Jānis Liepiņš (virsnieks)

Jānis Liepiņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1894. gada 30. janvārī ; Ēveles pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1942. gada 30. aprīlī (48 gadi); Saratova, Saratovas apgabals, KPFSR, PSRS (tagad Krievija)
Tautība	latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis; ; ģenerālmajors
Dienesta laiks	1914 — 1918; 1918; 1918 — 1919; 1919 — 1940; 1940 — 1941
Valsts	Krievijas Impērija; Francijas Trešā republika; KSFPR; Latvija; PSRS
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Komandēja	5. Cēsu kājnieku pulks; 9. Rēzeknes kājnieku pulks; 6. Rīgas kājnieku pulks; 2. Vidzemes kājnieku divīzija; 181. strēlnieku divīzija
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Krievijas pilsoņu karš; Latvijas Neatkarības karš
Apbalvojumi	Lāčplēša kara ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis u.c.
Izglītība	Orānienbaumas praporščiku skola, Virsnieku kursi, Kara akadēmiskie kursi, Divīzijas komandieru kursi

Jānis Liepiņš (1894. gada 30. janvāris — 1942. gada 30. aprīlis) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1940), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums

Dzimis 1894. gada 30. janvārī Ēveles pagastā dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Pirmā skolas gaitas uzsāka Valkas draudzes skolā. Pēc tās pabeigšanas iestājās tehniskajā dzelzceļa skolā Tallinā, kuru pabeidza 1911. gadā. Pēc tam strādāja turpat Tallinā par tehniķi kuģu būvētavā.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada jūlijā tika mobilizēts Krievijas Impērijas armijā. Sākotnēji dienēja 1. rezerves pulkā, bet vēlāk Leibgvardes Lietuvas pulkā. 1915. gada janvārī pabeidza Orānienbaumas praporščiku skolu, kur ieguva praporščika pakāpi. Pēc tam tika nosūtīts uz 83. rezerves pulku. No 1915. gada marta bija virsnieks 50. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Kopā ar to izbrauca uz fronti pret Austroungārijas armiju. Piedalījās cīņās Galīcijā, bet pēc tam tagadējās Latvijas teritorijā pret Vācijas armiju. Pēc latviešu strēlnieku izveidošanas pārgāja uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu. Bija pirmais virsnieks šajā bataljonā, komandēja 1. rotu. 1915. gada septembrī paaugstināts par podporučiku. 1916. gadā piedalījās Ķekavas kaujās, septembrī paaugstināts par poručiku, decembrī par štābskapitānu. Pēc Ziemassvētku kaujām bija bataljona komandieris pulkā. 1917. gada jūnijā tika pārcelts uz 437. kājnieku pulku, kur sākotnēji komandēja rotu, bet pēc neilga laika atkal bataljonu. Tā paša gada beigās saslima un tika evakuēts uz aizmuguri. Pēc Oktobra revolūcijas un armijas sabrukuma atstāja dienestu Krievijas Impērijas armijā.

1918. gada februārī Murmanskā J. Liepiņš iestājās Francijas armijas ekspedīcijas spēkos, bet jau martā slimības dēļ nav varējis evakuēties līdzi frančiem. Maijā iestājās Sarkanās armijas Latdivīzijas pulkā. Atrazdamies Igaunijas teritorijā, 1919. gada janvārī Liepiņš pārbēga pāri frontei pie igauņiem. Apmēram mēnesi pēc tam atradās gūstekņu nometnē Tartu.

1919. gada 23. februārī brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienestā ieskaitīts kā kapteinis Ziemeļlatvijas brigādes 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā. Sākotnēji komandēja rotu, bet no 1. aprīļa jau bataljonu. Ar pulku piedalījās cīņas Vidzemē. Novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par pulka komandiera palīgu. Bermontiādes laikā veiksmīgi vadīja kaujas grupu Vecasaules un Bauskas atbrīvošanā 16. un 17. novembrī reizē apdraudot bermontiešu atkāpšanos uz Lietuvu. Decembrī tika iecelts par 5. Cēsu kājnieku pulka komandieri. Šo pulku komandēja cīņās par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem.

1921. gada augustā ieskaitīts Galvenā štāba rezervē, bet pavisam drīz iecelts par bataljona komandieri 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1922. gadā pabeidza Virsnieku kursus. Vēlāk tika iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. 1925. gada 3. jūlijā par pulka komandiera palīgu. 1927. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1929. gadā pabeidza Kara akadēmiskos kursus (8 mēnešu kursus). Sarakstīja grāmatu par pulka vēsturi. 1931. gadā tika iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. 1937. gadā tika iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri. 1939. gada pabeidza divīzijas komandieru kursus.

Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gada jūlijā, tika paaugstināts par ģenerāli un iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri Friča Virsaiša vietā. Oktobrī tika iecelts par 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 181. divīzijas komandieri (bijusī 1. Kurzemes kājnieku divīzija). Viņa pakāpe tika pārdēvēta par Sarkanās armijas ģenerālmajoru. Nākamā gada jūnijā kopā ar cietiem virsniekiem tika nosūtīts uz Maskavu, kur it kā vajadzēja notikt kursiem, bet ierodoties tur tika apcietināts. 1942. gada janvārī viņam tika piespriests nāvessods, kas tika izpildīts 1942. gada 30. aprīlī, Saratovā. 1960. gadā viņš tika reabilitēts.^[1]

Apbalvojumi

Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem),
Sv. Annas ordenis, III šķira (ar šķēpiem) IV šķira,
Lāčplēša Kara ordenis, III šķira par veiksmīgo kaujas grupas vadību ieņemot Vecasauli un Bausku 16. un 17. novembrī reizē apdraudot pretinieka atkāpšanos uz Lietuvu,
Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira,
Viestura ordenis, II šķira (ar šķēpiem),
Aizsargu Nopelnu krusts,
Latvijas Aizsardzības biedrības bronzas medaļa,
Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa.

Atsauces

↑ Liepiņš Jānis, General (1894 — 1942) (angliski)

Literatūra

Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

[1] Liepiņš Jānis, General (1894 — 1942) (angliski)

[1]