Egļu krustknābis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Egļu krustknābis
Loxia curvirostra (Linnaeus, 1758)
Tēviņi
Tēviņi
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaŽubīšu dzimta (Fringillidae)
ApakšdzimtaDadzīšu apakšdzimta (Carduelinae)
ĢintsKrustknābji (Loxia)
SugaEgļu krustknābis (Loxia curvirostra)
Egļu krustknābis Vikikrātuvē

Egļu krustknābis (Loxia curvirostra) ir žubīšu dzimtas (Fringillidae) suga, kas pieder pie dadzīšu apakšdzimtas (Carduelinae). Izšķir 19 psugas.[1][2][3] Tā ir plaši izplatīta putnu suga un sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Egļu krustknābis parasti ziemo ligzdošanas areālā, tomēr atkarībā no skujkoku sēklu ražas veic arī klejojumus virzienā uz dienvidiem.[2] Kopumā sēklu raža ietekmē arī ligzdotāju skaitu visā tā izplatības areālā.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā labos skujkoku sēklu gados egļu krustknābis ir bieži sastopama putnu suga
Ne visi tēviņi ir oranžīgi sārti, tie var būt arī dzeltenīgi
Egļu krustknābji pārceļo uz teritorijām, kurās ir bagātīgas skujkoku sēklu ražas

Atkarībā no skujkoku sēklu ražas egļu krustknābja ligzdotāju skaits Latvijā tāpat kā citos reģionos ievērojami svārstās. Labos egļu čiekuru ražas gados ligzdo diezgan ievērojamā skaitā, bet neražas gados neligzdo un aizklejo barības meklējumos uz citām teritorijām.[2] Sliktos sēklu gados putni var būt pazuduši visa gada garumā. Labas ražas Latvijā mēdz atkārtoties ik pēc diviem, trim gadiem, tad arī visvairāk sastopami krustknābji.[4] Latvijā un praktiski visā pārējā Eiropā sastopama nominālpasuga Loxia curvirostra curvirostra. Citu pasugu ieceļošana Latvijā maz ticama.[2] Atšķirībā no priežu krustknābja, kurš sastopams tikai priežu mežos, egļu krustknābis apmetas gan priežu mežos, gan egļu mežos.[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egļu krustknābis ir vidēji liels žubīšu dzimtas putns. Tā ķermeņa garums 15—17 cm, spārnu izplētums 25—27 cm, svars 34—48 g.[5] Apspalvojumam raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir oranžīgi sarkans. Riesta laikā tas ir košāks, bet ārpus vairošanās sezonas blāvāks. Spārni tumši pelēkbrūni. Vaigi mazāk koši kā piere un galvas virspuse. Indivīdiem raksturīgas krāsu variācijas. Daži īpatņi ir dzeltenīgāki, daži sarkanīgāki, daži var būt pat dzeltenzaļganīgi. Mugura var būt nedaudz tumšāka, bet pavēdere košāka.[5]

Mātītes apspalvojums ir zaļgandzeltenīgi pelēks. Pavēdere košāka, bet uz muguras var būt pelēks raibumojums. Dažas mātītes ir izteikti pelēcīgas. Piere un galvas virsa pelēka vai viegli dzeltenīga.[5] Jaunie putni ir pelēkbrūni, ar dzeltenīgu pavēderi. Viss apspalvojums spēcīgi svītrots.[5] Egļu krustknābjiem acis ir tumši brūnas, kājas melnas, īsā, tumšā aste šķelta.

Galvenā pazīme, kas krustknābi atšķir no citiem putniem, ir tā spēcīgais, masīvais un galā sakrustotais knābis. Knābja augšējā daļa noliekta uz leju un uz sānu, bet apakšknābis saliekts augšup un uz pretējo pusi augšknābim. Tādējādi augšknābja un apakšknābja smailie gali krustojas. Turklāt apakšknābis spēj arī kustēties pa labi un pa kreisi. Krustknābja knābis ir tik spēcīgs, ka, ieķēries ar to zarā, putns var gan karāties, gan pievilkties. Krustknābja knābis ir arī ass. Tas kā grieznes spēj pārgriezt čiekura kātu.[6] Knābis var būt sakrustots gan pa labi, gan pa kreisi.

