18. Kurzemes policijas bataljons
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1941-1943 |
| Pakļautība |
SS un policijas vadītājs Ostlandē Policijas pulks Barkholt 1. SS kājnieku brigāde |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Partizānu apkarošana Krievijā Partizānu apkarošana Baltkrievijā |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Kārlis Bēms Arnolds Kurše Fridrihs Rubenis |
18. Kurzemes policijas bataljons (vācu: 18. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 1. jūnijā ar iekļaušanu 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādē kā 43. pulka II bataljons.[1]
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]18. Kurzemes policijas bataljonu izveidoja kapteinis Kārlis Bēms 1941. gada 4. septembrī Rīgā no pulkvežleitnanta Voldemāra Veisa rekrutēšanas rezerves 5., 6. un 7. rotas. Sākumā bataljons bija pazīstams kā 1. Rīgas kārtības dienesta bataljonu, 23. septembrī to pārsauca par 18. Kurzemes bataljonu. 12. decembrī bataljona vadību pārņēma kapteinis Kārlis Porietis, 1942. gada 13. janvārī par komandieri kļuva pulkvedis Arnolds Kurše, bet 21. februārī vadības groži nonāca kapteiņa Fridriha Rubeņa rokās. Bataljona rotu vadība bija šāda:
- 1. rotas komandieris — virsleitnants Kārlis Babris
- 2. rotas komandieris — kapteinis Edgars Elsis
- 3. rotas komandieris — kapteinis Fridrihs Švēde
- 4. rotas komandieris — pulkvežleitnants Ādolfs Doniņš.[1]
Dienesta gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bataljona 4. rota pulkvežleitnanta Ādolfa Doniņa vadībā 5 virsnieku un 155 instruktoru un kareivju sastāvā jau 1942. g. 13. janvārī izbrauca uz Dno rajonu Krievijā, kur novietojās Jasvi sādžā. Šeit rota tika izmantota partizānu apkarošanā, tostarp februāra sākumā tā piedalījās smagā kaujā pie savas novietojuma vietas, zaudējot 23 kritušos, pēc šīs sadursmes rota pārvietojās uz Dedoviču sādžu, tālāk caur Lokņu uz Holmas rajonu. Tur rota tika norīkota artilērijas apsardzē, kas ar uguns atbalstu palīdzēja Holmas cietokšņa ielenktajām vienībām. Pēc tam rota tika izmantota dzelzceļa sardzē pie Lokņas. Latvijā rota atgriezās 1942. gada decembra vidū un 19. decembrī tika iekļauta 16. Zemgales bataljonā.
Atlikušās 3 bataljona rotas turpināja apmācības Rīgā un tikai 1942. gada 4. maijā 430 vīru sastāvā devās uz Baltkrieviju, kur novietojās Minskas tankistu kazarmās. Jūnija sākumā bataljonu no Minskas pārcēla uz Stolbcu pilsētu, kur tas izpildīja sardžu dienestu un veica partizānu apkarošanas uzdevumus. Nalibocku rajonā 1942. gada jūnijā bataljonu izdevās ielenkt ievērojamiem partizānu spēkiem, taču aplenkumu izdevās pārraut un ar 24. Talsu bataljona palīdzību ienaidnieku patriekt. No 19. līdz 22. jūlijam bataljons uzturējās Sloņimas apkaimē, veicot geto konvojēšanas ārējā perimetra apsardzes darbus.[1]
1942. gada augusta beigās 18. Kurzemes bataljonu piesaistīja plašākas pretpartizānu akcijas veikšanai, kas pazīstama kā Purva drudzis (vācu: Sumpffieber). Tajā kopumā piedalījās ap 2300 Waffen-SS vīri, 3750 kārtības policijai pakļautu vīru un ap 800 SD vīru. Operācijas laikā 389 partizāni tika nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas un 2350 ebrejiem izpildīts nāvessods. Operācija sākās 24. augustā un uz tās laiku bataljonu iekļāva policijas pulkā Barkholts (Barkholt).
18. augustā bataljons tika nosūtīts uz Sloņimu kur tika nodarbināts cīņā ar partizāniem kopā ar baltkrievu pašaizsardzības vienībām, līdz 21. augustam tika nogalināts 240 par partizānu darbību aizdomās turētais iedzīvotājs, tostarp 80 ebreji. 22. augustā 18. Kurzemes bataljonam bija jāatstāj Sloņima un no turienes ar vilcienu jāpārceļas uz Minsku. Dalību Sumpffieber bataljons uzsāka 25. augustā, piedaloties apakšoperācijā Sumpffieber-Nord Treuenfeld 1. Pēc sākotnējām darbībām bataljonu novietoja Smoļeviču sādžā, pēc tam pievienoja 1. SS kājnieku brigādei. Kopā ar 1. SS kājnieku brigādi bataljons 28. un 29. augustā pārmeklēja Šodino–Brodu–Sutoku–Smoļeviču apvidu un iznīcināja divas partizānu nometnes, kā arī nocietināto Koršmas sādžu - visi sādžas iedzīvotāji tika nošauti. Šī apakšuzdevuma laikā kaujā tika nonāvēti vien 4 partizāni. Operācija noslēdzās 21. septembrī.[2]
Oktobra sākumā bataljonu no Stolbciem pārvietoja uz Hansevičiem, kur tas atkal nodarbojās ar partizānu apkarošanu.
Rīgā bataljons atgriezās 1943. gada maija sākumā bataljons 14 virsnieku, 86 instruktoru un 501 kareivju sastāvā atgriezās Rīgā un 1. jūnijā tika ieskaitīts 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 43. ieroču SS grenadieru pulkā kā II bataljons.[1]
Apsūdzība kara noziegumos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1961. gada martā LPSR Augstākā tiesa par dalību partizānu un civiliedzīvotāju slepkavībās Latvijā, Krievijā un Baltkrievijā tiesāja 9 bataljona karavīrus. Bataljona vīriem tika inkriminēta Slonimas geto likvidēšana, nogalinot 3000 cilvēkus, kā arī Puziču sādžas 700 iedzīvotāju nonāvēšana, kā arī 300 ebreju slepkavību Dagdas pagasta Riebiņu ciemā.
13. aprīlī piesprieda un 31. maijā ar nāvi sodīja virsniekus - kapteini Jāni Bumbēru, kapteini Franci Lemešonoku-Eglāju un Osvaldu Lapiņu, kā arī kaprāļus Jevgēņiju Lūsi un Ernestu Vilni. 15 gadus spaidu darbos piesprieda Voldemāram Ogriņam, Eduardam Šķeģerim, Voldemāram Šīrmacheram un Jāzepam Zlametam.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]