Gruzija Krievijas Impērijas sastāvā

Kartli-Kahetijas Karaliste, 1808

Imeretija, Gurija, Mingrelija, Abhāzija, 1810

Kaukāzs, 1801—1813

Gruzija Krievijas Impērijas sastāvā nokļuva pakāpeniski, Krievijas Impērijai 1801. gadā sākot anektēt feodāli sabrukušās Gruzijas Karalistes zemes. Līdz ar impērijas sabrukumu 1917. gada Krievijas revolūcijas gaitā, Gruzijas Demokrātiskā Republika 1918. gada 26. maijā pasludināja neatkarību.

Attiecību vēsture

Kahetijas karalis Aleksandrs (1483—1491) nosūtīja pirmās divas gruzīnu delegācijas uz Maskavu, pie lielkņaza Ivana III. 1555. gadā Osmaņu un Persijas impērijas vienojas par ietekmes sfērām gruzīnu zemēs — osmaņi kontrolē Melnās jūras piekrastes reģionus, bet persieši centrālo un austrumu Gruziju. 1563. gadā Kahetijas karalis Levans (1518—1574) bija gatavs pakļauties Krievijai un lūdza militāru palīdzību Ivanam IV, taču persiešu spiediena rezultātā šo lūgumu atsauca. 1585. gadā Kahetijas karalis Aleksandrs II (1574—1605) veica sarunas par aliansi ar Krieviju.

Imeretija

1703. gadā osmaņi iekaroja Imeretiju, Guriju un Mingreliju, atstājot šeit garnizonus. 1738. gadā Imeretijas karalis Aleksandrs V neveiksmīgi centās noslēgt militāru savienību ar Krievijas Impēriju. 1752. gadā Imeretijas tronī kāpa Solomons I, kurš 1757. gada 14. decembrī sakāva osmaņus un 1758. gadā noslēdza militāru savienību ar Kartliju-Kahetiju. 1767. gadā tika noslēgts miers ar Osmaņu impēriju. 1769. gada beigās Imeretiju sasniedza ģenerāļa Gotlība Totlēbena komandēta krievu vienība, kas šeit palika trīs gadus. 1774. un 1779. gadā Imeretijas un Mingrelijas apvienotā armija guva uzvaras pār osmaņiem. Solomons I mira 1785. gadā, un nākamos piecus gadus notika mantinieku cīņa par varu. Solomons II centās iekarot Mingreliju un Guriju, kas meklēja Krievijas aizsardzību. Imeretijas Karalisti Krievija iekaroja 1810. gadā, piespiežot Solomonu II bēgt uz Osmaņu impēriju, kur viņš mira 1815. gadā.

Kartlija-Kahetija

Kartlijas karalis Vahtangs VI (1703—1724) persiešu un osmaņu iebrukuma dēļ 1724. gadā bēga uz Krieviju, kur mira 1737. gada 26. martā. 1768.—1774. gada Krievu-turku kara laikā Kartlijas-Kahetijas karalis Iraklijs II kopā ar Krievijas Impērijas karaspēku veica uzbrukumus osmaņiem. Ar 1774. gada Kičikkainardžas līgumu gruzīni izbeidza nodevu maksājumus osmaņiem.

Lai nodrošinātos pret jauniem uzbrukumiem, Kartlijas-Kahetijas karalis Iraklijs II 1783. gada 24. jūlijā noslēdza Georgijevskas līgumu ar Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, kļūstot par impērijas vasali. No savas puses Krievijas Impērija apņēmās aizsargāt karalistes teritoriju, Iraklija dinastijas varu un Gruzijas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Tas izraisīja Osmaņu impērijas neapmierinātību, kas 1787. gadā pieprasīja Krievijai izvest savu karaspēku no Iraklija II karalistes un drīz uzsāka krievu-turku karu. Krievijas neizdevīgā stratēģiskā situācija Eiropā, kur tai problēmas radīja konflikti ar osmaņiem, poļiem un zviedriem, noveda pie krievu karaspēka izvešanas. Izmantojot šo situāciju, Persija Iraklijam II pieprasīja lauzt Georgijevskas līgumu un atzīt persiešu varu. Kad Iraklijs II atteicās, 1795. gadā Persijas karaspēks izpostīja austrumu Gruziju, nodedzinot Tbilisi. Izmantojot gruzīnu vājumu, sākās Dagestānas musulmaņu laupīšanas reidi. Pēc Iraklija II atkārtotiem lūgumiem Krievija uz šejieni nosūtīja divus bataljonus un 1796. gada martā pieteica karu Persijai. Uzreiz pēc Katrīnas II nāves, Pāvils I karu izbeidza un atsauca karaspēku. Iraklijs II mira 1798. gada 23. janvārī. Viņa pēcnācējs Giorgijs XII bija vājš, un drīz mira. Mantinieku starpā sākās dinastiski strīdi, meklējot atbalstu Krievijā.

