Fridrihs Rubenis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Fridrihs Rubenis
Fridrihs Rubenis
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 10. augustā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Cēsu apriņķis, Vecpiebalga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 3. februārī (42 gadi)
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs, Rietumprūsija, Landeka
(tagad Karogs: Polija Polija, Lędyczek)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Alise Kīss
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors)
SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 18. Kurzemes policijas bataljons
43. ieroču SS grenadieru pulks
32. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Igaunijas Ērgļa ordenis (V šķira)
Triju zvaigžņu ordenis (V šķira)
Aizsargu Nopelnu krusts
Viestura ordenis (V šķira)
Dzelzs krusts (I un II šķira)

Fridrihs Rubenis (1902-1945) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks[1].

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fridrihs Rubenis dzimis Vecpiebalgā, taču bērnību pavada Veļikije Luki, kur viņa tēvs ir muižas pārvaldnieks. 1919. gadā Rubenis beidz Veļikije Luki reālskolu un ar ģimeni atgriežas Latvijā pēc Brīvības cīņu noslēguma[1].

Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1922. gada 30. septembrī Rubenis uzsāk mācības Latvijas kara skolas Kājnieku nodaļā, to beidz 1924. gada 1. septembrī leitnanta pakāpē un tiek nosūtīts uz 8. Daugavpils kājnieku pulka I rotu kā jaunākais virsnieks, 1. oktobrī pārcelts uz III rotu. 1927. gada 17. novembrī Rubeni paaugstina par virsleitnantu un 1928. gada 21. decembrī viņu ieceļ par vada komandieri. 1933. gada 3. jūnijā Rubeni pārceļ uz Armijas štāba rotu kā vada komandieri, kad 1936. gada 1. aprīlī štāba rotu pārformē par bataljonu, Rubenis kļūst par III rotas komandiera palīgu. 1939. gada 30. maijā Rubenis beidz virsnieku snaiperu kursus un 1940. gada 24. janvārī kļūst par III rotas komandieri, bet 29. februārī paaugstināts par kapteini[2].

Latvijas okupācijas sākumā, Sarkanās armijas tankiem ienākot Rīgā, Rubenis ar savu rotu tiek nosūtīts apspiest dumpīgi noskaņoto pūli, kas rīko grautiņus pie Rīgas prefektūras, šos notikumus aprakstījis pulkvežleitnants Kārlis Aperāts:

Kopā ar kādu virsleitnantu devos uz pilsētas centru. Tur bija dzirdamas klaigas un atsevišķi šāvieni, kaut kur dziedāja internacionāli. Stacijas laukumā stāvēja pieci sarkano tanki ar aizvērtām lūkām un durvīm. Kad gribēju pie Rīgas prefektūras pāriet pāri ielai, uz mums sāka lidot akmeņi, un kāda degvīna pudele skāra manu līdzgājēju. Šinī brīdī pie prefektūras piebrauca 3 „Krupa" mašīnās Armijas štāba bataljona karavīri. Devos pie atbraukušiem karavīriem, ko vadīja kāds virsleitnants (Rubenis). Tas teica, ka pūlis gatavojoties uzbrukt prefektūrai. Tūliņ arī no apstādījumu puses bija dzirdamas klaigas, un drīz arī parādījās ap 100 cilvēku liels pūlis, galvenokārt sastāvošs no ebrēju pusaudžiem un dažādiem noskrandušiem netīriem tipiem. Nezin, kur tādi bija gadījušies, jo nekad tik noskranduši un tik netīri tipi Rīgā, pat tās nomalēs, līdz šim nebija redzēti. Pūlis virzījās prefektūras virzienā. Kāds policijas ierēdnis lūdza Armijas štāba bataljona virsnieku atturēt pūli, piebilzdams tomēr, ka šaut esot noliegts. Karavīriem deva pavēli uzlikt durkļus, un tie ar šautenēm uzliktiem durkļiem klusēdami devās pūlim pretim, nevērojot akmeņu krusu, svilpienus un kliedzienus. Pūlis, redzēdams tuvojamies draudoši pret viņiem noliektos durkļus, klaigādams un lādēdamies, atvilkās apstādījumos un pazuda.[3].

