Jāzeps Rancāns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jāzeps Rancāns
Baznīcas vārds Jāzeps Rancāns
Bīskaps Jāzeps Rancāns.jpg

Valsts Karogs: Latvija Latvija
Dzimis 1886. gada 25. oktobrī
Valsts karogs: Krievija Zaļmuižas pagasts, Ludzas apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija
Miris 1969. gada 2. decembrī (83 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Grandrepidsa, Mičigana, ASV
Apglabāts Aglonas bazilika
Rīgas arhidiecēzes bīskaps
Inkardinācija Rīgas arhidiecēze
Ticība Katolisms
Rits Romas katoļu baznīca
Tituls Viņa Ekselence Markupoles titulārbīskaps un Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps
Bīskapa pastorālie amati
1.amats Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps
Laiks 04.05.1924. — 02.12.1969.
Ordinācija
Priesteris 1911. gada 31. maijā Pēterpils, Krievija — Vincents Kļučinskis
Bīskaps (nominēts) 1923. gada 29. oktobrī
Bīskaps (konsekrēts) 1924. gada 4. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāleAntonins Cekīni

Jāzeps Rancāns (latgaliešu: Jezups Rancāns; dzimis 1886. gada 25. oktobrī Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagastā, miris 1969. gada 2. decembrī Grandrepidsā, ASV) bija Romas katoļu baznīcas Markopoles titulārbīskaps, kā arī Rīgas metropolijas Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps, ordinēts 12.06.1911., nominēts 29.10.1923., konsekrēts 04.15.1924. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Latvijas Centrālās padomes priekšsēdis un Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs trimdā (1947—1969).[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1886. gada 25. oktobrī Ludzas apriņķa Zaļmuižas pagasta Lūziniekos. Mācījās Ludzas apriņķa skolā (1900-1902). 1902. gadā devās uz Pēterpili, kur sagatavojās abitūrijai Kronštates ģimnāzijā, ko beidza kā eksterns. No 1904. līdz 1908. gadam mācījās Pēterpils Garīgajā seminārā, pēc kura beigšanas kā stipendiāts uzņemts Garīgajā akadēmijā, ko beidza 1911. gadā ar teoloģijas maģistra grādu. 1911. gada 31. maijā arhibīskaps Vincents Kļučinskis Pēterpils Jaunavas Marijas prokatedrāles baznīcā Rancānu iesvētīja par priesteri. 1918. gadā Mogiļevas arhibīskapa uzdevumā vairākas reizes ieradās vācu okupētajā Latgalē, lai Aglonā organizētu Garīgo semināru. Tautas padomes loceklis. 1919. gadā devās pie pāvesta Benedikta XV, lai panāktu Latvijas neatkarības atzīšanu.[2] No 1919. līdz 1920. gadam bija Latvijas valdības pārstāvis pie pāvesta Romā. Ilgus gadus bijis Rīgas Garīgā semināra profesors un rektors (1920—1938). 1922. gadā Jāzepu Rancānu ievēlēja Saeimā, 1923. gada 24. oktobrī kļuva par pāvesta prelātu. 1924. gada 4. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē konsekrēts par bīskapu, kļūdams par Rīgas arhibīskapa palīgbīskapu sufraganu un Markopoles titulārbīskapu. Bīskapu konsekrēja Svētā Krēsla apustuliskais delegāts arhibīskaps Antonins Cekīni, asistējot Viļņas bīskapam Jurim Matulēvičam un Mogiļevas arhibīskapam Eduardam de Roppam. Vairākas reizes arhibīskapa uzdevumā 1928., 1933. un 1938. gadā devies uz Romu ar ziņojumiem pāvestam. No 1938. gada bija Latvijas Universitātes LU Romas Katoļu Teoloģijas fakultātes dekāns. Bija latviešu studentu korporācijas Lacuania biedrs.

