Fricis Virsaitis

«Virsaitis» pāradresējas uz šejieni. Citas nozīmes skatīt lapā Virsaitis (nozīmju atdalīšana).

Šis raksts ir par latviešu virsnieku. Par citām jēdziena Eltermanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Fricis Virsaitis Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 14. novembrī Bukaišu pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija) Miris 1943. gada 24. maijā (60 gadi) Vjatlags, Kirovas apgabals, KPFSR, PSRS (tagad Krievija) Tautība Latvietis Vecāki Vilis Eltermanis Dzīvesbiedre Matilda Stendere Bērni Ojārs Virsaitis (1922—1938), Ivars Virsaitis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1903—1918 1918—1919 1919—1940 Valsts Krievijas impērija LSPR Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Komandēja Instruktoru bataljons 5. Cēsu kājnieku pulks 2. Vidzemes kājnieku divīzija Kaujas darbība Krievijas-Japānas karš Pirmais pasaules karš Latvijas Neatkarības karš Apbalvojumi Izglītība Tiflisas kara skola, Kara akadēmiskie kursi Cits darbs Armijas draudzes padomes priekšsēdētājs, virsnieku mednieku biedrības priekšnieks

Fricis Virsaitis, līdz 1916. gadam Fricis Eltermanis (1882. gada 14. novembris — 1943. gada 24. maijs), bija latviešu virsnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1934), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums

Dzimis Bukaišu pagastā, laukstrādnieku Viļa Eltermaņa ģimenē. Mācījās Bukaišu un Sniķeres pagasta skolā. 1903. gadā kā savvaļnieks iestājās Krievijas Impērijas armijā 163. Lenkoronas–Našeburgas kājnieku pulkā Kauņā. 1904. gadā neveiksmīgi mēģināja iestāties Viļņas karaskolā. Turpināja dienestu kā apakšvirsnieks. Piedalījās Krievijas—Japānas karā (1904—1905). 1906. gadā iestājās Tiflisas (tag. Tbilisi) kara skolā, kuru pabeidza 1909. gadā kā podporučiks. Pēc tam dienēja 113. Staraja Rusas kājnieku pulkā. 1912. gadā paaugstināts par poručiku.

Piedalījies Pirmā pasaules kara kaujās 113. kājnieku pulka sastāvā Austrumprūsijā, kur tika ievainots. Pēc izveseļošanās 1915. gadā iecelts par rotas komandieri, piedalījās kaujās Polijā, tika paaugstināts par štabskapteini. 1916. gadā nomainīja savu uzvārdu Eltermanis uz Virsaitis. 1917. gada februārī tika iecelts par bataljona komandieri, jūnijā paaugstināts par kapteini. Tika izvirzīts paaugstināšanai par apakšpulkvedi, kas netika izpildīts sakarā ar Oktobra apvērsumu. 1918. gada janvāri atstāja dienestu slimības dēļ, jūnijā aizbrauca uz Petrogradu ārstēties.

1918. gada decembrī mobilizēts Sarkanajā armijā kā militārais speciālists, iecelts par Latdivīzijas 3. strēlnieku brigādes apgādes priekšnieku. No 1919. gada janvāra piedalījies Brīvības cīņās Padomju Latvijas armijas pusē. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā dezertēja no Padomju Latvijas armijas un 28. maijā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē. Dienēja Rīgas Jaunformējamajos spēkos, pēc tām 6. Rīgas kājnieku pulkā. Bermontiādes laikā no oktobra līdz novembrim komandēja pulka bataljonu, piedalījās Pārdaugavas atbrīvošanas kaujā pie Zolitūdes stacijas, par ko viņu vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni. 1919. gada novembrī iecelts par Latvijas Kara skolas Instruktoru bataljona komandieri. 1920. gada janvārī F. Virsaiti paaugstināja par pulkvežleitnantu.

1921. gadā izteica vēlēšanos palikt Latvijas Bruņotajos spēkos. Tā paša gada augustā tika iecelts par 5. Cēsu kājnieku pulka komandieri. 1923. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1930. gadā pabeidza Kara akadēmiskos kursus. Aktīvi piedalījās 1934. gada 15. maija apvērsuma īstenošanā. 1934. gada 14. jūnijā tika iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandiera palīgu, 21. jūnijā paaugstināts par ģenerāli. 1934. gada 14. novembrī kļuva par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Bija arī Armijas draudzes padomes priekšsēdētājs un Armijas virsnieku mednieku biedrības priekšnieks.

Bijis latviešu studentu korporācijas Vendia biedrs.

Pēc Latvijas okupācijas, 27. jūnijā Latvijas Bruņotos spēkus pārdēvēja par Latvijas Tautas armiju, un ar tikko ieceltā komandiera Roberta Kļaviņa pavēli par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri iecēla pulkvedi Jāni Liepiņu. Pēc tam ar Augusta Kirhenšteina pavēli Nr. 7 Frici Virsaiti 30. jūnijā atvaļināja no dienesta (par iemeslu minot vecumu).

F. Virsaitis pārcēlās no Rīgas uz Smārdes pagastu, kur viņam piederēja saimniecība "Virsaiši". 1941. gada jūnijā arestēts kopā ar ģimeni, un 14. jūnijā izsūtīts uz PSRS. 1942. gada notiesāts uz 8 gadiem soda nometnēs Vjatkā (Kirovas apgabalā), kur 1943. gada 24. maijā mira.

Apbalvojumi

• Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem),
• Sv. Annas ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem), IV šķira,
• Lāčplēša Kara ordenis, III šķira par parādīto varonību Latvijas Neatkarības kara laikā kaujās ar Bermonta armiju,
• Triju Zvaigžņu ordenis, II, III šķira,
• Viestura ordenis, I šķira (ar šķēpiem) (1939),
• Aizsargu Nopelnu krusts,
• Latvijas Skautu centrālās savienības pateicības zīme “Saulīte”,
• Igaunijas Ērgļa ordenis, III šķira,
• Zviedrijas Šķēpa ordenis, III šķira,
• Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• LKOK biogrāfija
• Uz 50 mūža gadiem (Latvijas Kareivis)^{[novecojusi saite]}
• Īsa biogrāfija (angliski)
• Virsaitis Fricis (Generals from Latvia) (angliski)