18. Kurzemes policijas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
18. Kurzemes policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1941-1943
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
Policijas pulks Barkholdt
1. SS kājnieku brigāde
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Partizānu apkarošana Krievijā
Partizānu apkarošana Baltkrievijā
Komandieri
Komandieri Kārlis Bēms
Arnolds Kurše
Fridrihs Rubenis

18. Kurzemes policijas bataljons (vācu: 18. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 1. jūnijā ar iekļaušanu 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādē kā 43. pulka II bataljons.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. Kurzemes policijas bataljonu izveidoja kapteinis Kārlis Bēms 1941. gada 4. septembrī Rīgā no pulkvežleitnanta Voldemāra Veisa rekrutēšanas rezerves 5., 6. un 7. rotas. Sākumā bataljons bija pazīstams kā 1. Rīgas kārtības dienesta bataljonu, 23. septembrī to pārsauca par 18. Kurzemes bataljonu. 12. decembrī bataljona vadību pārņēma kapteinis Kārlis Porietis, 1942. gada 13. janvārī par komandieri kļuva pulkvedis Arnolds Kurše, bet 21. februārī vadības groži nonāca kapteiņa Fridriha Rubeņa rokās. Bataljona rotu vadība bija šāda:

  • 1. rotas komandieris — virsleitnants Babris
  • 2. rotas komandieris — kapteinis Elsis
  • 3. rotas komandieris — kapteinis Švēde
  • 4. rotas komandieris — pulkvežleitnants Doniņš.[1]

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bataljona 4. rota pulkvežleitnanta Doniņa vadībā 5 virsnieku un 155 instruktoru un kareivju sastāvā jau 1942. g. 13. janvārī izbrauca uz Dno rajonu Krievijā, kur novietojās Jasvi sādžā. Šeit rota tika izmantota partizānu apkarošanā, tostarp februāra sākumā tā piedalījās smagā kaujā pie savas novietojuma vietas, zaudējot 23 kritušos, pēc šīs sadursmes rota pārvietojās uz Dedoviču sādžu, tālāk caur Lokņu uz Holmas rajonu. Tur rota tika norīkota artilērijas apsardzē, kas ar uguns atbalstu palīdzēja Holmas cietokšņa ielenktajām vienībām. Pēc tam rota tika izmantota dzelzceļa sardzē pie Lokņas. Latvijā rota atgriezās 1942. gada decembra vidū un 19. decembrī tika iekļauta 16. Zemgales bataljonā.

Atlikušās 3 bataljona rotas turpināja apmācības Rīgā un tikai 1942. gada 4. maijā 430 vīru sastāvā devās uz Baltkrieviju, kur novietojās Minskas tankistu kazarmās. Jūnija sākumā bataljonu no Minskas pārcēla uz Stolbcu pilsētu, kur tas izpildīja sardžu dienestu un veica partizānu apkarošanas uzdevumus. Nalibocku rajonā 1942. gada jūnijā bataljonu izdevās ielenkt ievērojamiem partizānu spēkiem, taču aplenkumu izdevās pārraut un ar 24. Talsu bataljona palīdzību ienaidnieku patriekt. No 19. līdz 22. jūlijam bataljons uzturējās Sloņimas apkaimē, veicot geto konvojēšanas ārējā perimetra apsardzes darbus.[1]

1942. gada augusta beigās 18. Kurzemes bataljonu piesaistīja plašākas pretpartizānu akcijas veikšanai, kas pazīstama kā Purva drudzis (vācu: Sumpffieber). Tajā kopumā piedalījās ap 2300 Waffen-SS vīri, 3750 kārtības policijai pakļautu vīru un ap 800 SD vīru. Operācijas laikā 389 partizāni tika nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas un 2350 ebrejiem izpildīts nāvessods. Operācija sākās 24. augustā un uz tās laiku bataljonu iekļāva policijas pulkā Barkholts (Barkholt).

18. augustā bataljons tika nosūtīts uz Sloņimu kur tika nodarbināts cīņā ar partizāniem kopā ar baltkrievu pašaizsardzības vienībām, līdz 21. augustam tika nogalināts 240 par partizānu darbību aizdomās turētais iedzīvotājs, tostarp 80 ebreji. 22. augustā 18. Kurzemes bataljonam bija jāatstāj Sloņima un no turienes ar vilcienu jāpārceļas uz Minsku. Dalību Sumpffieber bataljons uzsāka 25. augustā, piedaloties apakšoperācijā Sumpffieber-Nord Treuenfeld 1. Pēc sākotnējām darbībām bataljonu novietoja Smoļeviču sādžā, pēc tam pievienoja 1. SS kājnieku brigādei. Kopā ar 1. SS kājnieku brigādi bataljons 28. un 29. augustā pārmeklēja Šodino–Brodu–Sutoku–Smoļeviču apvidu un iznīcināja divas partizānu nometnes, kā arī nocietināto Koršmas sādžu - visi sādžas iedzīvotāji tika nošauti. Šī apakšuzdevuma laikā kaujā tika nonāvēti vien 4 partizāni. Operācija noslēdzās 21. septembrī.[2]

"Laima" saldumu fabrikas direktors Jēkabs Dzenis pasniedz veltes un sveic 18. Kurzemes policijas bataljona vīrus 1943. gada 9. jūnijā

Oktobra sākumā bataljonu no Stolbciem pārvietoja uz Hansevičiem, kur tas atkal nodarbojās ar partizānu apkarošanu.

Rīgā bataljons atgriezās 1943. gada maija sākumā bataljons 14 virsnieku, 86 instruktoru un 501 kareivju sastāvā atgriezās Rīgā un 1. jūnijā tika ieskaitīts 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 43. ieroču SS grenadieru pulkā kā II bataljons.[1]

Apsūdzība kara noziegumos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1961. gada martā LPSR Augstākā tiesa par dalību partizānu un civiliedzīvotāju slepkavībās Latvijā, Krievijā un Baltkrievijā tiesāja 9 bataljona karavīrus. Bataljona vīriem tika inkriminēta Slonimas geto likvidēšana, nogalinot 3000 cilvēkus, kā arī Puziču sādžas 700 iedzīvotāju nonāvēšana, kā arī 300 ebreju slepkavību Dagdas pagasta Riebiņu ciemā.

13. aprīlī piesprieda un 31. maijā ar nāvi sodīja virsniekus - kapteini Jāni Bumbēru, kapteini Franci Lemešonoku-Eglāju un Osvaldu Lapiņu, kā arī kaprāļus Jevgēņiju Lūsi un Ernestu Vilni. 15 gadus spaidu darbos piesprieda Voldemāram Ogriņam, Eduardam Šķeģerim, Voldemāram Šīrmacheram un Jāzepam Zlametam.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 41. lpp
  2. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 338. lpp