Ogtrā pasaules kara laikā 1944. gada 9. septembrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, apmetās kapucīnu klosterī Burghauzenā Bavārijā. Beidzoties karam, devies uz Romu pie pāvesta Pija XII, kuram ziņoja par latviešu bēgļu un karagūstekņu likteni, apmeklēja prominentus Eiropas Baznīcas vadītājus, valstsvīrus, sabiedroto okupācijas armiju virspavēlniecības. Bīskapam bija lieli nopelni latviešu karagūstekņu atbrīvošanā.[3] Būdams Francijā, Beļģijā, Šveicē, Holandē, Itālijā, Īrijā un Anglijā, informēja par latviešu un Latvijas likteni.[4]

1946. gada 10. jūnijā bīskaps Rancāns bija vizītē pie Romas pāvesta un Parīzes Miera konferencē, apmeklējot arī ANO Ģenerālo asambleju. 1947. gadā viņš kļuva par Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītāju. 1964. gadā II Vatikāna koncila laikā panāca Rīgas ģenerālvikāra prelāta Julijana Vaivoda iecelšanu par bīskapu. Viņš turpināja būt Rīgas arhidiecēzes sēdekļa palīgbīskaps ad sedes, pilntiesīgs bīskaps arī laikā, kad Latvijā nebija ne arhibīskapa, ne apustuliskā administratora. Pāvests izrādīja labvēlību Latvijas Baznīcai, tāpēc bīskaps vienmēr bijis visas pasaules bīskapu un Romas kūrijas amatpersonu sarakstā Annuario Pontificio. 1949. gada 8. maijā Vācijā Altetingā bija bīskapa 25 gadu konsekrācijas jubilejas dievkalpojums, drīz vien viņš pārcēlās uz dzīvi ASV, kur divdesmit gadus pildīja kapelāna pienākumus Karmela māsu klostera veco ļaužu mītnē Grandrepidsā. 1969. gada 16. novembrī J. Rancānam pasniedza Eizenhauera Apspiesto nāciju piemiņas rakstu un medaļu.

Miris 1969. gada 2. decembrī, sēru Svētā Mise notika Grandrapidsas Svētā Andreja katedrālē, celebrējot Marketas diecēzes bīskapam Šarlam Galatkai, asistējot lietuviešu bīskapam U. Brizgim, Grandrapidu palīgbīskapam Jāzepam Makkinejam, kā arī piedaloties visiem latviešu priesteriem un vairāk kā 100 dominikāņu priesteriem. Jāzepu Rancānu apbedīja Grandrepidsas Augšāmcelšanās kapsētas bīskapu nodalījumā.[5] Atgūstot Latvijai neatkarību, 1995. gada 31. maijā viņa mirstīgās atliekas atveda uz Rīgu. Pārapbedīšanas ceremonija sākās 3. jūnijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, turpinājās pie Saeimas nama un noslēdzās Aglonas bazilikā, kur šķirstu novietoja bazilikas kriptā līdzās bīskapam Boļeslavam Sloskānam un Julijanam Vaivodam.[6]

Garīgā kalpošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1911. — 1914. Pēterburgas skolu kapelāns, katedrāles vikārs;
  • 1914. — 1916. Kara kapelāns krievu regulārajā armijā;
  • 1916. — 1918. Pēterpils Garīgā semināra profesors
  • 04.05.1924. — 02.12.1969. Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps;

Bīskapa piemiņai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāzepa Rancāna piemiņai 1996. gadā tika uzņemta dokumentālā filma "Baltais bīskaps ar rudzu puķi".[7]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. www.politika.lv[novecojusi saite]
  2. «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 19. decembrī. Skatīts: 2011. gada 20. septembrī.
  3. [1][novecojusi saite] www.foto.lu.lv
  4. www.juristavards.lv
  5. Cakuls, J. Latvijas Romas katoļu priesteri. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 1996. 316., 317.lpp.
  6. Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, 20. gadsimts. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 2001. 641.-642.lpp.
  7. www.latfilma.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]