Pāriet uz saturu

Grīziņkalns (parks)

Vikipēdijas lapa

Koordinātas: 56°57′30.27″N 24°9′16.32″E / 56.9584083°N 24.1545333°E / 56.9584083; 24.1545333

Šis raksts ir par parku Rīgā. Par citām jēdziena Grīziņkalns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Grīziņkalna parks ir parks Rīgā, Latgales priekšpilsētā, 10,45 hektāru platībā, kuru ierobežo Pērnavas, Ata un Jāņa Asara iela.

Parkā aug 16 vietējās un 62 introducētās koku un krūmu sugas — Ledebūra lapegle, kalnu un melnā priede, Darmštates priedes, arī papīra bērzs, Tatārijas kļava un citi.

Ievērojamākais objekts ir piemineklis 1905. gada revolūcijas pret Krievijas carismu cīnītājiem.

No izklaides objektiem parkā pastāv skeitparks.

18. gadsimtā tagadējā parka teritorija piederēja Grīziņkalna (tolaik Hinterbergen — 'Aizkalnes') muižiņai, kuras īpašnieks Johans Bernhards Fišers veica pirmos labiekārtošanas darbus parka izveidei.

19. gadsimta otrajā pusē izveidojās Pērnavas iela, apkaimē aktīvi sāka būvēt nelielas rūpnīcas un darbnīcas, rūpnīcu strādniekiem dzīvojamās mājas, un pilsētas valde ieinteresējās par Grīziņkalnu — vienu no augstākajām smilšu kāpām šajā apvidū (24 m virs jūras līmeņa). 1885. gadā pilsētas attīstības būvplānā tika paredzēts šo kāpu labiekārtot par iedzīvotāju atpūtas zonu. 1902. gadā Rīgas dārzu direktoram un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam uzdeva izstrādāt Grīziņkalna apzaļumošanas projektu, īpašu vietu atvēlot atrakciju laukumam un restorānam. Daļu no topošā parka iznomāja Šampētera alus darītavas īpašniekam Fricim Šindleram, kuram pēc līguma 3 mēnešu laikā bija jāuzbūvē restorānu un vasaras teātri, jāierīko deju grīdu un kalna galā jāuzceļ kafejnīcu ar skatu torni (pirmais tika iekārtots restorāns — īpašnieks gluži vienkārši atveda un piemēroja tā vajadzībām savas alus darītavas paviljonu no Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes t.s. putnu pļavas pie Strēlnieku dārza. Jau pašā sākumā tā teritorija sadalījās divās daļās: lejas jeb izpriecu daļā ar atrakcijām, deju laukumu un koncertzāli un augšējā — apstādījumu daļā. 1903. gadā teritorija tika pieslēgta pilsētas ūdensvadam, ierīkoti ceļi un celiņi, savesta melnzeme. Balagānu laukumā griezās karuseļi, uzstājās zobenu rijēji un akrobāti, rādīja kustīgās bildes (kino) un vakaros deju grīda bija pārpildīta ar apkaimes strādnieku puišiem un meičām. Solīdākai publikai bija teātris "Apollo" ar 600 skatītāju vietām un ziemas restorāns.

Nākamajā apbūves kārtā bija ieplānots izbūvēt kalna galā pēdējo terasi ar 65 pēdas augstu skatu torni, mākslīgām pilsdrupām, kurā iekārtot kafejnīcu un vīna pagrabu. Šos plānus apturēja 1905. gada revolūcija. Tā kā tuvējā apkaimē dzīvoja lielāko tiesu tikai strādnieki, Grīziņkalna parks kļuva par tādu kā dumpinieku centru un lielāko pulcēšanās vietu. Vispārējā streika laikā te sapulcējās vairāk nekā 100 000 cilvēku un runas visās Rīgā lietotajās valodās skanēja no 30 tribīnēm vienlaikus.[1]

1906. gadā teātrī sāka darboties latviešu aktieru trupa, no kuras nākuši daudzi vēlāk slaveni aktieri un režisori, piemēram, Tija Banga, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Mirdza Šmithene, Milda Brehmane—Štengele un citi. 1911. gadā parka labiekārtošana tika pabeigta un tur norisinājās plaša Krievijas Impērijas rūpniecības un tirdzniecības izstāde. Iecerēto pilsdrupu un skatu torņa vietā uzcēla "gliemežnīcas" tipa estrādi, kur 2 reizes nedēļā notika brīvkoncerti.

Latvijas Komunistiskās partijas rīkotā 1919. gada 1. maija demonstrācija Grīziņkalna parkā.

1917. gadā Krievijas Impērijas armijai atstājot Rīgu, tika nodedzinātas visas būves parkā (vienīgā no sendienu būvēm, kas saglabājusi savas aprises līdz mūsdienām, ir 1903. gadā celtā dārznieka māja), bet pats parks turpmākajos gados aizauga. Grīziņkalna parka atjaunošanu Rīgas dārzu direktora A. Zeidaka vadībā pabeidza tikai 1930. gadā — šajā laikā parks ieguva savu terasveidīgo plānojumu. Par centrālo dominanti kļuva lielās kāpnes, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Savukārt terasēs, kur pirms Pirmā pasaules kara atradās izpriecu būves, ierīkoja rozāriju un bērnu rotaļu laukumu, peldbaseinu un bradājamo baseinu. Ziemā ierīkoja kamaniņu un slēpotāju trases.

1930. gadā Grīziņkalna parku pārdēvēja par 1905. gada parku.

Stipri cietis Otrā pasaules karā, parks tika atjaunots pēc tā. 1949. gadā, gandrīz nevienam nezinot, Grīziņkalna parkā tika izveidots īpaši slepens PSRS armijas militārais objekts: zem kalna tika ierīkots PSRS Baltijas kara apgabala rezerves štāba telpas kara gadījumam, kuras ar netālo karaspēka daļu Sapieru ielā savienoja pazemes ejas. Paralēli šai būvniecībai tika atjaunots kalna izskats virs bunkuriem. Šobrīd tur atrodas Datu centrs "Grīziņkalns".[2] Vispirms uzstādīja tēlnieka Mārtiņa Šmalca šūnakmens skulptūru "Lutausis". 1974. gadā uzcelts piemineklis 1905. gada revolucionāriem pret Pērnavas un Jāņa Asara ielas stūri: no dzeltenīgā Latvijas šūnakmens (saspridzinātā Staburaga bluķiem) veidots simetrisku, ar figurāliem ciļņiem papildināts arhitektonisku sienu ieskauts monuments — veltījums revolucionārās iedvesmas mūzai un strādniekiem-cīnītājiem.

Parks pilnībā rekonstruēts 2015. gadā.

  1. Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., — 392. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN
  2. Virtuālā tūre - Datu centrs "Grīziņkalns"

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]