Protektorāti un aneksijas

Iraklijs II savā testamentā noteica, ka par troņmantinieka Giorgija XII mantinieku jākļūst Iraklija dēlam no trešās laulības, princim Julonam. 1799. gada 22. februārī Giorgijs XII par savu mantinieku pasludināja savu dēlu Dāvidu. 18. aprīlī tam piekrita arī imperators Pāvils I. Tuvojoties Giorgija XII nāvei, valsts atradās pilsoņu kara priekšā. Karaļa atbalstam Tbilisi 1800. gada septembrī ieradās Krievijas armijas vienība un 30. decembrī karalis mira. Pāvils I atļāva princim Dāvidam kā reģentam 1801. gada sākumā izveidot pagaidu administrāciju. 1801. gada 18. janvārī Pāvils I negaidīti paziņoja par Kartli-Kahetijas iekļaušanu Krievijas Impērijā. Dāvidu atcēla no varas un 1803. gada sākumā nosūtīja uz Sanktpēterburgu, kurā viņš mira 1819. gadā. Princis Julons 1801. gada sākumā bēga pie Imeretijas karaļa Solomona II. 1802. gada jūnijā Persija atzina Julona tiesības uz troni. 1804. gada jūnijā krievu karavīriem izdevās sagūstīt Julonu, kurš līdz nāvei 1816. gadā bija spiests dzīvot Krievijā.

Pāvila I nogalināšanai galma apvērsumā 1801. gadā sekoja jaunas diskusijas par situāciju Dienvidkaukāzā. Katli-Kahetijas aneksijai Sanktpēterburgā bija pretinieki, kas par daudz izdevīgāku uzskatīja izmantot Kaukāza kalnu grēdu kā dabīgu robežu ar Osmaņu un Persiešu impērijām. Viņi uzskatīja, ka abu valstu attiecības jau regulē Georgijevskas līgums. Aneksijas aizstāvji pamatojās ar Bagratīdu dinastijas sašķeltību un nespēju nosargāt valsts robežas, kas var draudēt ar gruzīnu pilnīgu iznīcināšanu. Viņi arī norādīja, ka nedz princis Dāvids, nedz princis Julons nespēs noturēties tronī. 1801. gada 12. septembrī Aleksandrs I Maskavā izsludināja manifestu, kurā paziņoja, ka, balstoties uz Georgijevskas līgumu un ņemot vērā Kartli-Kahetijas iekšējo nestabilitāti, ir spiests izveidot jaunu pārvaldes sistēmu. Ģenerālim Knorringam deva neierobežotas pilnvaras Krievijas varas izveidošanai. Kartliju sadalīja Gori, Lori un Dušeti provincēs, kamēr Kahetiju Telavi un Signahi provincēs. 1801. gada 28. novembrī Bagratīdu dinastijas pārstāvjiem, kas jau atradās Krievijā, aizliedza atgriezties dzimtenē. 1802. gadā Kartli-Kahetijas karaļa kroni un regālijas nosūtīja uz Sanktpēterburgu. 1803. gadā gruzīnu karaliskās Bagratīdu dinastijas pārstāvjiem liek pārcelties uz Krievijas teritoriju.