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egļu krustknābim ļoti līdzīgi ir priežu krustknābis un Skotijas krustknābis. Pēc izskata tos atšķirt ir ļoti grūti. Latvijā sastopamo egļu krustknābi no priežu krustknābja var atšķirt tikai pēc knābja augstuma, kas priežu krustknābim ir ievērojami druknāks. Taču šo pazīmi var izmantot tikai tad, ja putns aplūkojams no sāniem nelielā attālumā.[4] Tomēr atšķirības ir vērojamas arī vienas sugas īpatņu vidū un arī šādā veidā sugu noteikt nav viegli. Novērotāji, kas iepazinuši krustknābju riesta saucienus, to atdzīst par visvieglāko atpazīšanas pazīmi.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krustknābji nav īsti attiecināmi ne pie nometniekiem, ne pie gājputniem, jo pirmie visu mūžu pavada savā ligzdošanas teritorijā, bet otrie, lai ligzdotu, vienmēr atgriežas savā dzimtenē. Toties egļu krustknābju bari klīst pa Eiropu, galvenokārt tās ziemeļu daļu, apmetoties vietās, kur tobrīd ir laba skujkoku sēklu raža, un, kur ir barība, tur ligzdo.[4] Uzturas visbiežāk priežu un egļu mežos, lai gan barojas arī ar citu skujkoku sēklām.[5]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātītes ir pelēcīgas ar zaļgandzeltenīgu pavēderi
Egļu krustknābji barojas ne tikai ar skujkoku sēklām, bet arī ar citu augu sēkliņām
Egļu krustknābja olas

Egļu krustknābis barojas galvenokārt ar skujkoku sēklām, kuras tas veikli izloba no čiekuriem, izmantojot sakrustoto knābi. Putnam ir ļoti spēcīgi, asimetriski žokļu muskuļi, kas nodrošina knābim griezes kustību. Ar šīs kustības palīdzību krustknābis atpleš čiekura zvīņas un ar mēli uzķer sēkliņu. Vispirms čiekurs tiek nogriezts, atdalīts no zara un tad aiznests līdz lielākam zaram vai žāklei, kur to var ērti pieturēt ar pēdām, grozīt no sāna uz sānu, pacelt vertikāli uz augšu.[6] Sākot ar čiekura pamatni, krustknābis atlauž zvīņu pēc zvīņas, virzoties spirālveidīgi čiekuram uz riņķi.[5] Apstrādā nevis rūpīgi no vienas vietas, bet visbiežāk haotiski — šur un tur. Putnam nepieciešama apmēram stunda, lai iztukšotu vienu čiekuru.[6] Egļu krustknābis barojas ne tikai ar skujkoku sēklām, barībai tie izmanto arī koku pumpurus, graudzāļu sēklas, ogas un kukaiņus, īpaši laputis.[5] Tos bieži var novērot, barojamies nelielos bariņos.[5] Krustknābju vielmaiņa ir ļoti strauja un ķermeņa temperatūra augsta, tādēļ tie labi pārcieš salu, ja vien pietiek barības.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egļu krustknābji veido monogāmus pārus, kas kopīgi audzina putnēnus. Pāris gadā perē divas vai vairākas reizes, ja ir pietiekami barības resursi.[5] Pirmo reizi tie ligzdo ziemā, olas dējot janvārī vai februārī, bet otro reizi parasti pavasarī, lai gan var ligzdot gandrīz jebkurā mēnesī, izņemot oktobri, novembri un decembri.[6] Janvārī sākas egļu krustknābju riests un mātīte tiek piesaistīta ar dziesmām, kurās var atpazīt arī citu putnu dziesmu raksturu. Kad mātīte ir atsaukusies tēviņa dziesmai, seko personīga uzmanības izrādīšana. Tēviņš mātīti baro no knābja knābī, bet mātīte līdzīgi kā jaunputns pietupusies skurina spārniņus un čirkst.[6]

Kad pāris izveidojies, mātīte kādā augstā skuju kokā uz horizontālas zaru žākles vij ligzdu. Ziemā tā ir īpaši silta, ar biezām sienām, līdz 3 cm, vīta no zariņiem, zāles un mizas strēmelītēm. Vasarā ligzda ir plānāka.[5] Iekšpuse bagātīgi izklāta ar ķērpjiem, sūnām, spalvām un vilnas kušķīšiem. Turklāt ligzda vienmēr atrodas zem nokareniem egļu zariem, kas to pasargā no vēja, lietus vai sniega.

