai.

Dējumā ir 4—7 baltas olas. Perē un vēlāk par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 10—12 dienas, bet ligzdu jaunie putni pamet sasniedzot 20—25 dienu vecumu.[6]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižraibajam dzenim ir 24 pasugas:[1][10]

  • Dendrocopos major major (Linnaeus, 1758) - no Skandināvija līdz Urāliem, virzienā uz dienvidiem līdz Polijas un Ukrainas ziemeļiem;
  • Dendrocopos major anglicus (Hartert, 1900) - Lielbritānija;
  • Dendrocopos major beicki (Stresemann, 1927) - Ķīnas centrālā daļa;
  • Dendrocopos major brevirostris (Reichenbach, 1854) - no Rietumsibīrijas uz austrumiem līdz Amūrai, Mandžūrijai un Ohotskas jūrai, dienvidu virzienā līdz Tjanšana un Mongolijas dienvidiem un centrālajai daļai;
  • Dendrocopos major cabanisi (Malherbe, 1854) - no Mandžūrijas dienvidiem līdz Mjanmas austrumiem, Laosas un Vjetnamas ziemeļiem, Ķīnas dienvidaustrumiem un Hainanas;
  • Dendrocopos major canariensis (König, 1889) - Tenerife;
  • Dendrocopos major candidus (Stresemann, 1919) - Rumānija, Ukrainas dienvidi un Grieķija;
  • Dendrocopos major hainanus (Hartert & Hesse, 1911) - Ķīnas dienvidaustrumi;
  • Dendrocopos major harterti (Arrigoni, 1902) - Sardīnija un Korsika;
  • Dendrocopos major hispanus (Schlüter, 1908) - Pireneju pussala;
  • Dendrocopos major italiae (Stresemann, 1919) - Itālijā, Sicīlijā un Slovēnijā;
  • Dendrocopos major japonicus (Seebohm, 1883) - no Mandžūrijas centrālās daļas līdz Sahalīnai, Kuriļu salām, Korejas dienvidiem un Japānai;
  • Dendrocopos major kamtschaticus (Dybowski, 1883) - Kamčatka, Ohotskas jūras piekrastes ziemeļu daļa;
  • Dendrocopos major mandarinus (Malherbe, 1857) - no Ķīnas dienvidiem un Mjanmas līdz Laosas un Vjetnamas ziemeļiem;
  • Dendrocopos major mauritanus (C. L. Brehm, 1855) - Maroka;
  • Dendrocopos major numidus (Malherbe, 1843) - Alžīrijas ziemeļi un Tunisija;
  • Dendrocopos major paphlagoniae (Kummerlöwe & Niethammer, 1935) - Turcijas ziemeļi;
  • Dendrocopos major parroti (Hartert, 1911) - Korsika;
  • Dendrocopos major pinetorum (C. L. Brehm, 1831) - Lielbritānija, Francija, Eiropas centrālā daļa uz austrumiem līdz Volgai, bet uz dienvidiem līdz Itālijai, Balkāniem, Turcijai, Ukrainas dienvidiem un Kaukāzam;
  • Dendrocopos major poelzami (Bogdanov, 1879) - Kaspijas jūras reģiona dienvidi;
  • Dendrocopos major stresemanni (Rensch, 1924) - no Ķīnas centrālās daļas līdz Tibetas dienvidiem, Indijas ziemeļaustrumiem un Mjanmas rietumiem;
  • Dendrocopos major tenuirostris (Buturlin, 1906) - Kaukāzs un Aizkaukāzs;
  • Dendrocopos major thanneri (le Roi, 1911) - Grankanārija;
  • Dendrocopos major wulashanicus (Cheng, Xian, Zhang, Y & Jiang, 1975) - Mongolija, Ķīnas ziemeļi.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Woodpeckers, 2020
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 IUCN: Dendrocopos major
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Ornitofaunistika: Dižraibais dzenis Dendrocopos major». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 5. februārī.
  4. ↑ «Aves: Dzilnveidīgie (Piciformes)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. decembrī. Skatīts: 2014. gada 5. februārī.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 «Putni pie barotavām: Dižraibais dzenis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. janvārī. Skatīts: 2014. gada 5. februārī.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 «NatureGate: Great Spotted Woodpecker». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 15. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 5. februārī.
  7. ↑ Гладков Н. А., Дементьев Г. П., Михеев А. В., Иноземцев А. А. Жизнь животных. — М.: Просвещение, 1970. — Т. 5. Птицы. — С. 445—447.
  8. ↑ Бутьев В. Т., Зубков Н. И., Иванчев В. П., Коблик Е. А., Ковшарь А. Ф., Котюков Ю. В., Люлеева Д. С., Назаров Ю. Н., Нечаев В. А., Приклонский С. Г., Пукинский Ю. Б., Рустамов А. К., Сорокин А. Г., Фридман В. С. Совообразные, Козодоеобразные, Стрижеобразные, Ракшеобразные, Удодообразные, Дятлообразные // Птицы России и сопредельных регионов. — М.: Товарищество научных изданий КМК, 2005. — С. 328.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 «ARKive: Great-spotted woodpecker (Dendrocopos major)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 25. janvārī. Skatīts: 2014. gada 5. februārī.
  10. ↑ IBC: Great Spotted Woodpecker (Dendrocopos major)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dižraibais_dzenis&oldid=4158480"