Krievijas ienākšana Dienvidkaukāzā izraisīja karus ar Persiju un Turciju. Gruzīnu zemēs Krievija turpināja slēgt līgumus par protektorātu izveidošanu — Mingrelijas kņaziste (1803), Imeretijas Karaliste (1804), Gurijas un Abhāzijas kņazistes (1810), Svanetijas kņaziste (1833). Tam sekoja šo protektorātu anektēšana — Imeretija (1810), Gurija (1828), Mingrelija (1857), Svanetija (1858), Abhāzija (1864). Abhāziju pilnībā pakļaut izdevās tikai līdz ar Kaukāza kara beigām un vietējo iedzīvotāju deportācijām uz Osmaņu impēriju.

1811. gadā Krievija likvidēja Gruzijas Pareizticīgās baznīcas neatkarību, pakļaujot to Krievijas Svētajai Sinodei un iekļaujot Krievijas Pareizticīgās baznīcas sastāvā. 1812. gadā sākas liela sacelšanās Kahetijā, dumpiniekiem pasludinot princi Aleksandru Batonišvili par karali. 1819.-1820. gadā — sacelšanās Imeretijā, Gurijā un Mingrelijā. 1832. gadā atklāaj un iznīcināja gruzīnu augstmaņu sazvērestību, kuras mērķis bija atjaunot Bagratīdu monarhiju. 1841. gadā Gurijā un Mingrelijā uzliesmoja jauna sacelšanās, kas turpinājās līdz 1857. gadam, 1876. gadā — sacelšanās Svanetijā.

Ar 1813. gada Gulistānas miera līgumu Persija atteicās no pretenzijām uz gruzīnu zemēm. Ar 1829. gada Adrianopoles līgumu arī osmaņi atteicās no pretenzijām Kaukāzā. Krievu-turku karu rezultātā Krievija ieguva galvenokārt armēņu un musulmaņu apdzīvotos Meshetijas un Džavahetijas reģionus (1829), un Adžāriju (1878). Līdz 1918. gadam Krievija iekaroja vēl dažas gruzīnu vēsturiskās provinces.

Impērijas sastāvā

1844. gadā izveidoja Kaukāza vicekaralisti, kuru vadīja imperatora vietvaldis. 1846. gadā gruzīnu zemes sadalīja Tbilisi un Kutaisi guberņās. Mihaila Voroncova (1845—1854) un lielkņaza Mihaila (1862—1882) varas laikā Krievijas vara nostabilizējās, sākas ekonomikas attīstība. Musulmaņu bēgļu pamestajās zemēs veidoja armēņu, grieķu un vāciešu kolonijas. Abhāzijas un Osetijas zemienēs ļāva apmesties kalniešu tautām.

Līdzīgi kā pārējā Krievijā, notika pakāpeniska dzimtbūšanas atcelšana. Kartli-Kahetijā (1864), Imeretijā (1865), Mingrelijā (1867), Abhāzijā (1870) un Svanetijā (1871).

1882. gadā vicekaralisti pārveidoja par ģenerālguberņu. Impērijas administrācija neatzina vienotas gruzīnu tautas pastāvēšanu, uzsverot tās reģionālo dalījumu. Izglītībā un baznīcā centās ieviest mingreļu un svanu dialektus, bet Abhāzijā — krievu valodu. Pārvaldes iestāžu ierēdņu vidū dominēja krievi, vācieši un poļi, kamēr tirdzniecību un finanses gandrīz pilnībā kontrolēja armēņi.

1892. gadā sāka veidoties sociāldemokrātu organizācijas. 1901.—1904. gados aktīva streiku kustība Tbilisi un Batumi. 1905. gadā sākās Krievijas revolūcija. 1910. gadā atsākās strādnieku streiki. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas atjaunoja Gruzijas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Oktobrī izveidojās Aizkaukāza komisariāts, kuru vadīja sociāldemokrāti meņševiki (mērenāki par Ļeņina boļševikiem). 1918. gada aprīlī izveidoja Aizkaukāza federāciju, kas apvienoja Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu. 26. maijā pasludināja Gruzijas Demokrātiskās Republikas neatkarību.