Dējumā ir 2—5 zaļganzilas olas (visbiežāk 3—4) ar brūniem vai violetiem raibumiem.[5][6] Perē tikai mātīte, bet tēviņš to baro, barību atrijot tās knābī. Inkubācijas periods ilgst 12—16 dienas. Lai arī mazuļi izšķiļas kā visi ligzdguļi kaili un bez spalvām, tie ļoti labi spēj izdzīvot ziemas aukstumā.[6] Pirmajās dzīves dienās māte putnēnus silda,[4] bet tēviņš turpina pienest barību, kuru atrij mātītes knābī. Pēc tam mātīte baro putnēnus.[5][6] Jaunie putni ligzdu pamet 18—22 dienu vecumā. Vecāki apmēram vēl mēnesi turpina barot jaunos putnus, ģimenei kopīgi ceļojot barības meklējumos.[5] Izšķiļoties putnēnu knābīši nav sakrustoti, bet paaugoties tie sakrustojas un ligzdu putni pamet jau ar sakrustotiem knābīšiem. Tomēr jaunajiem putniem ir jāsasniedz vismaz 45 dienu vecums, lai to knābji būtu pietiekami spēcīgi un spētu nolobīt čiekurus.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egļu krustknābim ir 19 pasugas:[1]

  • Loxia curvirostra curvirostra — nominālpasuga, sastopams Eiropā (izņemot dienvidus), līdz Sibīrijas ziemeļaustrumiem un Mongolijas ziemeļiem;
  • Loxia curvirostra altaiensis — sastopams Kazahstānas ziemeļaustrumos, Sibīrijas dienvidrietumos un Mongolijas rietumos;
  • Loxia curvirostra balearica — sastopams Spānijas dienvidos un centrālajā daļā, Baleāru salās;
  • Loxia curvirostra bendirei — sastopams Kanādas iekšzemes dienvidrietumos un ASV iekšzemes ziemeļrietumos;
  • Loxia curvirostra benti — sastopams Klinšu kalnu centrālajā daļā;
  • Loxia curvirostra corsicana — sastopams Korsikā;
  • Loxia curvirostra grinnelli — sastopams ASV rietumos (izņemot ziemeļrietumus);
  • Loxia curvirostra guillemardi — sastopams Balkānu austrumos, Turcijā, līdz Kaukāzam un Ukrainas dienvidiem;
  • Loxia curvirostra himalayensis — sastopams no Himalajiem līdz Ķīnas dienvidiem;
  • Loxia curvirostra japonica — sastopams Sibīrijas dienvidaustrumos, Ķīnas ziemeļaustrumos, Korejā, Sahalīnā, Kuriļu salās un Japānā;
  • Loxia curvirostra luzoniensis — sastopams Lusonā;
  • Loxia curvirostra meridionalis — sastopams Vjetnamas dienvidos;
  • Loxia curvirostra mesamericana — sastopams no Gvatemalas un Belizas līdz Nikaragvai;
  • Loxia curvirostra minor — sastopams Kanādas dienvidaustrumos un ASV ziemeļaustrumos;
  • Loxia curvirostra percna — sastopams Ņūfaundlendā;
  • Loxia curvirostra poliogyna — sastopams Itālijas dienvidos un Ziemeļāfrikas rietumos;
  • Loxia curvirostra sitkensis — sastopams Aļaskas dienvidu piekrastēs un ASV rietumu piekrastēs;
  • Loxia curvirostra stricklandi — sastopams no ASV dienvidrietumiem līdz Meksikas dienvidiem;
  • Loxia curvirostra tianschanica — sastopams no Kazahstānas dienvidaustrumiem līdz Tadžikistānai un Ķīnas ziemeļrietumiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]