Garnizona priekšnieks ģenerālis Virsaitis Rubenim bija devis šādu norādi, kā veicams uzdevums:

Sist jūs varat cik gribat, bet šaut gan nešaujiet.[4]

1940. gada 17. jūlijā Rubeni pārceļ uz 4. Valmieras kājnieku pulku kā IV rotas komandieri, saglabā amatu arī pēc 4. Valmieras pulka kā 186. pulka iekļaušanas 24. strēlnieku korpusā.

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Laima" saldumu fabrikas direktors Jēkabs Dzenis pasniedz veltes un sveic 18. Kurzemes policijas bataljona vīrus 1943. gada 9. jūnijā

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Rubenis 1941. gada 28. jūlijā iesaistās Voldemāra Veisa komandētajos Rīgas pašaizsardzības spēkos kā IV rotas komandieris, 23. septembrī to ieskaita 1. Rīgas pašaizsardzības bataljonā, kas 1942. gada 5. janvārī, ar komandieri pulkvežleitnantu Kārli Lobi, tiek pārsaukts par 18. Kurzemes policijas bataljonu.[2] 21. februārī Rubeni pašu ieceļ par 18. bataljona komandieri un 4. maijā nosūta uz Baltkrievijas teritoriju, sākotnēji uz Minsku. 4. jūnijā bataljonu pārceļ uz Stolbcu apkaimi, kur tas iesaistās cīņās ar sarkanajiem partizāniem, jūlijā to pārceļ uz Nalibocku rajonu, arī tur tas pilda partizānu apkarošanas darbus. No 19. līdz 22. jūlijam bataljons uzturējās Sloņimas apkaimē, veicot geto konvojēšanas ārējā perimetra apsardzes darbus. No 22. augusta līdz 21. septembrim Rubenis komandē 18. bataljonu vērienīgā partizānu apkarošanas operācijā Sumpffieber (Purva drudzis) uz ziemeļiem no Minskas. Oktobra sākumā bataljonu nosūta uz Hansevičiem cīņai pret ap 1000 vīru lielu partizānu grupu, līdzīgās operācijās bataljons tiek nodarbināts līdz 1943. gada maijam, kad tas atgriežas Rīgā. [5].

32. SS grenadieru pulka III bataljons soļo caur Cempelburgu 1945 gada 23. janvārī

1. jūnijā, saskaņā ar 1943. gada 10. februāra pavēli par vienota Latviešu leģiona izveidi, 18. Kurzemes bataljonu ieskaita 2. latviešu brigādes 43. pulkā kā III bataljonu, 7. jūnijā Rubeni vadībā nomaina kapteinis Grants[5]. Rubeni 1943. gada 24. novembrī paaugstina par majoru un ieceļ par 32. pulka II bataljonam komandieri, to vada aizsardzības cīņās Novosokoļņiku pozīcijās, no 1944. gada 7. marta līdz 8. aprīlim īslaicīgi pilda arī pulka komandiera pienākumus, pēc tam tiek iecelts par 15. apmācības un papildinājumu brigādes III bataljona komandieri, vēlāk pārcelts uz I bataljona komandiera amatu. 1944. gada decembrī Rubeni pārceļ uz 33. pulku kā II bataljona komandieri, bet 1945. gada 25. janvāra vakarā pārceļ atpakaļ uz pārfomēto 32. pulku kā pulka komandieri pēc tam, kad iepriekšējais komandieris pulkvežleitnants Celle piedzīvo nervu sabrukumu. Rubenis 32. pulku vada smagās aizsardzības kaujās Pomerānijā pie Šlesenes un Flederbornas[1].

Majors Fridrihs Rubenis mirst no ienaidnieka snaipera lodes Landekā 1945. gada 5. februārī[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 70. lpp
  2. 2,0 2,1 «Virsnieki_R». Skatīts: 2013. gada 6. novembris.
  3. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1970, 1.sējums, 88. lpp
  4. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1982, 8.sējums, 216. lpp
  5. 5,0 5,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 143. lpp