Fridrihs Rubenis
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Fridrihs Rubenis (1902-1945) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks.[1]
Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Fridrihs Rubenis dzimis Vecpiebalgā, taču bērnību pavadīja Veļikije Luki, kur viņa tēvs bija muižas pārvaldnieks. 1919. gadā Rubenis beidza Veļikije Luki reālskolu un ar ģimeni atgriezās Latvijā pēc Brīvības cīņu noslēguma.[1]
Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1922. gada 30. septembrī Rubenis uzsāka mācības Latvijas kara skolas Kājnieku nodaļā, to beidzot 1924. gada 1. septembrī leitnanta pakāpē un tika nosūtīts uz 8. Daugavpils kājnieku pulka I rotu kā jaunākais virsnieks, 1. oktobrī pārcelts uz III rotu. 1927. gada 17. novembrī Rubeni paaugstināja par virsleitnantu un 1928. gada 21. decembrī viņu iecēla par vada komandieri. 1933. gada 3. jūnijā Rubeni pārcēla uz Armijas štāba rotu kā vada komandieri, kad 1936. gada 1. aprīlī štāba rotu pārformēja par bataljonu, Rubenis kļuva par III rotas komandiera palīgu. 1939. gada 30. maijā Rubenis beidza virsnieku snaiperu kursus un 1940. gada 24. janvārī kļuva par III rotas komandieri, bet 29. februārī tika paaugstināts par kapteini.[2]
Latvijas okupācijas sākumā, Sarkanās armijas tankiem ienākot Rīgā, Rubenis ar savu rotu tika nosūtīts apspiest dumpīgi noskaņoto pūli, kas rīko grautiņus pie Rīgas prefektūras, šos notikumus aprakstījis pulkvežleitnants Kārlis Aperāts:
| “ | Kopā ar kādu virsleitnantu devos uz pilsētas centru. Tur bija dzirdamas klaigas un atsevišķi šāvieni, kaut kur dziedāja internacionāli. Stacijas laukumā stāvēja pieci sarkano tanki ar aizvērtām lūkām un durvīm. Kad gribēju pie Rīgas prefektūras pāriet pāri ielai, uz mums sāka lidot akmeņi, un kāda degvīna pudele skāra manu līdzgājēju. Šinī brīdī pie prefektūras piebrauca 3 „Krupa" mašīnās Armijas štāba bataljona karavīri. Devos pie atbraukušiem karavīriem, ko vadīja kāds virsleitnants (Rubenis). Tas teica, ka pūlis gatavojoties uzbrukt prefektūrai. Tūliņ arī no apstādījumu puses bija dzirdamas klaigas, un drīz arī parādījās ap 100 cilvēku liels pūlis, galvenokārt sastāvošs no ebrēju pusaudžiem un dažādiem noskrandušiem netīriem tipiem. Nezin, kur tādi bija gadījušies, jo nekad tik noskranduši un tik netīri tipi Rīgā, pat tās nomalēs, līdz šim nebija redzēti. Pūlis virzījās prefektūras virzienā. Kāds policijas ierēdnis lūdza Armijas štāba bataljona virsnieku atturēt pūli, piebilzdams tomēr, ka šaut esot noliegts. Karavīriem deva pavēli uzlikt durkļus, un tie ar šautenēm uzliktiem durkļiem klusēdami devās pūlim pretim, nevērojot akmeņu krusu, svilpienus un kliedzienus. Pūlis, redzēdams tuvojamies draudoši pret viņiem noliektos durkļus, klaigādams un lādēdamies, atvilkās apstādījumos un pazuda.[3] | ” |
Garnizona priekšnieks ģenerālis Virsaitis Rubenim bija devis šādu norādi, kā veicams uzdevums:
| “ | Sist jūs varat cik gribat, bet šaut gan nešaujiet.[4] | ” |
1940. gada 17. jūlijā Rubeni pārcēla uz 4. Valmieras kājnieku pulku kā IV rotas komandieri,viņš saglabā šo amatu arī pēc 4. Valmieras pulka kā 186. pulka iekļaušanas 24. strēlnieku korpusā.
Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Rubenis 1941. gada 28. jūlijā iesaistījās Voldemāra Veisa komandētajos Rīgas pašaizsardzības spēkos kā IV rotas komandieris, 23. septembrī to ieskaitīja 1. Rīgas pašaizsardzības bataljonā, kas 1942. gada 5. janvārī, ar komandieri pulkvežleitnantu Kārli Lobi, tika pārsaukts par 18. Kurzemes policijas bataljonu.[2] 21. februārī Rubeni pašu iecēla par 18. bataljona komandieri un 4. maijā nosūtīja uz Baltkrievijas teritoriju, sākotnēji uz Minsku. 4. jūnijā bataljonu pārceļ uz Stolbcu apkaimi, kur tas iesaistījās cīņās ar sarkanajiem partizāniem, jūlijā to pārcēla uz Nalibocku rajonu, arī tur tas pildīja partizānu apkarošanas darbus. No 19. līdz 22. jūlijam bataljons uzturējās Sloņimas apkaimē, veicot geto konvojēšanas ārējā perimetra apsardzes darbus. No 22. augusta līdz 21. septembrim Rubenis komandēja 18. bataljonu vērienīgā partizānu apkarošanas operācijā Sumpffieber (Purva drudzis) uz ziemeļiem no Minskas. Oktobra sākumā bataljonu nosūtīja uz Hansevičiem cīņai pret ap 1000 vīru lielu partizānu grupu, līdzīgās operācijās bataljons tika nodarbināts līdz 1943. gada maijam, kad tas atgriezās Rīgā. [5]
1. jūnijā, saskaņā ar 1943. gada 10. februāra pavēli par vienota Latviešu leģiona izveidi, 18. Kurzemes bataljonu ieskaitīja 2. latviešu brigādes 43. pulkā kā III bataljonu, 7. jūnijā Rubeni vadībā nomainīja kapteinis Grants.[5] Rubeni 1943. gada 24. novembrī paaugstināja par majoru un iecēla par 32. pulka II bataljona komandieri, to viņš vadīja aizsardzības cīņās Novosokoļņiku pozīcijās, no 1944. gada 7. marta līdz 8. aprīlim īslaicīgi pildot arī pulka komandiera pienākumus, pēc tam tika iecelts par 15. apmācības un papildinājumu brigādes III bataljona komandieri, vēlāk pārcelts uz I bataljona komandiera amatu. 1944. gada decembrī Rubeni pārcēla uz 33. pulku kā II bataljona komandieri, bet 1945. gada 25. janvāra vakarā pārcēla atpakaļ uz pārformēto 32. pulku kā pulka komandieri pēc tam, kad iepriekšējais komandieris pulkvežleitnants Celle piedzīvoja nervu sabrukumu. Rubenis 32. pulku vadīja smagās aizsardzības kaujās Pomerānijā pie Šlesenes un Flederbornas.[1]
Majors Fridrihs Rubenis miris no ienaidnieka snaipera lodes Landekā 1945. gada 5. februārī.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 70. lpp
- ↑ 2,0 2,1 «Virsnieki_R». Skatīts: 2013. gada 6. novembris.
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1970, 1.sējums, 88. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1982, 8.sējums, 216. lpp
- ↑ 5,0 5,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 143. lpp